Saruna ar juristiem Dzintaru Zaļūksni un Igoru Meiju
Turpinājums no KORUPCIJA: sistēmas bojājums. 1. daļa
Duļķainā ūdenī zivis ķeras vislabāk
DDD: Iepriekš jūs skaidrojāt, ka augstākā līmeņa korupcija notiek, kad valsts aizņemas faktiski digitāli leģitimētu naudu un visi valsts nodokļu maksātāji maksā par to procentus. Tāpēc pieaug nodokļi. Cik liels ir Latvijas valsts ārējais parāds šobrīd? Cik eiro dienā par to maksājam?
Dzintars Zaļūksnis: 2021. gada sākumā par ārējā parāda “apkalpošanu” mēs maksājam aptuveni 1,5 miljonus eiro dienā. Atbilstoši Eurostat datiem, Latvijas ārējais parāds starp Eiropas Savienības valstīm kopš 2007. gada ir audzis visstraujāk. Valsts kases informācija liecina, ka 2020. gada beigās valsts ārējais parāds bija 12,458 miljardus eiro liels.
Tu jautāji par šo ārējo aizdevumu. Faktiski viss ir likumīgi… bet pirms tam neviens nav paskaidrojis sabiedrībai konsekvences, kas notiks tuvākajā desmitgadē. Pirmkārt, ka augs nodokļi, otrkārt, celsies monopola uzņēmumu, kā “Latvenergo”, tarifi, kas arī skaita savas dividendes budžetā. To neviens nepaskaidro. Un treškārt, kur šī nauda tiks izmantota. Mums parasti pasaka – finanšu sektora stiprināšanai. Kas tā par abstrakciju? Kāpēc mums tas ir jādara? Un tad ir jautājums par ārējā aizdevuma līguma parakstīšanu. Kāpēc visiem Latvijas iedzīvotājiem, ne tikai ekonomiski aktīvajiem, ir jāapmaksā kāda parakstīts aizdevums?
Ikviens, pat pērkot pārtiku, bez kuras nevar iztikt, maksā pievienotās vērtības nodokli. PVN likme pārtikas produktiem Latvijā ir viena no visaugstākajām Eiropas Savienībā. Turklāt ļoti šaura ir arī pazeminātās likmes piemērošanas bāze. Attiecīgi arī pārtikas produktu, tātad pirmās nepieciešamības preču, mazumtirdzniecības cenas ir vienas no augstākajām Eiropas Savienībā.
DDD: Kāpēc tā notiek?
Igors Meija: Jo mazāk tiek paskaidrots, jo mazāk izpratnes vienkāršam cilvēkam un akla uzticēšanās valdībai. Bet zivtiņas vislabāk ķeras duļķainā ūdenī. Ļoti daudz ko mēs saprotam ar vārdu “korupcija” un varam nosaukt mega summas Latvijā, kas pazūd korupcijas shēmās. Bet kur kaut kas beidzas un sākas, neviens īsti nesaprot.
DDD: Jūs abi esat juristi. Vai ģenerālprokuroram būtu tiesības ierosināt lietu, kāpēc Valdis Dombrovsksis un citi premjeri iedzina Latviju parādu jūgā?
I.M.: Jā, ir valstis, kur šādas lietas tiek rosinātas. Piemēram, Grieķijai ir milzīgs ārējais parāds, tai iedeva parādu atmaksas pagarinājumu uz 50 gadiem, lai nenorauj zemē visu Eiropas Savienību. Bet Grieķija savulaik pamanījās iepirkt no Vācijas zemūdenes par aptuveni 9 miljardiem. Un tie, kas Aizsardzības ministrijā šo darījumu veica, šobrīd atrodas cietumā.
Dz.Z.: Tikko Francijas tiesa notiesāja bijušo prezidentu Nikolā Sarkozī par korupciju, arī par naudu, kuru viņš ņēmis no bijušā Lībijas prezidenta.
I.M.: Latvijā šobrīd viens no spilgtākajiem “likumīgās korupcijas” piemēriem ir Vakcinācijas biroja izveidošana. Tikusi izveidota struktūra, bez kuras var iztikt. Un nodokļu maksātāju resursi aiziet milzīgās konkrētu cilvēku kabatās, kuri paši neko nerada.
