Turpinājums no: ATKALIEMIESOŠANĀS LIKUMS. 7. daļa
Aleksandrs Klizovskis
Grāmatas “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati” autors
Cilvēks kā pati augstākā Vienotās Dzīvības izpausme pēc savas apziņas, vecuma un formas attīstības ir visjaunākā. Cilvēks veidojies gluži tāpat kā ikviena celtne – no pamata, uz kura ceļ sienas, tām pāri jumtu un tikai pēc tam sāk iekšējo apdari. Zemākās dabas valstis ir pamati, sienas un jumts tai celtnei, kurā mīt šīs celtnes saimnieks un kungs – cilvēks. Viņa paša ziņā ir veidot iekšējo apdari.
Nevar teikt tā, ka pamats un sienas jau ir celtne; tā ir tikai celtnes daļa. Tāpat nevar teikt, ka augs vai dzīvnieks ir bijis cilvēks. Patiesībā ne viens, ne otrs nav bijis cilvēks. Bet, kā pamats un sienas celtnei ir nepieciešami, tā arī augu un dzīvnieku dzīve bijusi vajadzīga, lai parādītos cilvēks. Tā ir cilvēka būtības un dzīves daļa.
Cilvēks ir Vienotās Bezgalīgās Dzīvības daļa, un reizē ar to viņam ir tādi senči kā minerāli, augi un dzīvnieki. Taču daudziem ir grūti uztvert šo patiesību, tāpēc ka tie neņem vērā šo cilvēka dabas divējādību, ko veido Gars un matērija, kuri attīstās katrs pa savu līniju, neatkarīgi no otra sākotnes.
Mūsu Gars ir Vienotās Dzīvības augstākās izpausmes daļa. Lai pastāvētu, katram garam nepieciešama matērija, jo, neietērpts matērijā, gars nav nekas. Bet matērija, no kuras cilvēka Gars veido savu ķermeni ar tā uztveres orgāniem un apziņas vadītāju – smadzenēm, radīta ilgā evolūcijas ciklu gaitā, attīstoties dzīvībai minerālos, augos un dzīvniekos.
Ja stāsta, ka cilvēks izgājis caur minerālu, augu un dzīvnieku dzīvi, tad tā ir patiesība, jo fiziskais cilvēks sevī apvieno visu dabas valstu dzīves. Katrā iemiesojumā viņš zināmā mērā atkārto visu dzīvības attīstības gaitu: dīgļa stadijā – minerālu, augu un dzīvnieku dzīvi, bet pēc piedzimšanas – cilvēka dzīves attīstību no pirmatnējiem laikiem līdz mūsu dienām. Taču tāda pati patiesība ir arī tā, ka cilvēka tagadējā apziņa nav bijusi ne minerālā, ne augā, ne dzīvniekā, t. i., cilvēks nav bijis ne dzīvnieks, ne augs.
Katrai dabas valstij ir sava apziņa: zemākai – zemāka; augstākai – augstāka. Lai augstākā dabas valsts pārietu zemākā, nepieciešams, lai tā zaudētu savu augstāko apziņu un atgrieztos pie zemākās. Kaut arī apziņa ir mainīgs lielums, tomēr tā virzās tikai uz priekšu. Apziņa ir liela vērtība, kuras attīstībai daba ziedojusi daudz pūļu, un jādomā, ka bez sevišķas vajadzības evolūcija nepieļaus atkāpšanos.
Lai cilvēks pārdzimtu augā vai dzīvniekā, viņam būtu jāzaudē sava individualitāte un jāpāriet tam atbilstošā dzīvnieku vai augu kopdvēselē un no turienes tad jāsāk iemiesošanās. Bet augstākā dievišķā gudrība, kuras ziņā ir daudzi Esamības noslēpumi, par to neko nerunā. Tādējādi cilvēka dvēseles pārceļošana augā vai dzīvniekā un no turienes atkal cilvēkā ir absurds, tie ir nožēlojami cilvēku izdomājumi, kam nav nekā kopīga ar evolūcijas un dzīvības attīstības likumiem.
