Modris Slava
Man nereti nākas pastrīdēties par šo tēmu, jo es Ļeņinu vērtēju daudz augstāk nekā Staļinu, pat vēl vairāk – es tieši Staļinu uzskatu par sociālisma posta cēloni.
Ļeņins bija dialektiķis, kas nozīmē, ka viņš nepieturējās pie tēzes “Vai nu viens vai otrs; melns vai balts”, drīzāk viņš pieturējās pie principa “Gan šis, gan tas”. Tā bija filozofiska nostāja, kamēr Staļina – fanātiski neiecietīga. Piemēram, Ļeņins atzina kapitālisma progresivitāti sākotnējā kapitāla uzkrāšanas periodā un tādēļ arī uzsāka Jauno Ekonomisko politiku (sauktu par NEP – Novaja Ekonomičeskaja poļiķika). Šī politika paredzēja saglabāt to pozitīvo, kas kapitālismam bija šajā sākotnējā stadijā, bet pārklāja to ar sociālistisku virsbūvi, kas lika uzņēmējiem strādāt arī visas sabiedrības labā, turklāt nosakot robežas to izaugsmē. Tātad sintezēja kapitālismu un sociālismu. Vēlāk NEP pieredzi pārņēma gan Kārlis Ulmanis, gan Ādolfs Hitlers un īstenoja to ļoti sekmīgi. Turpretī Staļinam bija “vai nu kapitālisms, vai sociālisms”, un viņš īstenoja tik fanātisku, idiotisku politiku, ka ne tikai likvidēja NEP, bet pat cirvi un zāģi pieskaitīja sabiedriskiem ražošanas līdzekļiem, kuru lietošanai ir vajadzīga valsts atļauja.
Tas pats attiecas arī uz nacionālajām republikām, kuru izveidošanos Ļeņins visādi atbalstīja. Vienīgi viņš vēlējās, lai šīs nacionālās republikas apvienojas vienā sociālistiskā savienībā, kas darbotos uz republiku līdztiesības un kopīgu mērķu pamatiem, jo viņa mērķis patiešām bija vispasaules revolūcija.
Šeit atkal vērojama dialektiska pieeja – nacionālo valstu suverenitātes un kopīgas savienības dialektika. Kaut ko līdzīgu vēlāk izvirzīja Ādolfs Hitlers kā apvienotās Eiropas ideju, kas vēlāk attīstījās par Eiropas Savienību, kurā mēs tagad dzīvojam. Turpretī Staļins padevās krievu šovinistiem, kas KPFSR sāka dēvēt par “vecāko brāli” un faktiski atjaunoja Krievijas impērijas šovinistisko politiku, kurā visām tautām faktiski agrāk vai vēlāk bija jāieplūst krievu tautā, kas tika pasludināta par visām tautām priekšgalā ejošu, par visattīstītāko un kultūras nesēju citām tautām, tātad absolūts “bleķis”.
Negribu izvērsties vēl plašāk, man pašam pietiek jau ar šiem diviem argumentiem, lai saprastu atšķirību starp Ļeņinu un Staļinu, starp gudru politiķi un apdauzītu fanātiķi. Pie diženiem Ļeņina pasākumiem vēl jāmin analfabētisma likvidēšanas programma, vispārēja valsts elektrifikācijas programma, ar likumu noteikta dzimumu līdztiesība un zemes sadalīšanas programma zemniekiem (kas gan pēc NEP netika īstenota) u. c.
Diskusija sociālajā vietnē “Draugiem.lv”
Dzintra Žīgure: Piekrītu. Ļeņina sociālisma plāns sakrīt ar Meistaru Evolūcijas Plānu par taisnīgas un vienlīdzīgas sabiedrības izveidi. “Morijas dārza lapās” šis atbalsts ir skaidri un uzskatāmi redzams. Vai Ļeņins, ja nebūtu nomiris, īstenotu šo plānu līdz galam saskaņā ar Meistaru nodomu vai tāpat kā Staļins būtu “iebraucis” kādā grāvī un visu sabojājis, – mēs nezinām. Mēs zinām, ka labās un taisnīgās sociālisma idejas nokāva Staļins… un tik pamatīgi, ka termins “sociālisms” kļuva par naida objektu.
Modris Slava: Nu, Ļeņins bija ļoti krasi pret Staļina kļūšanu par viņa pēcteci. Domāju, ka Ļeņins tiešām būtu īstenojis Meistaru plānu.
Māra Skabarga: Izslepkavojot visus domājošos cilvēkus, ja?
Modris Slava: Ļeņinam bija vajadzīgi tieši domājoši cilvēki, un nesavtīgi domājoši. Domājošos izslepkavoja Staļins.
Māra Skabarga: Интелигенция – говно нации. Onkuļa Ļeņina vārdi.
Modris Slava: Nezinu, nezinu… Vai tad Ļeņins neteica: “Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties!” To – par sūdiem – viņš teica par muižniekiem un kapitālistiem kalpojošo inteliģenci. Līdzīgi varētu teikt arī par kolaboracionistiem LPSR.
Māra Skabarga: Tik neviens to nav dzirdējis. Starp citu, liela daļa inteliģences paši bija muižnieki un kapitālisti… Ko teica Buņins par Ļeņinu “Ārprāta dienās” (“Окаянные дни”)? – Nu i lopiņš, un taisnība vien bija!
Modris Slava: Mani vairāk pārliecina Viedas Meistaru vērtējums. Un arī V. Uljanovs (Ļeņins) piederēja inteliģencei, ne jau strādnieku šķirai.
