Turpinām publicēt domraksta konkursa darbus, kas apkopoti apgādā “Vieda” 2001. gadā izdotajā grāmatā “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts”.
Lībiešu Māra
Ja uz jautājumu “Kas ir cilvēces vēsture?” būtu jāatbild vienā teikumā, iespējams, kāda atbilde skanētu tā: “Vīrišķā un sievišķā elementa savstarpēja tuvināšanās, mijiedarbe un bagātināšanās, kas sākas jau ar fizisko tuvību.” Abi elementi ir absolūti nepieciešami viens otram un tāpēc – līdzvērtīgi. Ja vīrietis nāk ar kādu ieceri, tad sieviete šo ieceri noraida vai arī izstrādā līdz pilnībai. Mīlestības dziļākā jēga ir cilvēka izveide par pilnīgāku būtni, nevis fiziska vairošanās. Sabiedrības, kurās sievietei atvēlēta vienīgi sievas un mātes loma, vēl šodien dzīvo tāpat kā viduslaikos, kad jebkuru jautājumu risināja no spēka pozīcijām un atsevišķa cilvēka dzīvība vai nāve neko daudz nenozīmēja pat viņa dzimtai; Dievs deva, Dievs ņēma.
Šobrīd dziļu krīzi pārdzīvo Rietumeiropas valstis; lielo zinātnes atklājumu un nozīmīgo tehnikas sasniegumu dēļ tajās ārkārtīgi cēlies dzīves līmenis, ir iespējams uzzināt visu, kas liekas interesants, un aizbraukt visur, kur vēlies. Šādos apstākļos varētu cerēt uz vēl nepiedzīvotu kultūras uzplaukumu, taču vairums attīstīto Rietumvalstu pilsoņu paši nejūt nedz vēlmi garīgi izpausties, nedz arī baudu, vērojot citu cilvēku garīgo izpausmi. Operā, teātros un koncertos vidusšķiras pārstāvji ir reti viesi ne jau tādēļ, ka biļetes nebūtu pa kabatai, bet tāpēc, ka pat neliela garīga slodze viņiem ir par grūtu. Ziemassvētki vairs neatnāk klusu kā ilgi gaidīts brīnums, tie sen jau izvērtušies reklāmas kampaņā un iepirkšanās drudzī; dzīves jēga viņiem ir panākumi, labs materiālais nodrošinājums, fiziskā labsajūta un patēriņš. XXI gadsimta eiropietim mīlestība ir nevis tieksme pēc pilnības (lielākajai daļai tā gan vienmēr bijusi neapzināta), kas laika gaitā no rupjā macho un viņa padevīgās verdzenes izveido attīstītas personības – dodot otram, cilvēks ceļas pats –, bet gan vienkārša sadzīves ērtība un fiziskās baudas avots.
Viendzimuma mīlas pāri ir raksturīga patērētāju sabiedrības iezīme; nav jāpūlas iedziļināties psiholoģiski pavisam citāda cilvēka dvēselē, atliek vienīgi bauda un savstarpēja patērēšana. Pilnīgošanās iespēja šādiem pāriem ir liegta, taču sirds dziļumos ir nojauta, ka viņiem pieejamā fiziskā labsajūta nav un nevar būt viss. Cilvēkam ar to vien nepietiek, un homoseksuālisti maina partnerus cerībā, ka ar nākamo būs citādāk. Lieki pieminēt, ka šādi mēģinājumi jau iepriekš lemti neveiksmei; nav taču iespējama divu vienādu elementu savstarpēja ķīmiska reakcija! Izmisīgi pūloties izbēgt no pašgribēto attiecību tukšuma, homoseksuāli pāri pastāv uz tiesībām slēgt laulības un adoptēt bērnus. Šāda ģimene ir diezgan precīzs, kaut arī kariķēts patērētāju sabiedrības modelis; lai bērns nāktu pasaulē, citi ir šķieduši savu fizisko un garīgo enerģiju, bet homoseksuāli pāri piesēžas pie gatava, turklāt vairumā gadījumu homoseksuālistiem ir visai nicinoša attieksme pret tiem, kuri nav tādi kā viņi.
