Saruna ar žurnālisti un rakstnieci Elitu Veidemani
Brīvība izteikt savas domas
DDD: Tavi komentāri laikrakstā “Neatkarīgā Rīta Avīze” unieraksti sociālajā vietnē “Facebook” neizceļas ar politkorektumu un krasi atšķiras no tā, ko pauž žurnālisti, piemēram, sabiedriskajos medijos vai TV3. Kas tevi pamudina šādi rakstīt? Brīžiem pat šķiet, ka citi žurnālisti dzīvo citā informatīvajā telpā, jo viņu domas par notiekošo valstī ļoti atšķiras no tavējām.
Elita Veidemane: Uzskatu, ka mēs, “Neatkarīgā Rīta Avīze”, dzīvojam vienā informatīvā telpā ar citiem medijiem, tāpat arī ar tevi mēs dzīvojam vienā informatīvā telpā. Ar normāliem cilvēkiem mēs visi dzīvojam vienā informatīvā telpā. Kas mani pamudina šādi rakstīt? Dzīve. Pagājušā gada 1. maijā, kad pārgājām uz laikraksta digitālo formu, sāku rakstīt “Dienas citātus”, tā turpinu joprojām. Katra diena mums sniedz kaut kādu impulsu – vai nu kaut ko ļoti labu, sliktu vai nesaprotamu. Es tikai izsaku savas domas. Uzskatu, ka ikvienam žurnālistam, pat ne tikai žurnālistam, bet ikvienam normālam cilvēkam vajadzētu vismaz vēlēties brīvi izteikt savas domas. Un kas gan ir politkorektums? Tā ir kāda sava veida pielīšana varturiem? Diez vai man to varētu pārmest.
DDD: Saki, lūdzu, kā tas nākas, ka tavas, manas, arī mūsu lasītāju domas tik ļoti atšķiras no tās saucamās atļautās informācijas, ko dzirdu no valsts vadītāju puses, teikšu, no angažētās sistēmas režīma žurnālistiem? Kāpēc ir tik liela atšķirība?
E.V.: Pirmām kārtām, cilvēki varbūt nejūtas brīvi. Taču tad rodas jautājums, no kā tad viņi ir nebrīvi, kas viņiem liek būt nebrīviem? Domāju, ka daudziem tas ir algas darbs – rakstīt tikai atļauto, un viņiem ir noteikti kaut kādi konkrēti virzieni un principi, kas jāievēro, un paradīts ceļš, pa kuru jāiet. Man neviens tādu ceļu nav rādījis, par laimi, un neviens man nevar pateikt: tu tagad domāsi un rakstīsi tādā vai šādā virzienā. Ja man neļaus rakstīt, kā es domāju, tad nerakstīšu vispār. Manuprāt, tas ir ļoti vienkārši, un tas nav pat jāskaidro. Bet ja cilvēkiem ir tāds algas darbs – rakstīt vai runāt tikai atļauto un ar noteiktu ievirzi, varu vienīgi izteikt žēlumu par tādu dzīves netaisnību.
Padomju laiku propaganda un mūsdienu politkorektums
DDD: Arī Atmodas laikā, režīma nomaiņas periodā, kad preses un vārda brīvība bija tabu, tu biji žurnāliste. Vai vari vilkt kaut kādas paralēles starp to laiku un šodienu – ko drīkst, ko nedrīkst? Vai redzi līdzības starp padomju okupantu propagandu un šobrīd notiekošo pandēmiju?