Lai gan cilvēka individualitātes pazaudēšana ir iespējama, taču tā ir ārkārtīgi reta parādība. Cilvēkam vajadzētu ilgi un neatlaidīgi neievērot dabas likumus, par spīti tām mācībām, ko dzīve viņam sniegusi. Tad viņš nonāk “neizdevušos radījumu” kategorijā, kuriem pastāv īpaši likumi. Cilvēks zaudē savu individualitāti un var kļūt par dzīvnieku tālab, lai sāktu attīstīt jaunu individualitāti. Viņa Ego, kas atdalījies no savas individualitātes, bieži vien aizceļo uz citu planētu.
Noziedzīga, visiem kosmiskiem likumiem pretēja pāreja dzīvnieku (nevis augu) stāvoklī bija ļoti izplatīta parādība viduslaikos. Okultā zinātne par likantropiju jeb vampīrismu sauc parādību, kad cilvēka dvēsele aiz nožēlas par iepriekš zaudēto dzīvi ieiet dzīvniekā, tādā veidā nodarīdama sev nelabojamu ļaunumu. Par tādiem gadījumiem Skolotājs grāmatā “Austrumu Kauss” saka tā: “Bet ir vēl cits “garu” veids: pašnāvnieki un nejauši nogalinātie, kurus mēs neesam pieminējuši. Abu šo grupu “gari” var sazināties[1], un abiem par šīm vizītēm ir dārgi jāmaksā. Franču spirituālisti to nosauc “Les Esprits Souffrants”[2].
Viņi ir ārpus likuma, jo spiesti palikt Zemes pievilkšanās sfērā, tās atmosfērā – Kāmalokā[3] – līdz pat pēdējam tā laika mirklim, kurš būtu viņu dabiskās dzīves gals. Citiem vārdiem sakot, šim īpašajam dzīves vilnim jāplūst tālāk līdz savam krastam. Bet ir grēcīgi un nežēlīgi atdzīvināt viņu atmiņas un palielināt viņu ciešanas, dodot tiem iespēju dzīvot mākslīgu dzīvi; šis gadījums darīs smagāku viņu karmu, vilinot tos ar atvērtām durvīm, kādas paver mēdiji un ļoti jutīgas personas. Katrs tāda prieka brīdis viņiem dārgi maksā. Paskaidrošu: pašnāvniekiem, kuri neapdomīgi cer izbēgt no dzīves, šķiet, ka viņi vēl arvien ir dzīvi un viņiem šajā eksistences veidā ir vēl pietiekams ciešanu krājums. Pašnāvnieku sods ir viņu dzīves intensitāte. Savas neapdomātās rīcības dēļ viņi pazaudē savu septīto un sesto principu, kaut arī ne uz visiem laikiem, jo abus ir iespējams atgūt. Taču viņi nevēlas atzīt savu sodu un necenšas atrast izpirkšanas iespēju, bet bieži nožēlo savu zaudēto dzīvi un padodas kārdinājumam atjaunot to ar varu, ar noziedzīgiem līdzekļiem. Kāmalokā, t. i., visintensīvāko kaislību mītnē, viņi savas laicīgās kaislības var apmierināt tikai ar dzīva organisma starpniecību, un, tā rīkojoties, viņi pēc savas dzīves dabiskā termiņa izbeigšanās parasti uz visiem laikiem zaudē savu monādi[4].
