Turpinājums no: COVID-19 UN MASU HISTĒRIJAS POLITISKA’EKONOMIKA. 1. daļa
Nocebo efekts
Nocebo efekts ir gluži pretējs placebo efektam, kad cilvēks izārstējas, jo pats paredz izārstēties. Ja persona cieš no nocebo efekta, tā saslimst, jo gaida, ka saslims.
Kāds vīrietis, kurš vēlējās izdarīt pašnāvību, tika iesaistīts klīniskā pētījumā, kurā vajadzēja lietot eksperimentālas zāles. Lai sevi nogalinātu, viņš norija 29 kapsulas, ticot, ka neizdzīvos. Bet kapsulas, kuras viņš norija, bija placebo – nebija īstas zāles, jo viņš bija iekļauts kontrolgrupā. Ticot, ka drīz mirs, vīrietim parādījās nopietni simptomi, un viņš tika ievietots slimnīcā ar kritiski zemu asinsspiedienu. Kad ārsts viņam pateica, ka tās bija placebo zāles, vīrietis atlaba pēc 15 minūtēm. Nocebo efekta iespaidā cilvēks ar pašsuģestiju var attīstīt īstus slimības simptomus, bet trauksme un bailes tikai veicina šo procesu.
Pirmajā pasaules karā spāņu gripas laikā panika izvērtās masu histērijā, kas izraisīja ļoti daudz nāves gadījumu, kuri citkārt nebūtu notikuši, jo panika atstāj postošu ietekmi uz slima cilvēka veselības stāvokli. Ja kāds izraisa paniku, to viegli nodot citam cilvēkam, jo satraukums un bailes ir lipīgas.
Pseidoinfekciozus cilvēkus var izārstēt tikai ar informāciju. Tādā veidā masu histēriju var novērst, lai tā nekļūst par slogu veselības sistēmai. Problēmas cēlonis ir tas, ka masu mediji un valsts aktīvi piedalās baiļu un neobjektīvas informācijas izplatīšanā. Nenotiek tas, kas stāstā ar dakteri, kurš paziņo, ka pacients ir norijis placebo kapsulas.
Neobjektivitāte, masu histērija, iracionalitāte un COVID-19
Histērija izraisa ne tikai simptomus, bet liek cilvēkiem uzvesties tā, ka tie, kurus histērija nav skārusi, tiek uztverti iracionāli. Iedomu par neesošiem vai pārspīlētiem draudiem iespaidā cilvēku rīcība ir tāda, kas normālos apstākļos tiktu vērtēta kā absurda. Nepietiekams informatīvo sakaru pārklājums, trūcīga un nevienmērīga informācija, personiskā pieredze, bailes, nespēja kaut ko saprast un interpretēt statistiku, kā arī citas kognitīvās (ar domāšanas procesiem saistītās – red. piez.) nepilnības noved pie izkropļotas risku izvērtēšanas. Riska uztvere var būt īpaši neobjektīva, kad draudi ir netaisni, nekontrolējami, biedējoši, par tiem trūkst vispusīgas informācijas, kad tie var kļūt potenciāli katastrofāli un ietekmēt nākamās paaudzes.
Pētījuma autori vēlējās noskaidrot, līdz kādai pakāpei valsts ietekmē masu histērijas attīstību un tipisku tās “iracionālo” vai “neobjektīvo” uzvedību.
COVID-19 laikā cilvēki atrodas lielas spriedzes apstākļos. Lokdauni un ierobežojumi izraisa stresu, nemieru, satraukumu, kas ir galvenie cēloņi, lai izceltos masu histērija.
Aptaujā, kas tika veikta ASV pagājušā gadā (2020. gadā), 40,9% cilvēku atbildēja, ka ir saskārušies ar vismaz vienu mentālās veselības problēmu un 10,7% cilvēku bija nopietni domājuši par pašnāvību pēdējo trīsdesmit dienu laikā. Alkohola patēriņš ASV lokdauna laikā palielinājies par četrpadsmit procentiem.
Ir arī anekdotiski pierādījumi iespējamai masu histērijai: tualetes papīra un citu preču izgrābšana no veikalu plauktiem; cilvēks viens pats automašīnā brauc ar masku uz sejas; cilvēki atsakās iziet pastaigāties svaigā gaisā, kaut arī iespēja inficēties, ievērojot distancēšanos, ir gandrīz neiespējama. Daži baidās no SARS-CoV-2 līdz grūti izskaidrojamai pakāpei, kaut viņiem ir vismazākais risks nomirt no tā. Liekas, ka daudzi ir noticējuši krietni spēcīgākam vīrusam-slepkavai, nekā SARS-CoV-2 patiesība ir, kā to var redzēt tabulā (sk. 1. tabulu).
