Antons Mikoss
Par okupācijas pieminekli Pārdaugavā
2019. gada 19. septembrī Eiropas Parlaments pieņēma Rezolūciju par Eiropas atceres nozīmi Eiropas nākotnei. Tās 16. punktā “Eiropas Parlaments pauž nopietnas bažas par Krievijas pašreizējās vadības centieniem izkropļot vēsturiskos faktus un mazināt padomju totalitārā režīma noziegumu smagumu un uzskata, ka tie ir bīstami elementi pret demokrātisko Eiropu vērstā informācijas karā, kura mērķis ir sašķelt Eiropu, un tādēļ aicina Komisiju izlēmīgi vērsties pret šiem centieniem.”
Rezolūcijas 18. punkts apraksta situāciju ar Krievijas pašreizējās vadības centieniem izkropļot vēsturiskos faktus ar propagandas pieminekļiem un memoriāliem: “Norāda, ka vairākās dalībvalstīs sabiedriskās vietās (parkos, laukumos, ielās u. c.) atrodas pieminekļi un memoriāli, kas slavina totalitāros režīmus, un tas paver iespēju izkropļot vēsturiskos faktus par Otrā pasaules kara sekām un popularizēt totalitārismu kā politisku iekārtu.”
Rezolūcija noslēdzas ar 22. punktu, kas “Uzdod [Eiropas Parlamenta] priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Krievijas Domei un Austrumu partnerības valstu parlamentiem.”
Izlasot portālā “Delfi” Riharda Kola (Nacionālā apvienība) rakstu “Uzvaras parka antoloģija un nākotne”, rodas jautājumi. Visupirms, vai ES Parlamenta priekšsēdētājs ir nosūtījis Saeimai minēto Rezolūciju? Ja ir nosūtījis, tad kāpēc Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols, apskatot problēmu par Okupācijas pieminekli Rīgā, Pārdaugavā, ne ar pušplēstu vārdu nepiemin šo Rezolūciju? Tā vietā viņš raksta: “Ir skaidrs, ka monumenta spridzināšana vai nojaukšana arī nav tas virziens, kurā vajadzētu skatīties. Latvija ir uzņēmusies ļoti konkrētas saistības, kas attiecas arī uz “Uzvaras monumentu”…”
[..]
Pieminekļa celtniecība un Uzvaras parka pārbūve noritēja no 1979. līdz 1985. gadam. Sākumā tur tika savestas milzīgas smilšu kaudzes, un tās tur atradās kādu laiku, jo būvei trūka visa kā. Arī naudas. No manis brīvprātīgi-piespiedu kārtā ievāca piecus rubļus.
Tā radās piemineklis vai memoriāls, kas slavina totalitāro komunistu režīmu, un tas paver iespēju izkropļot vēsturiskos faktus par Otrā pasaules kara sākšanos un tā sekām. Pieminekļa saglabāšanās ES valstī Latvijā, turklāt pēc visiem Krievijas agresīvajiem iekarošanas kariem pēdējos 15 gados, ir ne vien atklāta kalpošana Kremļa propagandai, bet arī necieņas izrādīšana ES Parlamenta Rezolūcijai un ES vienotībai.
Ceru, ka tāda nav Saeimas Ārlietu komisijas nostāja, ko R. Kols sniedz rakstā. Tiek piedāvāta Uzvaras parka rekonstrukcija, kas atgādina tirgošanās praksi krievu okupācijas laikā, kad vērtīgām reti nopērkamām precēm klāt pievienoja komplektā nevajadzīgas lietas. Parks ir jāpārveido, bet naivi iedomāties, ka, uzliekot vienīgi plāksnīti, mainīsies [lielkrievu] šovinistu uztvere. Viņi sevi vienmēr uzskatīs par atbrīvotājiem. Tikai runājot skaidru nostāju, kāda tā ir Rezolūcijā, atņemsim [lielkrievu] šovinistiem un okupantiem vēlmi turpināt melot par atbrīvošanu.
Kur ir plaša Rezolūcijas skaidrošana masu informācijas līdzekļos? Kur ir attiecīga LR Ārlietu ministrijas nota Krievijai par jaunatklātiem apstākļiem valstu attiecībās? Atsaukšanās uz Ārlietu ministrijas nekur neatrodamo (Ārlietu ministrija neatbild uz pieprasījumu iepazīties ar to) it kā 1998. gada notu Krievijai par okupācijas pieminekļa statusu ir politiski bērnišķīgi. Kopš tā laika Krievija ir sākusi vismaz desmit necilvēcīgus iekarošanas karus ar vismaz 400 000 nogalināto.
Ir nodevīgi pret latviešu milzu upuriem aizstāvēt kaut kādus PSRS karavīrus un militāros pensionārus, kuri karoja ar savu kādreizējo sabiedroto Vāciju par pasaules pārdalīšanas plāniem. Sagadījās tā, ka Vācija pēc neveiksmīgas Anglijas iekarošanas kampaņas, steidzīgi 1940. gada novembrī mēģināja noslēgt vienošanos un iegūt PSRS neitralitāti. Pēc pirmā Vācijas–PSRS pakta 1939. gadā Latvija zaudēja neatkarību, pēc nevienošanās par tālāku pasaules iekarošanu agrākie ciešie sabiedrotie sāka neprātīgu savstarpējo slaktiņu, kura rezultātā zaudējām trešdaļu tautas. Divi nezvēru režīmi kārtoja savas intereses.
Vēl šodien no varas skurbuma un visatļautības apmātie vietvalži nekautrējas izrādīt atbalstu okupantu ideoloģijai – un dara to neslēpdamies. Pēc R. Kola rakstītā to vidū ir arī bēdīgi slavenais krievu interešu pārstāvis divās paaudzēs, Nacionālās apvienības Valsts prezidenta amatā ielobētais E. Levits. Viņiem vajag atstāt vietu, kur okupantiem un viņu pēctečiem sarīkot “dančus uz 1/3 latvju tautas kauliem”.
Okupāciju slavinošais piemineklis ir jānojauc un jāpiedāvā uzstādīt Maskavā Džeržinska laukumā. Pašlaik tur lemj, ko likt gāztā asiņainā čekista vietā.
Publicēts saīsināti
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.4(474), 2021. gada 26. februāris–11. marts