Dz.Z.: Šādus un citus gadījumus atklāt nav grūti, vajadzīga gribēšana. Pateikšu piemēru – pēdējā laikā piepuļķotā Rīga. Vai kāds ir uzdevis jautājumu: no kurienes tie stabiņi uz ielām parādījušies, kas tos ražo un kas tos izvieto? Vai KNAB ir par to painteresējies? Piemēram, Dārzciema ielā saliktie puļķi ir pavisam lieki, tāpēc pēc kāda laika tos noņēma. Bet gan uzlikšana, gan noņemšana taču maksā naudu. Rīgas domei naudas šogad it kā nav, bet puļķi visu laiku te parādās, te atkal pazūd… Un tas notiek “restartētajā” Rīgā. Tāds iespaids, ka “restartētā” Rīgā nu var darīt visu un tā vairs nebūs korupcija. Kurš ir atbildīgs par Rīgas piepuļķošanu, kuras dēļ ziemā nevarēja normāli sniegu notīrīt?
Daudz gribēt zināt: sliktais tonis
DDD: Jūs neatbildējāt uz jautājumu, vai Sorosu var saukt par koruptantu, kurš ar korupciju cenšas kaut ko iegūt?
Igors Meija: Ja runājam par šo augstākā mēroga korupciju, tad var.
Dzintars Zaļūksnis: Soross kāda interesēs ierodas Latvijā, dod stipendijas sev vajadzīgiem cilvēkiem, kas nonāk pie varas. Šo interešu realizācijas rezultātā tiek parakstīti līgumi par ārējo aizdevumu un valsts kļūst par diezgan lielu parādnieci, tātad sākusi dzīvot pāri saviem līdzekļiem.
DDD: Mistiskajai cīņai ar kovidu pagājušajā gadā Latvija aizņēmās 4,5 miljardus eiro. Kur šī nauda ir palikusi?
I.M. Kā jau teicu, duļķainā ūdenī zivtiņas vieglāk ķert. Labs jautājums, uz kuru es nevaru atbildēt. Un tev to neatbildēs neviens, ieskaitot Krišjāni Kariņu.
DDD: Kovida ierobežojumu dēļ daudzas tautsaimniecības nozares un tajās iesaistītie cilvēki ļoti cieš. Toties pensionāriem tiek piešķirti 200 eiro – ļoti labi.
I.M.: Subjektīvi tev atbildēšu, kāpēc tā tiek darīts. Tāpēc, ka, gatavojoties nākamajām vēlēšanām, pie varas esošie jau ir izrēķinājuši, ka mums valstī ir ap 600 000 pensionāru. Ja kaut vai 15 procenti no viņiem novērtēs šo valdošās koalīcijas soli un aizmirsīs par visām pazudinošajām nejēdzībām, tad šis būs paprāvs viņu vēlētāju pulciņš. Tas pats attiecas uz 500 eiro lielo pabalstu bērniem, ne velti sākumā bija aizmirsti bērnunamu bērni, kuriem nav vecāku, kas būtu potenciālie vēlētāji.
Dz.Z.: Lai mani dauza un spārda, bet arī šī ir korupcija. Balsu pirkšana! Starp citu, par tirgošanos ar ietekmi arī Lembergam nomainīja drošības līdzekli uz apcietinājumu. Bet lielākā daļa vēlētāju to nesaliks kopā. Savukārt KNAB nav gribēšanas nodarboties ar šīm lietām – ne ar puļķiem Rīgā, ne ar 500 un 200 eiro. Un pat ne ar to, lai Kariņam paprasītu tāmi, kur pagājušajā gadā palikuši 4,5 miljardi cīņā ar kovidu?
DDD: Bet patiešām – kāpēc sabiedrībai netiek atklāts šīs naudas izlietojums?
Dz.Z.: Neuzdod man jautājumus, uz kuriem nevaru atbildēt.
I.M. Es atbildēšu. Tāpēc, ka pirmkārt, visa Latvijas sabiedriski informatīvā telpa, ja tā to var nosaukt, ir veidota, lai šādus jautājumus neuzdotu. Tas nozīmē, ka no abām pusēm ir saskaņoti spēles noteikumi – “sabiedrībai” ir skaidrs, ko var jautāt un ko nevar. No gada uz gadu. Ko es domāju ar vārdu “sabiedrība”? Tās ir Sorosa nevalstiskās organizācijas, mediji, kuriem būtu jākontrolē, kas tiek darīts ar nodokļu maksātāju līdzekļiem. Šie “spēles noteikumi” jau ir tradīcija. Un, ja tu kaut kur sāc šādus jautājumus uzdot, tad tas skaitās sliktais tonis.
