Kas tas ir, kas saucas dzīve?
Vēders, galva, kājas, brīve?
Var jau būt, ka, kādu krāpjot,
Arī sevi apzogam,
Cik tad ir to tīro siržu,
Kurām ticam piedodam?
Leonards Inkins
Cilvēks ir tāds gana jocīgs radījums. Ja kādreiz patiešām šurp atlidos citplanētieši, tiem būs ko brīnīties. Visvairāk viņi būs pārsteigti par cilvēka jocīgo domāšanu un no šīs domāšanas izrietošo rīcību. Cilvēks labi tiek galā ar grūtiem uzdevumiem un labi tos apgūst, tajā pašā laikā tas nespēj saprast vienkāršas lietas. Tas bieži savu ieceru pamatos liek sarežģītas konstrukcijas un prāta kombinācijas.
Cilvēks prot izskaidrot sarežģītas lietas, bet nespēj izprast un citiem paskaidrot vienkāršas. Nav neviena, kurš nebūtu apveltīts ar spēju mīlēt, bet cilvēks vēl šodien strīdas, kas tad ir mīlestība. Vai kāda ķīmiska reakcija smadzenēs, vai maldi. Uz jautājumu, kas ir mīlestība, viņš labākajā gadījumā atbild: nu tas ir tā. Es taču nejautāju, kā tas ir, – es jautāju, kas tas ir.
Viņš saprot Pitagora teoriju, viņš pat zina ķīmisko elementu tabulu, bet, kas ir laime, nezina.
Cilvēks, ejot makšķerēt zivis, cenšas āķi aizmest pēc iespējas tālāk – tuvāk otram krastam, bet, esot otrā krastā, tas auklu met uz šo krastu.
Šī nespēja saprast vienkāršas lietas, bez nevajadzīgiem sarežģījumiem un smadzeņu mežģiem, laikam ir lielākā cilvēces problēma, un nezinu, vai to var izārstēt.
Pirmajiem cilvēkiem bija dots tikai viens vienkāršs bauslis, bet viņi sapinās čūskas sarežģītajā prātošanas kombinācijā un rezultātā nespēja ievērot vienu vienkāršu noteikumu.
Cilvēks meklē atbildi un risinājumu, piemēram, kā lai pārstāj smēķēt, kā lai pārstāj pārmērīgi ēst. Viņš šiem tematiem ir veltījis ne vienu vien disertāciju, sacerējis grāmatas vagoniem, kaut atbilde ir pat pirmsskolas vecuma bērnam zināma. Kā lai pārstāj dzert? – Nu, nedzer taču! Kā lai pārstāj zagt? – Nu, nezodz!
Arī man pret to nav tablešu, ko piedāvāt, bet es ar saviem rakstiem, dziesmām, filmām un pat grāmatām to cenšos darīt. Arī šai rakstā.
Nacionālā ideja ir sinonīms laimīgai dzīvošana, jo tikai nacionālisms pūli pārvērš tautā un spēj nodrošināt laimīgu dzīvošanu. Šis laimīgas dzīvošanas nodrošināšanas veids nekad praksē vēl nav pārbaudīts, jo pretspēkiem vienmēr ir izdevies ar labiem nolūkiem bruģēt ceļu uz elli, un ideju īstenotāji, ieklausoties ellvežu ieteikumos, pārāk visu sarežģīja, tāpēc nesasniedza iecerēto.
Par mērķi, kādu sev spraužam katrs un sabiedrība kopumā
Dominē maldīgi stereotipi, ka Latvijas galvenā problēma ir nekam nederīgi, zaglīgi un blēdīgi politiķi un ka valstī trūkst demokrātijas, un ka trūkst kādu institūciju, kuras tad īstenos laimīgu dzīvošanu.
Es esmu tāls no uzskata, ka Latvijas politiķi ir apzinīguma un godīguma paraugs, bet apzinos arī to, ka, lai valsts būtu godīga, tajā vairākumā ir jādzīvo godīgiem iedzīvotājiem. Lai valsts vara nebūtu noziedzīga, tajā nav vietas noziedzīgiem elementiem. Lai valsts būtu latviska, tajā ir jādzīvo latviešiem ne tikai pēc ieraksta pasē, bet arī pēc būtības.
Politiķi netiek importēti nedz no Marsa, nedz no kādas Āfrikas valsts. Pat ne no Tasmānijas! Tie ir vietējās raudzes, un viņus ievēl pašmāju balsstiesīgie, nevis kāds masons no ASV vai Krievijas varnesis ieceļ.
