Saruna ar dizaineri Lieni Rijkuri
Diskusijas feisbukā: mērķtiecīgs darbs
DDD: Pēdējā laikā tu rosini ļoti interesantas diskusijas sociālajā vietnē “Facebook”. Mums ir teikuši – šādām darbībām nav jēgas, velti izšķiests laiks. Vai, tavuprāt, publiskām diskusijām internetā ir jēga?
Liene Rijkure: Es domāju, ka noteikti ir jēga. “Facebook” ir masu medijs, protams, ar savām īpatnībām. Es nekad nebūšu vienaldzīga pret savas tautas likteni, tāpēc nespēju klusēt. Ir tādi latvieši, kas dzīvo vienaldzīgi, bet es saprotu, ka nespēju palikt vienaldzīga pret savas tautas un valsts bojāeju.
DDD: Sanāk, ka tava iesaistīšanās feisbukā ir nevis laika izšķiešana, bet mērķtiecīgs darbs?
L.R.: Jā, tas ir darbs. Esmu sapratusi, ka latvieši pārsvarā ir vienaldzīgi, un ļoti grūti atrast domubiedrus nacionālajos jautājumos. Feisbuks ir līdzeklis. Esmu apskaudusi frančus, kas patiešām, pēc manām domām, no visām Eiropas tautām ir lielākie nacionālisti. Summārais dzimstības koeficients Francijā ir visaugstākais Eiropā – 1,9. Lai tauta saglabātu savu skaitu arī nākotnē, koeficientam ir jābūt 2,2. Pārējām Eiropas tautām, ieskaitot Latviju, ir vidēji no 1,2 līdz 1,5. Tas nozīmē, ka Eiropa izmirst. Bet franči parāda, ka ir visņiprākie un spēj kaut kādā veidā turēties pretī vispārējai tautu iznīcības politikai. Savukārt laulību statistika rāda, ka vairāk nekā 80 procenti laulību ir franču starpā, nevis jauktās laulības. Jau tas vien, ka Francijā tiek fiksēti šādi dati, liecina par to, ka frančiem ir svarīgs nacionālais jautājums.
Piemēram, kāds ir etniskais sastāvs Zviedrijā, ņemot vērā viņu ilggadējo imigrantiem draudzīgo valsts politiku, nevar tik viegli atrast. Rodas iespaids, ka zviedri tādu statistiku nemaz neveic. Tomēr, kad biju Francijā, redzēju, ka franči, atšķirībā no smaidīgajiem citiem rietumniekiem, ir tikpat saskābuši kā mēs Latvijā. Kādus divdesmit gadus braukāju darba darīšanās uz Franciju un nevarēju saprast, kāpēc viņi ir tik saskābuši, sevišķi to var redzēt Parīzes metro. To, ka mēs esam sarūguši, var saprast, jo mums taču ir pilns ar okupantiem – esam vēl okupācijā. Okupantiem riebjas, ka te ir tik daudz latviešu, savukārt latvieši ir nelaimīgi zem vēl esošās faktiskās okupācijas. Bet kāpēc franči ir saīguši?
DDD: Francijā ir daudz melnādaino un pirms vairākiem gadiem pieņēma, ka homoseksuālisti drīkst oficiāli “precēties” un pat adoptēt bērnus… Ielās izgāja daudzi jo daudzi tūkstoši francūžu, kas protestēja pret šo nāves ideoloģiju, taču bez panākumiem. Ceļarullis iet pāri franču kultūrai. Varbūt tāpēc normāli un nacionāli domājošajiem francūžiem trūkst dzīvesprieka?