Dz.Z.: Tu kļūsti neērts tai videi, kas ir pieradusi pie šiem spēles noteikumiem, ka ne par ko nav jāatbild. Kamēr cilvēkus var nopirkt par 200 eiro, gatavojoties nākamajām vēlēšanām, tikmēr nekas nemainīsies. Mūsu informatīvā telpa analītiku īpaši neveicina. Un atkal to var nosaukt par korupciju – sistēmas bojāšanu. Kā jau iepriekš secinājām, tai ir dažādi līmeņi. Apakšā – tas, par ko tevi tiešām var arestēt un notiesāt. Bet nākamajos līmeņos tev nekas nedraud.
I.M.: Šis viss kropļo sistēmu, un valsts nevis attīstās, bet stagnē, jo nauda nestrādā. Latvijā nav veselīgā uzņēmējdarbības gara, kad pie varas ir tie, kas kaut ko attīsta, jo viņiem nepietiek resursu, lai nonāktu pie varas, kur valda tie, kas viņu sastrādātos nodokļus caur politbiznesu pārvērš savos ienākumos. Smadzeņu skalošanas sistēma Latvijā attīstās un kļūst aizvien rafinētāka.
Pārstāt baidīties uzdot jautājumus
DDD: Ko lai dara šīs intervijas lasītājs, kurš jūtas sarūgtināts?
Igors Meija: Es ieteiktu vienu: pārstāt baidīties uzdot jautājumus! Jautājumi nekad nemēdz būt stulbi, atbildes gan var būt stulbas, bet jautājumi nekad.
DDD: Kļūt aktīvam?
Dzintars Zaļūksnis: Precīzi. Vai tas ir savas pašvaldības, vai valstiskā līmenī.Un, ja amatpersonas neatbild uz jautājumu, tad uzdot atkal to pašu vēlreiz un vēlreiz…
I.M.: Grūtāk ir uzdot jautājumu valsts varai, bet pašvaldībā to darīt ir vieglāk. Var parunāt ar kaimiņiem, kāpēc tiek iniciēts bezjēdzīgs projekts, kāpēc nauda netiek novirzīta tur, kur šobrīd patiešām tā ir vajadzīga. Es vispār apbrīnoju, cik lielā mērā pie mums cilvēki kautrējas uzdot jautājumus par naudas lietām. Bet, līdz ko naudas lietās sākas blēdīšanās, rodas traucējumi finanšu asinsritē un neattīstās normāla valsts. Mums ir iepotēts, ka ir ļoti slikti interesēties par citu cilvēku ienākumiem. Tas, ka bankas mums visu laiku uz katru kapeiku skatās, tas ir labi, bet, ja mēs sākam interesēties, kur palika 4,5 miljardi, tas ir slikti. Kaut kādā mērā tas ir saistīts arī ar Džini jeb Gini koeficientu, kurš Latvijā ir viens no augstākajiem, tas ir, sliktākajiem, rādītājiem Eiropas Savienībā.
DDD: Kas ir džini koeficients?
Dz.Z.: Tas parāda nevienmērīgu ienākumu sadalījumu. Ļoti bagāti cilvēki Latvijā ir daudz bagātāki nekā, piemēram, Somijā. Šis koeficients ir bagātāko cilvēku procents pret nabadzīgāko cilvēku procentu. Mums nabadzīgo ir ļoti daudz. Un tad mēs nonākam pie klasiskā Bībeles teiciena: “Spriediet par ābeli pēc āboliem.”
I.M.: Mēs redzam, ka ap Rīgu kā sēnes pēc lietus aug milzīgas dārgas mājas. Miljonāri ir kaut kur ap simtu, bet to māju ir stipri vien vairāk. No kurienes tad šīs naudas cilvēkiem, kas nav ne uzņēmēji, ne ražotāji?
Dz.Z.: Kā piemēru varam minēt ne tikai mājas, bet arī Saeimas deputāti Sprūdi, kura nupat aizbrauca uz Šveici pulksteni nopirkt. Nebūtu problēmu muitā, mēs to neuzzinātu. Izrādās, viņa var kovida laikā aizbraukt uz Šveici un nopirkt “Rolex” pulksteni par vairāk nekā 11 000 eiro, ko vīrs esot uzdāvinājis Valentīndienā.