Ar nelaimes gadījumu upuriem ir vēl ļaunāk. Ja viņi bijuši labi un skaidri, tad tos tūliņ ievelk Ākāša Samādhi[5], t. i., viņi iegrimst rožainu sapņu tēlu pilnā, mierīgā sapnī. Notikušo nelaimi tie neatceras, bet darbojas un dzīvo ierastā vidē kopā ar saviem tuviniekiem un draugiem līdz pat tam laikam, kad beidzas viņu dzīves dabiskais termiņš. Pēc tam viņi atmostas Devakanā. Pretējā gadījumā viņu liktenis ir ļoti drūms. Ja viņi bijuši noziedzīgi un jutekliski, tad klīst kā nelaimīgas ēnas (ne kā apvalki, jo viņu saikne ar diviem augstākajiem principiem nav pārtraukta) līdz tam laikam, kad iestājas viņu nāves stunda. Laicīgo zemes kaislību kulminācija viņus piesaista pazīstamai videi, no kuras tie atrauti, tādēļ tos kārdina mēdiju sniegtās iespējas, lai savas iekāres apmierinātu ar aizstājējiem. Tie ir alkatīgas rijības, saldkaisles, skopuma, viltības, netikuma un nežēlības dēmoni, kas saviem upuriem liek izdarīt briesmīgus noziegumus, paši izjuzdami baudu par savu rīcību. Viņi – šie psihiskie vampīri, ko sagrābusi to sātanisko impulsu plūsma, – ne vien pazudina savus upurus, bet galu galā, pienākot viņu dzīves dabiskajam beigu termiņam, tiek aizrauti ārpus Zemes auras – apvidos, kur tie mūžam cieš briesmīgas, rafinētas mokas un beidzot pilnīgi iznīkst.”
Kā zemes dzīvē cilvēku likumu pārkāpējs var zaudēt brīvību un pat dzīvību, gluži tāpat kosmiskajā dzīvē Kosmisko likumu pārkāpums vienmēr izraisa smagas sekas – pat līdz individualitātes zaudēšanai un iznīcināšanai. Patvarīga un patvaļīga cilvēka dvēseles pāreja dzīvniekā jāuzskata par Kosmisko likumu pārkāpumu, par noziegumu, kas sodāms ar šīs individualitātes iznīcināšanu. Mācīt, ka cilvēks var pāriet kādā dzīvniekā, piemēram, kaķī, un atkal atpakaļ cilvēkā, ir pilnīga nejēdzība.
Turpinājums: ATKALIEMIESOŠANĀS LIKUMS. 9. daļa
[1] Ar mēdiju starpniecību viņi nokļūst kontaktā ar cilvēkiem. – Red.
[2] Gara mokas. – Red.
[3] Dažkārt ar šo vārdu apzīmē vienu noteiktu astrālā plāna līmeni, t. s. šķīstītavu, taču parasti ar to saprot visu astrālo plānu kopumā, jo viss šis plāns ir savā ziņā šķīstītava. Arī astrālajam plānam, kurā cilvēks nokļūst uzreiz pēc nāves, ir vairāki, pat savstarpēji ļoti atšķirīgi līmeņi. Arī tie pēc vieniem datiem ir septiņi, pēc citiem – deviņi, turklāt tie iedaloties neskaitāmos apakšlīmeņos. Šo plānu mūsu senči sauca par Veļu Sauli. – Red.
[4] Cilvēka augstākā nedalāmā dvēseliski garīgā daļa, viņa pirmsākums. Tā veidota no dievišķās dzirksts jeb gara (Ātmas) un ar to nesaraujami saistītās dvēseles augstākās nemainīgās daļas – veidola jeb arhetipa. Evolucionējošās dvēseles (Ahamkāras) uzdevums ir līdzināties šim savam pirmparaugam un evolūcijas ceļa galā saplūst ar to. – Red.
[5] Ēteriskā jeb šķietamā svētlaime atšķirībā no patiesās augstākās garīgās ekstāzes. – Red.
Aleksandra Klizovska grāmatu “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati” un citas apgādā “Vieda” izdotās grāmatas ir iespējams iegādāties grāmatnīcās visā Latvijā, kā arī apgāda interneta veikalā: www.vieda.lv