Elita Veidemane: Domāju, ir līdzības. Daudz kas ir atkarīgs arī no cilvēka rakstura, kā viņš izturas pret īstenību, kā reaģē u.tml. Es vienmēr esmu bijusi opozīcijā – nezinu, vai tas ir labi vai slikti, tā tas vienkārši ir, jo pozīcija visbiežāk paģēr pakļaušanos, bet man tādas lietas nepatīk. Toreiz, Atmodā, ar saviem kolēģiem cīnījos pret padomju iekārtu, mēģinājām to gāzt un beigu beigās to arī izdarījām. Bet šobrīd redzu: tiklīdz cilvēki nonāk varnešu kontrolē, viņi sāk rakstīt un runāt to, ko diktē vara. Tas mani automātiski noliek opozīcijā, jo manas domas ir disonansē ar vispārpieņemtajiem, varas diktētajiem priekšstatiem. Un mani kolēģi, kuri domā tāpat kā es, arī nonāk disonansē ar varu un to atbalstošajiem žurnālistiem. Es domāju, ka līdzības ir, mēs toreiz bijām pret varu un arī šobrīd esam pret varu. Nē, tas nav pašmērķis – būt pret varu. Ja vara rīkojas negodprātīgi, nelietīgi un muļķīgi, tad pret šo varu ir jācīnās, tas ir loģiski. Bet par pandēmijas un padomju propagandas līdzībām runājot, pandēmija – vai kā nu to dēvēt – ir tāda pati kā padomju propaganda: uzbāzīga, melīga un nereti nāvējoša, tomēr tik nepieciešama varai, lai turētu grožos bieži vien nepaklausīgo tautu.
DDD: Kāpēc vara šobrīd tā rīkojās, kā tev liekas? Saprotu, padomju okupācijas laikā bija spēcīga ideoloģija. Vai šeit atkal runājam par kaut kāda veida ideoloģiju, kas cilvēkiem nav tik labvēlīga?
E.V.: Protams, neomarksistu liberālisma ideoloģija ir absolūti nelabvēlīga cilvēkiem ar normālu, konservatīvu domāšanu. Dabīgi, ka es un mani kolēģi, kuri domā līdzīgi kā es, cīnīsimies pret šādu varu, kas mēģina uzspiest mums konformismu, kaut kādu globālu idiotismu, liberālmarksimu, kas no visām vīlēm lien ārā. Kāpēc vara tā rīkojas? Tāpēc, ka tai nav citas izejas. Tas ir pasaules trends.
DDD: Tev šķiet, ka kovida kampaņa ietilpst liberālās ideoloģijas seriālā?
E.V.: Kovids atnāca negaidīti, un pagaidām to ir grūti iekļaut liberālisma ideoloģijā, bet centieni ir. Līdztekus mums mēģina iestāstīt, ka kovids ir nācis no sikspārņa (smejas): ak tu mazais nabaga sikspārnis, visu pasauli pieveicis. Nu, kurš tam noticēs?! Nesen lasīju, ka bijuši diplomātiski strīdi, kā nodēvēt visu šo kovidafēru. Nu tad sāksim ar to, ka bija tikai diplomātiski strīdi, nevis iedziļināšanās problēmā kā tādā. Lai tad viņi tur diplomātiski strīdas tālāk. Beigu beigās gudrinieki var nonākt līdz tādai “apgaismībai”, ka kovids ir marksisma ideoloģijas atzars. Nedomāju, ka tas būtu sarežģīti. Pat nabaga liberālmarksisti ir sajukuši no tā – kovidu varētu vai nevarētu izmantot savai aģitācijai? Gan jau kādā brīdī viņi tam pieslēgsies.
DDD: Bet kas, tavuprāt, ir tie, kuri to izmanto? Nenoliedzam kovidu kā slimību, tā, protams, eksistē tāpat kā gripa u.c. slimības…
E.V.: …jā, tāpat kā visas infekcijas slimības.
DDD: Bet ir jautājums, kas tad ir tie, kas izraisa to vājprātīgo histēriju un, teikšu, nežēlīgo sadismu pret visas pasaules sabiedrību?