L.R.: Jā, tas varētu būt izskaidrojums. Visvairāk traumē tieši šis ultraliberālisms. Visi melnie, kas dzīvo Francijā, runā franču valodā – ar valodu viss kārtībā. Francijā skan tikai franču valoda. Turklāt ir jāsaprot, ka Francija pati ir bijusi kolonizatore, tāpēc kolonizēto jeb melnādaino cilvēku klātbūtne nav nekas neparasts, ja vien viņi cenšas iekļauties franču kultūrā. Tomēr es sapratu, ka franči tik un tā nejūtas kā saimnieki savā valstī, viņi cenšas sargāt savu kultūru un necieš multikulturālismu! Līdz šim viņi savu kultūru ir pratuši nosargāt, tāpēc daudzi labprāt brauc uz Franciju, lai baudītu franču kultūru. Viņiem tautas dvēselē ir pretoties multikulturālismam un antivērtībām, kas grauj nacionālo kultūru. Katrā gadījumā, lai arī franči ir saīguši, tomēr viņi daudz maz cīnās. Frančiem piemīt kaut kas pozitīvs, no kā latvieši varētu ņemt piemēru.
No strīdiem nav jābaidās!
DDD: Bet latvieši?
Liene Rijkure: Mūsu tautā nacionālā kustība un pašapziņa ir vāja. Maz ir tādu cilvēku, kuriem interesētu nacionālisms. Un, tā kā neesmu no tiem vienaldzīgajiem, tad nolēmu ar saviem ierakstiem feisbukā varbūt kādu ieinteresēt, iedvesmot. Varbūt šādi uzrodas domubiedri. Un izrādās, ka tā arī ir! Es patiešām atrodu domubiedrus. Tā rodas diskusija, un mēs nonākam pie interesantiem secinājumiem un informācijas. Daudz kas labs atklājas, tātad rodas domu apmaiņa.
DDD: Bez patīkamās domu apmaiņas, feisbuka diskusijām ir raksturīgi arī nikni strīdi. Parasti bērnus māca nestrīdēties un dzīvot draudzīgi… Esam izauguši no bērnu vecuma. Vai, tavuprāt, pieaugušajiem piedien strīdēties?
L.R.: Uzskatu, ka vajag strīdēties! Par jēgpilnām lietām ir jāstrīdas. Es neesmu cilvēks, kurš baidās no strīdiem, no spriedzes, kas tādējādi rodas. Arī personīgā dzīvē vajag izrunāties, kur nu vēl par valsts lietām. Latviešiem ir jārunā sava starpā. Bet vienīgais – vajag paturēt prātā, ka nedrīkst ilgi naidoties. Kā tautas dziesmā: “Es ar savu bāleliņu / Ilgi naidu neturēju. / Namiņā sasabāru, / Istabā’i saderēju.” Te skaidri pateikts, ka vajag strīdēties, bet nevajag ilgi turēt naidu. Latviešiem tas būtu jāmācās, jo sanaidojušies ir daudzās grupās: gan dievturi, gan kristieši vai vēl kādas citas reliģijas sekotāji, gan tādi, kas tic, ka ir pandēmija, gan tādi, kuri apzinās, ka nekādas medicīniskas pandēmijas nav un redz, kas īstenībā aiz tā visa slēpjas, gan tādi, kas okupantus Latvijā neredz, gan tādi, kas redz skaidri un gaiši, kas te Latvijā īstenībā notiek. Un naids latviešu starpā stāv pāri spējai apvienoties ap taisnīgumu.
DDD: Ap nepieciešamību veikt deokupāciju, dekolonizāciju, deboļševizāciju, tas ir, patiešām atjaunot 1918. gada 18. novembrī dibināto Latvijas valsti?
L.R.: Tieši tā. Kaut kādu muļķīgu iemeslu dēļ latvieši nespēj apvienoties. Būtu labāk par sīko pastrīdējušies, par lielo vienojušies.
DDD: Kas, tavuprāt, ir šī lielā lieta?
L.R.: Kā jau tu teici – latviešiem tā ir sava valsts, kuru izcīnīja strēlnieki un Latvijas nacionālā armija. Mums šī valsts bija 20 gadus, bet nemācējām to nosargāt un pazaudējām. 1940. gadā notika PSRS okupācija, un vēl joprojām neesam atguvuši savu valsti, mums ir iesmērēts kaut kāds surogāts.
DDD: Tomēr pat daudzi mūsu vienaudži to nesaprot.