1. tabula. Ar COVID-19 inficēto izdzīvošanas rādītāji ASV
| 0–19 gadi | 99,997% |
| 20–49 gadi | 99,98% |
| 50–69 gadi | 99,5% |
| 70 + gadi | 94,6% |
Avots: https://www.cdc.gov/coronavirus/2019-ncov/hcp/planning-scenarios.html
Vēl viens draudu pārvērtēšanas jeb pārspīlējuma rādītājs ir mirstības dati. Kopš 2021. gada 22. janvāra 2,1 miljons nāves gadījumu ASV tiek saistīti ar COVID-19. Daudzu citu slimību izraisītie nāves gadījumi skaita ziņā ir pat augstāki vai tādi paši, bet nav izraisījuši tādu paniku vai valdības bezprecedenta iejaukšanos. Citiem vārdiem sakot, iespēja nomirt no COVID-19 ir ne tikai ļoti zema, bet arī zemāka par iespēju nomirt no kādas citas slimības. Tā ir patiesība, ka citas slimības nav tik lipīgas kā SARS-CoV-2. Šis fakts izraisīja paniku un valdības iesaistīšanos, kas nenotiek citu slimību gadījumos, kuras ir daudz nāvējošākas par COVID-19.
2. tabula. Pasaules desmit nāvējošākās slimības 2019. gadā (mirstība miljonos)
| Sirds išēmiskā slimība | 8.9 |
| Insults | 6.1 |
| Hroniska destruktīvā plaušu slimība | 3.3 |
| Apakšējo elpceļu infekcijas | 2.6 |
| Neonatālie apstākļi (jaundzimušie, dzemdības) | 2.0 |
| Trahejas, bronhu, plaušu vēzis | 1.8 |
| Alcheimera slimība un citas demences | 1.6 |
| Ar caureju saistītas slimības | 1.5 |
| Cukura diabēts | 1.4 |
| Nieru slimības | 1.3 |
Avots: https://www.who.int/news-room/fact-sheets/detail/the-top-10-causes-of-death
Masu histērija var sākties privāttiesību sabiedrībā vai minimālās[1] valsts ietvaros. Šī iespēja pastāv cilvēku dabiskās noslieces uz negatīvismu dēļ, kas padara viņus atvērtus maldiem.
Bioloģiskās evolūcijas gaitā cilvēks ir attīstījis prasmi vairāk koncentrēties uz sliktām ziņām, jo tās var nest iespējamu apdraudējumu dzīvībai, veselībai vai citai dzīves sfērai. Koncentrēšanās uz negatīvām ziņām un izjūta, ka tiek zaudēta kontrole pār situāciju, var izraisīt psiholoģisku stresu. Tas savukārt var izvērsties histērijā un izplatīties lielākā cilvēku grupā.
Negatīvu ziņu iespaidā daži cilvēki var sākt ticēt draudiem. Šie draudi palielina bailes un sāk izplatīties visā sabiedrībā. Līdz ar bailēm izplatīties var arī simptomi.
Le Bons (Charles-Marie Gustave Le Bon (1841–1931 bija franču polimāts, kura pētījumi aptvēra vairākas zinātniskās jomas: antropoloģiju, psiholoģiju, socioloģiju, medicīnu un fiziku ) emociju izplatīšanos grupā nosauca par “sērgu” jeb “inficēšanos”. Tiklīdz trauksme ir izplatījusies un lielākā daļa grupas uzvedas noteiktā veidā, sākas pakļaušanās fenomens, kad sabiedrības spiediens liek indivīdam uzvesties tāpat kā citiem grupas dalībniekiem. Visbeidzot parādās arī tāds fenomens, ko sauc par “jaunajām normām”, kad grupa iedibina normas, un katrs seko šīm normām. Jaunās normas izskaidro sērgas jeb inficēšanās turpmākās stadijas.
Inficēšanās ar bailēm var novest cilvēku pie saasinātas reaģēšanas pat minimālajā valstī. Tomēr minimālajā valstī pastāv zināmi pašpalīdzības mehānismi un robežas, kas mazina varbūtību, ka masveida histērija var iziet ārpus kontroles.
Turpmāk vēl…
Avots: https://www.mdpi.com/1660-4601/18/4/1376/htm
No angļu valodas
tulkoja Vita Ņikitina
[1] Termins “minimālā valsts” (Minimal State) tiek attiecināts uz valsti, kurā tiek īstenota niecīga vara. Šo terminu lieto politiskajā filozofijā, lai raksturotu valsti, kurai ir tikai tik daudz pienākumu, lai to nesauktu par anarhisku. Minimālā valstī valdības pienākumi aprobežojas ar indivīdu aizsardzību pret piespiešanu, krāpšanu un zādzībām, ar kompensācijas pieprasīšanu upuriem un valsts aizstāvēšanu no ārvalstu agresijas. Vienīgās valdības iestādes minimālā valstī būtu policija, tiesu sistēmas un militārā vara.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.8(478), 2021. gada 23. aprīlis–9. maijs