Kādus cilvēkus pie varas vēlas redzēt vēlētājs? – Nu, protams, ka tādus, kāds ir pats. Un nestāstiet, ka mēs esam tie labie, bet tie sliktie ir no Mēness nolaidušies. Cilvēks vēlas tādu pašu varu, kāds ir pats, tādu varu, kas rīkojas tā, kā viņš ir paradis, un tādu, kas arī viņam nodrošina dzīvošanu, kādu viņš uzskata par pareizu.
Nestāstiet, ka tā nav, nemelojiet sev un citiem, apgalvojot, ka es šai rakstā visu esmu izdomājis, piedēvēju un nepamatoti apmeloju. Protams, šādu kliedzienu būs daudz, bet vairums šo bļāvēju bļauj tāpēc, ka ir pārāk vāji, lai atzītu skaudro patiesību, un tādi, kuru agresivitāte pret mani pamatojas pieķerta un atmaskota cilvēka nervozā reakcijā.
Par laimi
Katrs cilvēks vēlas būt laimīgs un laimīgi dzīvot. Katram ir sava izpratne par to, kas ir patiesa laime, bet daudzās jomās vairumam cilvēku izpratnes sakrīt.
Ir zināms, ka laimīgs ir tas, kam pietiek, un laimīgs ir tas, kurš jūtas labi. Lai cik jums būtu, ja jums vienmēr gribēsies vēl un vēl, tad nekad nebūsit laimīgi. Katram sava laime un nelaime.
Kāpēc ir tik daudz nelaimīgu latviešu, kāpēc ir tik daudz neapmierinātu, sarūgtinātu un bēdīgu latviešu? Domājat, pie tā ir vainīga valdība? Zināmā mērā – jā, bet tikai zināmā. Atbilde uz šo jautājumu ir gana vienkārša, neticama un arī labi saprotama, ja patiesi iedziļinās un izdara loģiskus secinājumus.
Lai cilvēks būtu laimīgs, tam ir jāzina, ko viņš vēlas sasniegt un kā to izdarīt. Šo vienā vārdā sauc par ideoloģiju. To var arī citiem vārdiem pateikt: no kurienes un uz kurieni dodamies.
Noskaidrojam, kur bijām, kad devāmies uz laimes zemi, un definējam, ko gribam sasniegt, jo zeme jau paliks tā pati, tikai esam nolēmuši mainīt kārtību valstī. Bet, lai spētu mainīt kārtību valstī, ir nepieciešama gan sava valsts, gan prasme un patiesa vēlme mainīt.
Kad kaut ko būvēju vai meistaroju un rezultāts nav tāds, kā biju iecerējis, atgriežos soli pa solim atpakaļ, lai atrastu, kurā vietā, kurā brīdī un kā esmu kļūdījies, kāpēc nav izdevies tas, ko vēlējos. Ir jānoskaidro, kāpēc rezultāts atšķiras no iecerētā.
Secinām, ka esam viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā; secinām, ka ļoti liels skaits valsts pilsoņu ir bijuši spiesti doties svešumā; secinām, ka mums nav tādas tiesu varas, kurai ticam, ka nav tādas valsts pārvaldes, kas rīkotos valstiski, ka ir ļoti maza uzticība policijai un citām institūcijām.
Soli pa solim prātā atgriežoties atpakaļ, secinu, ka esam cietuši ideoloģisku zaudējumu. Tas nozīmē, ka sasniegtais rezultāts ir atbilstošs mūsu kolektīvajai būtībai, – rezultāts atbilst saturam, kaut cerējām, ka būs pārticība un labklājība kā Ulmaņlaikos.
Izrādās, ka labklājība ir sasniegta, bet tikai šaurai cilvēku grupai, kuriem arī padomju gados bija gana pārtikusi dzīvošana. Rezultātu esam gaidījuši no tiem, kuri rūpējās par sevi, bet mēs ticējām, ka viņi parūpēsies arī par mums.
Mēs sagaidījām, ka viņi mūsu labā izdarīs, bet izrādījās, ka viņi, pirmkārt, darīja savā labā. Un par to esam nepatīkami pārsteigti un steigšus pilnvarojam citus ievest mūs saulītē, domājot, ka tie citi ir no cita koka tēsti un citā mežā audzēti, ar citiem mēsliem mēsloti.
Formāla neatkarība
Kādā no posmiem latviskas Latvijas ideja bija valdoša, un to centāmies risināt caur valsts neatkarību. Formāla neatkarība tika nodrošināta, bet ar to vēl ir stipri par maz. Turpinājumā bija jāizvēlas, kā un kurp iet. Piemēram, Igaunija izvēlējās tiesisku ceļu, ņemot vērā reālās iespējas, un atjaunoja Otrajā pasaules karā zaudēto valsti (Tomēr arī Igaunija, tāpat kā Latvija, nav veikusi dekolonizāciju un deokupāciju, tādēļ par faktisku valsts atjaunošanu ir pāragri runāt. – DDD piez.) . Savukārt, mēs ļāvāmies izveidot LPSR tiesību un pienākumu mantinieci.