L.R.: 1990. gados, kad notika šīs valstiskās mahinācijas, mēs bijām padsmitnieki, mums bija ap 20 gadiem, bijām ļoti jauni cilvēki. Tas nav vecums, lai ietu politikā un darbotos. Mēs vienkārši skatījāmies no malas.
DDD: Mēs dibinājām ģimenes, dzima bērni…
L.R.: Jā, bet mūsu acu priekšā čekisti un komunisti saglabāja varu. Ne velti tautā tolaik bija populārs teiciens: “Pārmeta kažoku uz otru pusi.” Kurš to redzēja, saprata, kuram tas palicis atmiņā? Runāju ar saviem vienaudžiem – retais to apjēdz. Vairāk to atceras vecākā paaudze, kam tajā tolaik bija 40–50 gadi kā mums tagad. Ar viņiem var runāt. Kaut gan arī – kā nu ar kuru.
Publikāciju mērķis: sapurināt latviešus
DDD: Tātad tavu feisbuka publikāciju mērķis ir pievērst uzmanību vissvarīgākajām problēmām?
Liene Rijkure: Jā, atgādināt, ka mēs esam apmuļķoti, mums latviešu valsts ir nozagta. Par spīti upuriem, kas nesti. Bet upuri ir bijuši milzīgi: latviešu strēlnieki, Latvijas armijas karavīri upurēja visdārgāko – savu dzīvību. Latviešu tauta Pirmajā pasaules karā un Brīvības cīņās zaudēja gandrīz pusmiljonu cilvēku. Latviešu tauta vēl līdz mūsu dienām nav skaitliski atguvusi šo zaudējumu. Bet ieguvums bija sava valsts – Latvija, kuru karā un cīņās kritušie atstāja nākamajām paaudzēm. Un tagad to vēlas aizmirst, uzskatot, ka tas nav nekas īpašs, vai pat vēl vairāk – lieks apgrūtinājums.
Tagad populārākais sauklis, kuru diemžēl dzirdu arī slavenajā “Brīvvalsts TV”, ir: “Valsts nav mistisks pagātnes veidojums, kas jānes kā krusts, mums nav jātic nevienam, kas stāsta, kā ir bijis, valsts rodas no tevis katrā brīdī, tu esi viens no valsts veidotājiem, ir tikai šis brīdis, nav iepriekšējā vai nākamā…”
Varētu jau neņemt par pilnu tādas prātulas un “garīgos meklējumus”, ja vien tā raidījuma nosaukumā nebūtu ietverts vārds “valsts”. Viņi veido it kā nevainīgus ziņu raidījumus, kas atmasko kovida afēru, taču runā, ka mums neesot jāzina, kā ir bijis, bet visiem kopā – šeit un tagad – ir jāveido jauna brīvvalsts. Par raidījuma ideologu kļuvis arī cienījamais profesors Valdis Šteins, kurš aicina “slēgt sabiedrisku līgumu” ar visiem, kas te Latvijā dzīvo, organizēt tautvaldību, būvēt jaunu brīvvalsti. Trakākais, ka V. Šeins ir autoritāte šībrīža 30–40 gadnieku paaudzei, kuri par vēsturi nezina neko un negrib zināt. V. Šteinam vajadzētu ļoti pārdomāt, ko viņš valsts lietās sludina. Daudz vērtīgas informācijas viņš raidījumos pasaka, bet šo nu es nekādi nesaprotu.
DDD: Ko tas nozīmē – visiem kopā? Latviešiem ar okupantiem?
L.R.: Jā, ar visiem, kuri te dzīvo. Pēc viņu sludinātā, mēs esam šeit un tagad, tāpēc nav jāzina, kas ir bijis. Tā ir vai nu kaut kāda muļķība, vai tīša ļaunprātība. Es domāju, ka visi, kas grib tikt Saeimā ir aprēķinājuši, ka ar latviešu vēlētāju balsīm vien viņiem nepietiks, tāpēc jātēmē arī uz naturalizētiem jaunpilsoņiem – okupantiem.
“Humānais” genocīds pret latviešu tautu
DDD: Un te nu jautājumus: kā tu vērtē okupantu naturalizēšanu, latviešu tautas saliedēšanu ar viņiem?