E.V.: Jā, tas tiešām ir nežēlīgs sadisms, kas tagad tiek izvērsts pret cilvēkiem. Ja mēs kaut kādā veidā tiksim ārā (un mēs noteikti tiksim ārā no šīs kovidkrīzes!), tad bojā gājušie un smagi slimojošie cilvēki būs mazākā nelaime. Tas, ko saku, nenozīmē, ka nejūtu līdzi visiem cietušajiem, bojāgājušajiem un viņu tuviniekiem – lai Dievs sargā viņu dvēseles! Lielākā nelaime būs tā, ka mēs ienāksim pasaulē, kurā ir sagrauta kultūra, iznīcinātas ētiskās vērtības un izglītības sistēma: vienvārdsakot, viss, uz kā balstās sabiedrība. Tas ir vienkārši kaut kas neaptverams! Piedod, var gadīties, ka tiks aizmirsti pat bojāgājušie cilvēki, redzot kādā postažā mēs ienākam pēc šīs kovidkrīzes. Un var arī gadīties, ka tāda aizmiršana šķitīs pavisam normāla: jo nebūs vairs, kam atcerēties – dzīvi palikušie būs kā mankurti bez izglītības, bez saknēm, bez atmiņas un bez ētikas vērtībām…
DDD: Bet kam tas ir vajadzīgs? Es saprotu, ka nevar nosaukt vārdus, uzvārdus, bet…
E.V.: Nevaru nosaukt ne vārdus, ne uzvārdus. Protams, ar interesi vai skepsi lasām un klausāmies dažādas teorijas par vispasaules sazvērestību utt., bet nevaram pierādīt, ka viens vai otrs ir kaut ko organizējis. Mēs nevaram apgalvot, ka tas tā ir. Un tomēr – jo tālāk rit laiks, jo vairāk redzam kaut kādas varbūtības. Nu ne jau no Visuma kaut kas atnāca, ne jau sikspārnītis nejauši iespļāva kādam sejā, un viss notika. Tas tā vienkārši nevar būt. Tāpat kā mēs nevaram sakarīgi izskaidrot Lielo sprādzienu un to, kā radās Visums, tā arī pagaidām šo kovidu nevaram izskaidrot. Bet gan jau nāks laiks, nāks padoms.
Kādas ir atšķirības, valsti vadot līderim un valsti vadot Satversmes tiesai? Diezgan būtiskas. Ungārija otrdien grozīja savā konstitūcijā ietverto ģimenes definīciju, lai viendzimuma pāriem aizliegtu adoptēt bērnus. Ungārijas konstitūcijā ģimene nu ir “balstīta uz laulības un vecāku un bērna attiecībām”, un “māte ir sieviete, tēvs ir vīrietis”. Tāds ir Ungārijas premjera (līdera!) Viktora Orbāna un viņa vadītās nacionālkonservatīvās partijas “Fidesz” kurss. Ja valstī nav līdera, tad notiek tā kā Latvijā: pēc Satversmes tiesas svilpiena Saeimas Sociālo un
darba lietu komisija otrdien jau lūkoja iespējas, kā izpatikt LGBT “kopienai”. Ziepītes nevajag uzdāvināt?/Elita Veidemane, ieraksts FB, 2020. gada 16. decembris/
Pie varas esošo atbildība: tikai tukša skaņa
DDD: Tu pieminēji izglītības sistēmu, ko kovidkrīze un jaunā “kompetenču” pieeja grauj līdz pamatiem. Bet saki, lūdzu, tā ir tikai ministru vaina vai arī sabiedrībai ir jāuzņemas atbildība par to, ka pieļaujam notiekošo? Vai Ilgas Šuplinkas demisija mainītu situāciju?
Elita Veidemane: Ja mūsu valdībā kāds ministrs justu atbildību par savu jomu, ja vispār valdība aptvertu, ka ir atbildīgi par veselu valsti, par sabiedrību, par visiem cilvēkiem, kuri šeit dzīvo, cieš, mirst un mēģina izdzīvot kaut kādā veidā, tad mēs tikpat labi varētu atbildību prasīt arī no Ilgas Šuplinskas. Vai kāds ir viņai prasījis atbildību par to, kas notiek izglītībā sistēmā? Mums ir kovids, ar kuru ministri un visi pārējie valdītāji aizsedzas. Bet paklausies, ko valdības sēdēs runā par izglītību un visu pārējo, nu, tad tur tādi brīnumi nāk ārā! Un galvenais, ka neviens tam neiebilst. Visi noklausās, ko saka Šuplinska vai kāds cits, un akceptē – viss, nav pat nekādi debašu. Viens no pēdējiem hitiem bija, kad Bordāns runāja par vēdināšanu, par ko atbildība ir jāuzņemas Kariņam. Reizēm nevar saprast, kas cilvēkiem smadzenēs notiek?
