Dzird dažkārt sakām: ko nu vairs – par vēlu,
Es tikai pakājē, bet viņš jau kur.
Ir labi pakājē ar sirdsuguni kvēlu,
Ne augstumā, kur augstprātība tur.
No pakājes var virzīties uz augšu
Ar kvēlu tiekšanos pēc virsotnes,
Bet, pacēlies ar augstprātības dvašu,
Var viegli nokrist pat zem pakājes.
Ikvienam ir savs uzkrājums un nasta,
Ar ko uz zemes šīs mēs atnākam.
Un tādēļ nav tur nekā neparasta,
Ka visi reizē uzkāpt nevaram.
Par vēlu nav nekad, ja sirds ir dzīva,
Ja tiekšanās uz augšu garu nes.
Tad augšupgaita skaista ir un brīva,
Un pietuvojas Tālās Pasaules.
***
Bet visam pāri Hierarhijas likums –
No mazākā līdz lielam – jāgodā.
Un Gaismas Hierarhija – celsmes uguns,
Ir Ceļvedis, kas vienmēr nomodā.
Bet allaž jāsaka, ka skaists ir kāpums,
Ja pirmais solis tautas labā sperts.
Tas pamats ir un augšupgaitas sākums –
Un uzdevums, kas ir ikvienam svēts.
Vēl latvju zeme okupantu pilna,
Ko nevis izraida, bet apgādā.
Tos padzenot kaut jāņem rokās milna,
Par taisnīgumu jāiet kaut vai tā!
Kaut varmācība, bet ne gļēvulība.
Pat Gandijam Mahātmam jāatzīst.
Vai latvietim ir apziņa tik šķība,
Ka taisnīguma ceļu nepazīst?
Bet taisnīgums ir celsmes pamatakmens,
Uz tā zied Patiesības Dailes dārzs.
Bet mazdūšības, gļēvulības asmens,
Var iznicināt ziedu, kas vēl vārs.
Lai tādēļ mostamies ar jaunu elpu –
Nost važas, Brīves dziesmu tautai teic!
Jau enerģijas jaunas pilda telpu,
Un Rīta Zvaigzne jaunai dienai sveic.
Steidzīte
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.7(477), 2021. gada 9.–22. aprīlis