I.M.: Un tad tu pastaigā pa Jūrmalu, pa Jomas ielu, kur nekustamā īpašuma cena mērāma simtos tūkstošos un pat miljonos. Aizej uz kādu mazāku ieliņu, un tu nevari saprast, kāpēc tā ir tik briesmīgā stāvoklī. Kur paliek resursi, plānošana? Kad redzi, ka vairākus miljonus vērtas ēkas atrodas blakus caurumainām ielām, tad saproti, ka šī valsts ir korumpēta.
Laikraksts “DDD”: sabiedriskā medija vietā
DDD: Par šīm lietām cilvēkiem pietrūkst informācijas, viņi nav pieraduši domāt – kur nu vēl pretoties.
Dzintars Zaļūksnis: Var nosaukt par noziegumu to, kas izdarīts pēdējo 30 gadu laikā pret latviešu tautu.Elektorāts nekļūst gudrāks. Ar cilvēkiem, kuriem nav lietu kārtības izpratnes galvā ir daudz labākas iespējas manipulēt. Bet tas nozīmē, ja būs 20 procenti, kas saprot, un 80 procenti, kas nesaprot, vairākums ar masu nospiedīs. Un atkal novēlēs par tiem pašiem, jo vēlēšanu tehnoloģijas visu laiku uzlabojas, lai apčakarētu elektorātu, tā varētu teikt. Un, tā kā cilvēki nespēj divas vai trīs parādības salikt kopā, tad ar vēlēšanu palīdzību arī nekas nemainās. Tas, lūk, ir šis noziegums.
DDD: Tu ļoti optimistiski sacīji par tiem 20 procentiem, kas saprot…
Dz.Z.: Jā, viņu ir mazāk. Cilvēkiem, kuri saprot, nevar atnākt un iestāstīt muļķības. Tāpēc jau ir sabiedriskie mediji, kuriem būtu jāskaidro patiesība. Bet kas notiek Latvijā? Notiek gluži pretējais. Kamēr cilvēkiem nav izpratnes, tikmēr ar viņiem vari darīt, ko gribi, iestāstīt, ko gribi. Un vēl vairāk – parasts cilvēks kautrējas pajautāt. Latvijā, man par lielu pārsteigumu, kā jau iepriekš teicu, sliktais tonis politiskajā vidē ir uzdot jautājumu par naudas lietām – jau sākot ar partijas iekšpusi, nemaz nerunājot par kaut ko tālāku.
DDD: Vai Latvijā ir sabiedriskie mediji?
I.M.: Tikai pēc nosaukuma, nevis būtības. Sabiedriskie mediji ir tie, kas pilda sabiedrības, nevis valsts varas pasūtījumu. Šajā gadījumā tiek nošķirta sabiedrība un valsts kā tāda, jo sabiedrība un valsts vara nav viens un tas pats. Tas, ka jebkuram žurnālistam jāstrādā sabiedrības labā, – tā ir teorija. Sabiedriskie mediji ir tie, kuri arī saturu piepilda tādu, kāds ir vajadzīgs sabiedrībai. Bet tie mūsu tā saucamie sabiedriskie mediji saņem piķi no Saeimas, kura var iedot vairāk, var iedot mazāk… Tie ir valsts varas mediji, bet cilvēkiem tiek iestāstīts, ka sabiedriskie.
Dz.Z.: Principā “DDD” šobrīd dara to, ar ko būtu jānodarbojas sabiedriskajiem medijiem. Cilvēki, kuriem algu par to nemaksā, runā, tērē savu laiku un apspriež jautājumus par to, ar ko būtu jānodarbojas tiem, kuriem budžets vai sabiedrība maksā algu.
I.M.: Nauda nonāk kaut kādām pilnīgi nebūtiskām un pat absurdām lietām, nopietnas idejas un darbības netiek finansiāli atbalstītas. Tas nozīmē, ka atbilde ir tikai viena – kādam ir nepieciešams novājināt valsti. Nav citas atbildes. Ja nauda tiek figņai, piemērotāku vārdu nevaru atrast, tas nozīmē, ka kāda interesēs ir šo valsti novājināt.
Intervēja Līga Muzikante