DDD: Vērojot valdības darbību, vērtējot pieņemtos lēmumus, reizēm gribas jautāt: kas un kādos daudzumos tiek lietots?
E.V.: Jā, tas ir labs jautājums. Tā ir kaut kāda ļoti interesanta viela, un valdītāji varbūt varētu padalīties ar informāciju par to. Cerams, ka mūs piemeklētu tikpat laba sajūta.
DDD: Saki, kā tu kopumā vērtē sabiedrības uzņēmību pret šo valdības glupumu? Vai tev nešķiet, ka cilvēki ir, tēlaini izsakoties, jau sasnieguši mazohismu tolerancē?
E.V.: Sabiedrība ir diezgan pacietīga. Ņemsim vērā, ka latvietis nekad nav bijis ārkārtīgi aktīvs uz iešanām ar dakšām, piķa liešanām un dedzināšanām. Mēs jau neesam francūži vai grieķi, nav mums tik ekspansīva mentalitāte. Bet gribētos vismaz vienu lietu: lai latvietis, sagaidot nākamās vēlēšanas, kas jau pēc pusotra gada, redz un novērtē to saujiņu, kas tagad ir pie varas un kas dara vienu muļķību pēc otras.
DDD: Bet tu domā, ka tie, kuri kandidēs, būs kaut kādi citādi? Varbūt pareizāk tomēr visiem parādīt savu attieksmi un neaiziet uz tām vēlēšanām?
E.V.: Neesmu ne jurists, ne tiesību speciālists, bet, manuprāt, vajadzētu mainīt vēlēšanu likumu, kas, pirmkārt, noteiktu, kā varam ievēlēt cilvēkus, un, otrkārt, mēs viņus varam atsaukt, ja redzam, ka viņi ir šķērsām tur iekļuvuši un dara muļķības. Tagad, manuprāt, vismaz trīs ceturtdaļas no Saeimas vajadzētu atsaukt. Elementāri: vai viņi nedara neko, vai viņi dara muļķības. Ļoti reti ir gadījumi, kad redzi: jā, deputāti izdarīja patiešām vērtīgu darbu. Tas pats ir ar valdību, ko augstajos krēslos ir ielikusi Saeima. Es ceru, ka vēlētāji atcerēsies, ka mēs jau otro gadu dzīvojam kovidkrīzē, kas ir skārusi absolūti visus cilvēkus, izņemot varbūt kādu saujiņu valdībā un kaut kādus ierēdņus, kuriem noteiktā datumā alga iekrīt kontā pat tad, ja viņi neko nav paveikuši.
DDD: Viņi attālināti var sēdēt mājās un imitēt darbu valsts labā.
E.V.: Nu, mēs visi varam sēdēt attālināti un kasīt dibenu, tā teikt. Bet viņi to dara bieži un katru dienu. Mums vajadzētu atcerēties šo visu: kā viņi ir izrīkojušies ar cilvēkiem, cik nemākulīgi un riebīgi, un šīs viņu darbības reizēm robežojas pat ar noziedzīgumu. Tik daudzi cieš un nespēj savilkt galus kopā – vai valdībā vispār kāds par to ir iedomājies? Cik cilvēku ir bez naudas, cik cilvēkiem ir beigušies uzkrājumi! Man raksta ļaudis uz e-pastu, stāsta par savām likstām un netaisnībām, kas viņiem ir jāizcieš, un es viņiem ne ar ko nevaru palīdzēt, izņemot to, ka varu par to uzrakstīt… Protams, ir gadījumi, kad žurnālisti ar saviem rakstiem ir atrisinājuši kādu problēmu vai netaisnību, bet tas mūslaikos ir ārkārtīgi grūts uzdevums.