Mantojumā saņēmām LPSR teritoriju, LPSR iedzīvotāju kopumu, LPSR likumus, kurus kosmētiski pielāgojām, bet to gars dzīvs vēl šodien. Un nu, ja palūkojamies un salīdzinām Latvijas un Igaunijas izvēlētos ceļus, ir redzama rezultātu starpība, un šī plaisa aizvien palielinās. Mūsu Dienvidu kaimiņi lietuvieši izvēlējās citu ideoloģiju, – viņi atjaunoja daudz senāku valsti, viņi nesaņēma mantojumā katru otro iedzīvotāju, kurš noraida neatkarīgas valsts eksistenci, ES un NATO integrācijas ceļu. Viņiem kolonistu skaits bija tik niecīgs, ka to varēja neņemt vērā un ar to nerēķināties savos plānos.
Estiņi savu “aļošu” politkorekti nolika pie vietas, bet mēs centīgi meklējam pazudušo lielgabalu. Tā nav kādu ietekmes aģentu vai nodevēju individuāla rīcība – tās ir mūsu ideoloģijas un izvēlētā ceļa sekas.
Ne vienmēr var atgriezties dažus soļus atpakaļ, novērst kļūmīgo darbību un tad celt valsti vēlreiz. Gadās, ka slimība ir tik ielaista, ka dakteri nopūšoties, kaunīgi acis nodurot un noplātot rokas, izraksta bezcerīgo pacientu no slimnīcas, lai tas, tuvinieku aprūpēts, mirst mājās.
Droši vien ātrā solī un īsā laika posmā izglābt valsti vairs neizdosies. Saredzu, ka šobrīd ir nevis jāglābj valsts, bet jāglābj kāds pulciņš to, kas pieturas pie pareizas ideoloģijas vai vismaz ir gatavi tai pievienoties, lai, uzkrājot spēkus un izstrādājot taktiku, izdevīgā brīdī zaudēto valsti atkarotu.
Padomju okupācijas gados man kāds zinošs ieslodzītais pamācoši teica: “Netici advokātam, nepaļaujies uz tiesas godaprātu, un atzīties nekad nav par vēlu!” Mēs paļāvāmies, naivi ticējām un salā ar atkailinātām sirdīm stāvējām pie Saeimas. Nu ir pienācis laiks atzīties pašiem sev, ka esam kļūdījušies. Kļūdījušies nevis darbībās, bet tajā, ka paļāvāmies un naivi cerējām, ka taisnība pati augšāmcelsies.
Ideoloģija
Kopš jaunlatviešu laikiem par mūsu galveno ideoloģiju mēs uzskatījām valodas jautājumu un, par savas valsts izveidi domājot, spriedām, ka pārējais – tas ir, laime, – no tā vien taps. Šīs ideoloģijas vārdā mūsu senči un līdzgaitnieki ziedojās un gāja nāvē. Viņi savu izdarīja, bet ko darām mēs, kā izmantojam šos ar asinīm slacītos un ciešanās gūtos augļus?
Mēs, līdzīgi kā vairums kristiešu, dzīvojam ar pārliecību, ka nekas nav jādara, tikai jātic, jo mūsu grēkus Jēzus Kristus jau ir paņēmis un izcietis. Mums ir tikai jātic. Nē, senču sasniegumi, strēlnieku un latviešu leģionāru upuris mums ir jānes tālāk un jāsargā! Ar laba vēlējumiem vien, formālu cieņas izrādīšanu un piemiņas vakariem ir par maz, lai sauktos par latvieti un Latvijas patriotu.
Jautājumu, kamdēļ jums valoda un sava valsts, uztveram pat kā apvainojumu, bet pašiem skaidras atbildes bieži vien nemaz nav. Ir tikai tāda nevarīga parunāšana par kopšanu, tālāk nešanu, attīstīšanu u.c.
Kādai tad ir jābūt mūsu ideoloģijai? Dabiskai, viegli saprotamai un vienkārši skaidrojamai. Jebkurš cilvēks vēlas būt laimīgs. Jebkurš vēlas dzīvot tur, kur viņš labi jūtas. Lai mēs savā valstī varētu labi justies, valsts ir jāiekārto atbilstoši tam, kā mums labāk. Nevis tā, kā ir labāk visiem, kas šeit ierodas; nevis tā, kā kādā konferencē kādi ir nolēmuši; nevis tā, ko kādas valstiskas vai nevalstiskas organizācijas par pareizu uzskata, – bet tā, kā mums, latviešiem, tas šķiet pareizi un labi.
Turpmāk vēl…
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.8(478), 2021. gada 23. aprīlis–9. maijs