Liene Rijkure: Tu jau pati daudzkārt, arī feisbukā, to lieliski esi formulējusi, man nav pat ko piebilst, – latviešu tautas saliedēšana ar okupantiem ir genocīds pret latviešu tautu, noziegums pret cilvēci. Citādi pateikt to nevar – tā tas ir. Vēlāk atradu rakstos, kurus pētīju, ka tautu sajaukšana, asimilēšana ir “humāna” genocīda forma. Jo nav fizisku sāpju, ir tikai indivīda vēlme pēc bērniem un mazbērniem. Pamata etnoss vairākās paaudzēs sajaucas ar pārāk lielo impēriju pameslu indivīdiem – un tautas vairs nav. Radies beznacionāls, truls patērētāju pūlis. Pie mums okupantu procents ir vienkārši noziedzīgi liels. Tāpēc ar “šeit un tagad” bez šīs problēmas atrisināšanas nekāds labs rezultāts te nevar būt. Lietuvieši ir 84–85 procenti savā valstī, bet mēs, latvieši?!
DDD: Mūs apvaino, ka, runājot par dekolonizāciju un feisbukā par to strīdoties ar tādiem, kas no tās baidās, mēs esot šķēlēji, šķeļam tautu.
L.R.: Jājautā: kuru tautu? Diskusijas, kuras jūs un arī es rosinām feisbukā, nav šķelšana, bet gan mēģinājums latviešus, kas to nesaprot, vest pie prāta. Mums šeit nav nākotnes kopā ar okupantiem. Tātad vārds “šķelšana” uz šo lietu neattiecas. Īsi sakot – nosaukt to par šķelšanu, ir rupja demagoģija. Tieši neveiktā dekolonizācija sašķeļ latviešu tautu: tādos, kas grib latviešu nākotni, un tādos, kas grib izšķīst okupantu katlā.
Visus šos it kā 30 neatkarības gadus mums sola labklājību, tas esot galvenais mērķis. Bet mēs slīkstam aizvien dziļākā nabadzībā, par spīti “galvenajam mērķim”.
DDD: Jā, tavuprāt, kāpēc?
L.R.: Es uzskatu, ka ar okupantiem mēs nekad labklājību nesasniegsim, tā visa ir tukša muldēšana. Tie, kas saliedē latviešus ar okupantiem un nepieņem likumu par dekolonizāciju, domā tikai par savu personīgo dzīvi un labklājību.
DDD: Ārējais ienaidnieks tāpēc ir, lai apvienotu tautu, bet latvieši ir sašķelti, tas nozīmē, ka ir pieraduši no paaudzes paaudzē pie ārēja ienaidnieka klātbūtnes.
L.R.: Jā, pieraduši gan. Tu jau pareizi rakstīji publikācijā par “izvārīto vardīti”. Šāds eksperiments pierāda, ka palēnām, no paaudzes paaudzē, vajag tikai pagaidīt – paaudzes paiet, un cilvēks vispār vairs neko neatcerēsies, kas ir bijis. Cilvēka mūžs diemžēl ir ļoti īss, bet simts gadi ir ļoti garš periods. Latvieši vairs neatceras, kā valsts tapa, ar kādu mērķi, un tāpēc visu ko var iestāstīt, ja vien pats ļaujas.
Var teikt, mēs esam otrā paaudze pēc okupācijas. Arī mūsu paaudzē reti kurš saprot, ka kaut kas nav kārtībā, ka šeit ir nodarīta milzīga netaisnība. Man kā mazam bērnam bija ļoti grūti atrast domubiedrus. Visi pagalmā spēlējas krievu valodā, lai tikai būtu jautri, krievi nekad nerunāja latviski. Es to nevarēju pieņemt un riskēju, ka esmu “sliktā”.
Turpinājums: MŪSU PIENĀKUMS: DEGT PAR TAISNĪBU ARĪ SOCIĀLAJĀS VIETNĒS. 2. daļa
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 10(480) (2021. gada 21. maijs–3. jūnijs)