DDD: Un ir ļoti daudz cilvēku, kuri labprāt strādātu, bet…
E.V.: …viņiem neļauj strādāt.
DDD: Manuprāt, šī krīze beigsies tad, kad beigsies nauda, ko valdībai dalīt.
E.V.: Virtuālās naudas ir bezgalīgi daudz – tā pat nav drukātā nauda. Mums nesūta naudas paciņas, bet virtuāli pārskaita piķīti ar cik tur nullēm. Un saņem tie, kuriem jāsaņem, piemēram, draudzīgās reklāmas aģentūras vai kāda aviosabiedrība…
DDD: Bet nauda jau būs jāatdod reāli.
E.V.: Jā, reāli naudu atdos mūsu bērni un mazbērni. Un tā vairs nebūs virtuāla nauda, un tas būs ļoti smagi.
DDD: Tur jau tā lieta, ka jāatdod būs reālā vērtībā. Viņiem jau nederēs, kā mums tagad – pa jokam kaut ko ieskaitīsim. Tu teici, ka valdības rīcība (vai loģiskas un valstiskas rīcības trūkums) nereti robežojas ar noziedzību. Manuprāt, vairumā gadījumu šī robeža jau ir pārkāpta.
E.V.: Jā, daudzos gadījumos šī robeža noteikti ir pārkāpta – kaut vai runājot par tām pašām vakcīnām. Es pati neskrienu pēc vakcīnas, netaisos stāvēt kaut kādās mistiskās rindās. Bet kādā izmisumā, neziņā un haosā ir ievesta visa valsts, visi cilvēki, kuriem šī vakcīna ir dzīvībai svarīga? Un tomēr kaut kādu labumu no šīs kovidnelaimes un tai sekojošās vakcinācijas izspiedīsim: perfekti ieraudzīsim, ka veselības aprūpes sistēma Latvijā ir veidota nevis kā palīdzība cilvēkiem, bet gan kā ņirgāšanās par viņiem. Paskatieties uz bijušo veselības ministri Viņķeli: pēc demisijas viņa izrīkojās ļoti interesanti – par neiegādātajām vakcīnām viņa vainu uzkrāva kaut kādiem ierēdņiem. Kur tad palika ministres atbildība? Kurš tad ir atbildīgs – ministrs vai ierēdņi? Bet arī tam ierēdnim nekas par to nebūs.
DDD: Nevar jau atrast, kurš īsti nenopirka. Gluži kā ar to sikspārni, kurš, maita, izlidoja un visu pasauli aplipināja ar kovidu.
E.V.: Jā, tā jau ir, kur to nabaga sikspārnīti vairs noķersi. (Smiešanās.)
DDD: Principā visa vaina uz sikspārni, nevis uz kaut kādu ierēdni. Bet tev vieglāk nepaliek, kad zini, ka sikspārnis vainīgs?
E.V.: Man momentā palika vieglāk: es domāju, vai cik labi, uzskatīju, biju domājusi, ka tas ir mākslīgi radīts vīruss, bet izrādās – nē. Cik labi tomēr, ka tas nav izmucis no kaut kādas Ķīnas laboratorijas!
Degradētā Satversmes tiesa
DDD: Ļoti liela ažiotāža bija un manī lielu sašutumu radīja bēdīgi slavenais, vēl tikpat bēdīgi slavenākās Satversmes tiesas lēmums par tēva pabalsta piešķiršanu kaut kādai lesbietei, kura pildot kaut kādas tēva tiesības bērna dzīvē. Saki, lūdzu, kas tas ir? No kurienes rodas šādi spriedumi?