Heteroseksuāli bezbērnu pāri, kas veido audžuģimenes, vai nu nav vainojami savā neauglībā, vai arī visu mūžu maksā, pat dārgi maksā, par jaunības grēkiem. Turpretim homoseksuālistiem tā ir bijusi viņu brīvā izvēle, kuras sekas viņi nez kāpēc nevēlas pieņemt. Ja patiesi viņi mīlētu bērnus, tad apdomātu – kā šādā ģimenē augušiem bērniem veidosies attiecības ar pretējo dzimumu, kā viņi vēlāk iekļausies sabiedrībā? Homoseksuālisti apgalvo, ka viss atrisināsies, ja sabiedrība būs iecietīga pret seksuālajām minoritātēm. Visām vai dažām? Ja legalizē homoseksuālas laulības, tad kādēļ nevar legalizēt pedofilas, zoofilas vai nekrofilas? Ar to pašu motivāciju – patiesa mīlestība un brīva izvēle. Kādēļ tad viena perversija ir labāka vai sliktāka par citu?
Jebkura perversija iznīcina cilvēku kā garīgu būtni, un jaunu dzīvību radīt nespēj neviena. Tā varētu būt viela pārdomām tieši pašiem perversajiem – Dānijā, kur homoseksuālas laulības ir kļuvušas par modes lietu, drīzumā gaidāma pensijas vecuma paaugstināšana. Vai viņi gribēs strādāt līdz pilnīgam spēku izsīkumam, pavisam izslēdzot no savas dzīves apceri mūža nogalē, kas dara cilvēku viedu, vai arī mēģinās tik netīkamu nodarbi kā strādāšana vecumdienās uzkraut citiem, tāpat kā bērnu radīšanu? Patērētāju filozofijas īstenotājiem drīzāk piestāvētu pēdējais variants, tikai nez vai citi samierināsies ar to. Ja Latvijas likumdevēji un sabiedrība padosies seksuālo minoritāšu un to Rietumvalstu spiedienam, kurās materiālā labklājība draudzīgi sadzīvo ar garīgu nabadzību – visļaunāko no visiem nabadzības veidiem –, iznāk, ka būs vien jāsamierinās.
Pēc Otrā pasaules kara pasaulē triumfē pseidohumānisms; cilvēktiesības tiek traktētas kā iespēja noziedzniekam nesaņemt sodu, deģenerātu tiesības brīvi izrādīt savu kroplumu, psihiski slimiem indivīdiem terorizēt garīgi veselos. Aiz bailēm no atpalikuša, netoleranta mietpilsoņa birkas un varbūtējiem tiesas darbiem daudzi slēpj savu patieso attieksmi pret tā sauktajām seksuālajām minoritātēm. Pseidohumānisma apstākļos nepieciešams ne mazums drosmes, lai, aizstāvot ētiskas vērtības, bez kurām nevar pastāvēt neviena sabiedrība, spētu pasacīt, ka homoseksuālas attiecības gan nav nekas īpašs, citāds, bet ir vai nu iedzimta kroplība, pret kuru cilvēks ir bezspēcīgs, vai infantila vēlme šokēt mietpilsoņus, atdarināt kādu slavenību. [..] ko citiem cilvēkiem spēj dot gaišzilais puisītis vai rozīgā meitiņa? Savu infantilo protestu pret Dieva un dabas likumiem? Tie taču nemainās tādēļ, ka ir kādam netīkami. Neziņu, ka cilvēka dzīvei ir kāda dziļāka jēga, kas nezūd, viņa fiziskajai eksistencei beidzoties? Tās nav tik lielas vērtības, lai to dēļ mācītos sadzīvot ar perversitāti un piešķirtu tai visas tiesības.
Pat lielais konformists Pērs Gints labāk atteicās no troļļu karaļa goda nekā ļāva iešķelt sev aci, lai redzētu visu kā troļļi. Tādējādi viņš izglābās no Pogu Lējēja kausējamā katla. Sadzīvošana ar noziegumu un ļaunumu, vienalga, cik šķietami skaistu un cēlu mērķu vārdā, ir mīna ar laika degli sabiedrības pamatos. Vai paspēsim to padarīt nekaitīgu?
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.11(481), 2021. gada 4.–17. jūnijs