Es redzu, ka te daudziem ir grūtības ar abstrakto domāšanu, vāc kopā visādas driskas un skrandas, lai tikai citus pārvilktu savā pusē. To sauc par tendenciozu domāšanu. Tā pati domāšana, kāda bija Staļinam. Citiem vārdiem – prāta nepilnīga attīstība.
Ivo Riekstiņš: Es atkal redzu uz vecās marksisma mācības pamatiem stabili stāvošas personas, kam informācijas apguve ir palikusi tajā tālajā laikā. Kā tur bija – noderīgie idioti…
Dzintra Žīgure: Nu, Vissavienības Centrālā izpildkomiteja, nevis Trockis, izdeva dekrētu par NEP daļēji brīva tirgus labā, kas izrādījās lielisks instruments saimnieciskās dzīves stabilizēšanai un atjaunošanai. Jau pēc pāris gadiem valsts bija aizmirsusi par badu, privātās iniciatīvas ietekmē uzplauka rūpniecība, izdevās atjaunot hiperinflācijas sagrauto finanšu sistēmu – červoņecs bija brīvi konvertējams un stabils pret ārvalstu valūtām. Tomēr daudzi komunisti NEP uzlūkoja kā nepieņemamu atkāpšanos kapitālisma priekšā, jo jaunais īpašnieku slānis izrādījās padomju valstī labāk situēts nekā strādniecība. Paralēli notika cīņas boļševiku varas virsotnē, kur pēc Ļeņina nāves 1924. gadā varu savās rokās koncentrēja Staļins. 1931. gadā NEP savu pastāvēšanu beidza un PSRS pilnībā tika aizliegta privāta tirdzniecība.
Modris Slava: Te mazliet tiek attaisnota Staļina politika NEP likvidēšanā. Faktiski tam nekāda attaisnojuma nav; pilnīga vienlīdzība nav pareiza un gudra un arī nebūs nekad, jo tie, kas ir pielikuši lielākas pūles sevis attīstībā, ir arī pelnījuši augstāku dzīves standartu. Tomēr šīs atšķirības nedrīkstētu pārsniegt zināmas saprātīgas robežas. Paši komunisti taču arī baudīja lielas privilēģijas un augstākos amatos esošie – pat ļoti augstu dzīves līmeni. Starp citu, arī Ā. Hitlers kapitālistiem noteica patēriņa griestus, ko viņi nedrīkstēja pārkāpt.
Man ir radies cits priekšstats par šo laiku. Un Buharinu un citus (tai skaitā latviešu komunistus) represēja tieši par “trockismu”, jo Trockis jau arī pretendēja uz Ļeņina pēcteča vietu. Šīs represijas viegli izskaidrot arī kā partijas iekšējās cīņas par varu starp dažādiem grupējumiem jeb klaniem.
Māra Skabarga: Dzintra, Staļins bija uzticamākais Ļeņina māceklis.
Dzintra Žīgure: Varbūt bija, varbūt nebija. Vakar bija, šodien nav. Viss ir relatīvs. Uz neierobežotas varas apziņas paklūp daudzi. Tu taču negribēsi teikt, ka redzi tālāk par Meistariem.
Māra Skabarga: Nē, bet domāju ar savu galvu.
Modris Slava: Muļķības, Māra, – par to, ka Staļins esot bijis uzticamākais Ļeņina māceklis! Ja tas tā būtu bijis, tad Ļeņins tik ļoti neiestātos pret Staļinu kā savu pēcteci.
Armands Eriņš: Pāris vārdu par domāšanu. Man ir 1954. gadā izdotā loģikas mācību grāmata vidusskolām elektroniskā veidā (ja kādam ir interese, varu izsūtīt, pietiekoši vecs izdevums, lai pie autortiesību pārkāpuma nepiekasītos). Grāmata bija sarakstīta vēl Staļina dzīves laikā, bet nodrukāta jau pēc viņa nāves. Skolu grāmata tā arī neieraudzīja – loģika tika izņemta no vidusskolas programmas. Ja tas būtu manā varā, es šo priekšmetu nekavējoties ieviestu, loģiskā domāšana mūsdienās cilvēkiem ārkārtīgi pietrūkst. Secinājums: Staļins uzskatīja, ka PSRS cilvēkiem jāprot kritiski un likumsakarīgi domāt, viņa pēcteči – vairs ne.
Modris Slava: Secinājums nav loģisks, jo ne jau Staļins šo grāmatu uzrakstīja. Laika gan viņam bija pietiekami, piemēram, lai kibernētiku nosauktu par buržuāzisku viltus zinātni un aizliegtu. Ļoti loģiski, vai ne?…
Visas šīs revolūcijas tomēr ienesa pasaulē progresīvas pārmaiņas – gan franču revolūcija, gan krievu. Un pārmaiņas turpināsies – neapšaubāmi. Vai tās notiks ar lielākiem vai mazākiem upuriem, tas ir atkarīgs no cilvēkiem pašiem, ne jau idejas tur vainīgas, bet tīri cilvēciskas nepilnības.
Angelina Andrejeva: Nekādu “progresu” revolūcijas neienesa, tieši otrādi – atsvieda attīstībā atpakaļ! Tāpēc vārdam “re-volūcija” arī priekšā ir “re”, kas nozīmē regresu!…
Modris Slava: Ne jau “re”, bet gan r-evolūcija, kas nozīmē lēcienu attīstībā, nevis līdzenu pāreju. Un, protams, nesa progresu, kas gan varēja izpausties ne uzreiz, bet gan ar laiku.
Diskusija publicēta saīsināti
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.4(474), 2021. gada 26. februāris–11. marts