Elita Veidemane: Nu, šī ideoloģija ir dzīva, ļoti dzīva. Šis ir liberālmarksisms, kriminālmarksims, kā es to saucu. Vai šāda Satversmes tiesa, kas taisīja šādu spriedumu un pārējiem nebija nekas iebilstams, mums vispār ir vajadzīga? Mums nav vajadzīga šāda tiesa! Pietiktu pilnīgi ar Augstāko tiesu, kas pēdējā instancē izšķirtu šādus un citus strīdus. Domāju, ar to pilnīgi pietiktu. Bet tas, ka Satversmes tiesa uzņēmās Saeimas funkcijas, tulkojot likumu pēc sava prāta, tas bija ārpus jebkuras loģikas un saprāta rāmjiem. Un Satversmes tiesas priekšsēdētāja Osipova, kura iedrošinājās ņirgāties, pirmkārt, par kristiešiem, otrkārt, par tradicionālām ģimenēm, – kāpēc Saeima par to neizteica savu viedokli, kāpēc Saeima klusēja? Nu, labi, klusēja tur kaut kādi parieši, bet kāpēc klusēja, piemēram, Nacionālā apvienība?
DDD: Aleksandrs Kiršteins ierosināja likvidēt Satversmes tiesu, un kas notika?
E.V.: Jā, viņš ir vienīgais, kurš pacēla balsi.
DDD: Tāpēc, ka viņš bija viens no tiem, kas šo Satversmes tiesu izveidoja. Viņam ir visas morālās tiesības prasīt Satversmes tiesas likvidāciju. Bet kas notika? Latvijas Televīzijas žurnālisti runāja par viņa izteikumiem, viņam neko nepajautājot.
E.V.: Kāpēc tad jautāt viņam kaut ko, ja Latvijas Televīzija – sabiedriskā televīzija, kas nodarbojas ar sabiedrības gatavināšanu marksismam, – strādā ne jau latviešu tautas interesēs?! Kāpēc lai viņi kaut ko jautātu Aleksandram? Kas tas Aleksandrs tāds ir, pasaki man, lūdzu? Aleksandrs viņu uzskatā, piedod, nav nekas.
DDD: Bet kā tu domā, ko darīt šobrīd? Mēs jau samierinājāmies ar to, ka Satversmes tiesa atdeva Abreni. Šis Satversmes tiesas pērkamais, tā sakot, jeb nodevīgais domāšanas veids bija tas, kura pamatā atdeva Abreni.
E.V.: Jā, savulaik Abrene tika atdota itin mierīgi.
DDD: Pavisam mierīgi atdeva. Tagad kaut kāda Satversmes tiesa principā paziņo, ka Dabas likumi ir atcelti, ka Dievs rīkojies nesaprātīgi, sadalot cilvēkus vīriešos un sievietēs, piešķirot vēl viņiem kaut kādas atšķirīgas funkcijas. Kas, tavuprāt, būs nākamais, ko vēl var sagaidīt?
E.V.: Variantu ir daudz, es domāju, ka nākamajam solim vajadzētu būt – legalizēt nekrofīliju un zoofīliju. Galu galā tā ir “normāla seksuāla izpausme”, ko nedrīkst aizliegt. Ja kādam gribas, kā tu viņam to aizliegsi, tās taču ir “cilvēktiesības”!
DDD: Eiropas Parlaments jau pieņēma rezolūciju, ka Eiropa ir no diskriminācijas brīva zona, kur cilvēkiem tagad esot tiesības publiski vai atklāti apliecināt savu seksuālo orientāciju u.tml. Es tikai domāju, kā viņi to darīs, kā tas izpaudīsies?
E.V.: (Smejas.) Nu, vajadzēs pierādīt, ka viņš tiešām no sirds ir nekrofīls, zoofīls, nu, ka viņš tāds ir piedzimis un neko tur nevar izdarīt. Vārdu sakot, šeit varam aiziet līdz tādam absurdam, ka tas 12. novembra Satversmes tiesas spriedums būs tikai puķītes, bet tās rozīnītes nāks pēc tam. Gan jau mēs to sagaidīsim tuvākajā laikā.
DDD: Ceru, lasītāji uztvers mūsu sarkastisko ironiju, jo, manuprāt, šis šobrīd ir vienīgais veids, kā runāt par šīm lietām, lai nebūtu jālieto rupji izteicieni. Mums ir redzams notiekošā absurds, bet saki, lūdzu, kāpēc ir tik daudz cilvēku, kuri neredz patiesību, vai arī izliekas to neredzam? Kas cilvēkiem liedz ieraudzīt patiesību?
E.V.: Zini, ērtāk ir ierausties savā alā, dzīvot aiz cieši aizvērtiem aizkariem, vienkārši uzvārīt sev putru un nedomāt, vai piekrist visam, ko saka valdība, jo tā ir vienkāršāk. Ja tu nepiekritīsi, tev būs automātiski jādomā kādi citi varianti, kā dzīvot, kā izkulties no situācijas. Bet, ja tev valdība pasaka – tu iesi ar masku, un divatā tu nedrīksti braukt taksometrā, piemēram, ar savu draugu, kas nav tavs mājsaimniecības biedrs, tu pakļausies tam visam un darīsi, ko tev liek, un tad tev būs vieglāk dzīvot. Bet, ja tu nepakļausies, tava dzīve kļūs ļoti sarežģīta…
Man gan jāatzīst, ka es arī eju veikalā ar masku, jo mana strīdēšanās absolūti neko nemainīs – ne tas apsargs ir vainīgs, ne tā pārdevēja. Tātad iesim ar maskām, lai gan tās maskas neko nemaina. Bet, ja tu mēģināsi pierādīt savu taisnību un attieksmi, tas tev sarežģīs dzīvi, tev automātiski radīsies daudz oponentu, un tev būs grūtāk dzīvot. Tev būs jāpukojas – ko es tādu pateicu, ko izdarīju, nevajadzēja neko teikt, neko tādu darīt. Turpmāk neko neteikšu, nemūžam, labāk dzīvošu savā alā. Pat ja cilvēks to neatzīst, tas ir daudz vienkāršāk un vieglāk – dzīvot savrup un nejaukties nekādos polemiskos strīdos. Es domāju, ka tāpēc klusē daudzi.
DDD: Lūzuma punkts varētu iestāties droši vien tad, kad visā pasaulē sakrāsies kritiskās masas neapmierinātība, vai ne?
E.V.: Pasaulē daudzkārt ir sakrājusies kritiskā masa. Paskaties, kā desmitiem tūkstošiem demonstrantu izgāja pret kovidierobežojumiem, un kas mainījās? Nekas. Tātad ir jābūt kaut kam citam, kaut kādam citam kritiskajam punktam, kas varētu izmainīt visu. Man ir ļoti grūti izprast šo kovidpasākumu kaut kādu tā loģiku, gājienus, lai varētu prognozēt nākamos soļus. Es nevaru to prognozēt, un domāju, ka to nevar neviens.
DDD: Saki, lūdzu, ko tu ieteiktu cilvēkiem, kā konkrēti pārdzīvot šo laiku, kas ir tava recepte, kā tu tiec visam pāri, nesajūkot prātā?
E.V.: Zini, es daudz strādāju, daudz rakstu, man ir tikšanās ar dažādiem cilvēkiem. Es ar viņiem sarunājos, un sarunāšanās ir universālas zāles, kas ļauj man pašai no sevis izņemt ārā kaut ko, kas manī rūgst un varētu mani uzspridzināt no iekšpuses. Un tad manī šī rūgšana beidzas, un es jūtos daudz brīvāk. Ir man vēl viena recepte – daba. Suņi, kaķi, mežs, jūra. Ir tādas iespējas – sarunāties ar dabu. Daba – vai nu tev neatbildēs vispār, vai ieliks tavās rokās jau gatavas atbildes, ir tikai jāprot ar to sarunāties. Cilvēkam vienkārši jāsarunājas ar citiem cilvēkiem – ja man ir draugi, un man tie ir, tad problēma jau tiek risināta, un es spēju pārdzīvot šo laiku. Un ja vēl cilvēks prot sarunāties ar dabu, tad iekšējās problēmas – pat nešaubos! – tiks atrisinātas pilnībā.
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.7(477), 2021. gada 9.–22. aprīlis