Lauris Galiņš
Mediju vara ir bizness, un tā pamatprodukts ir Bailes. Mediju vara, lai gan jau tā ir ietekmīgāka par valstu varām, tomēr ir jauna varas forma, kas vēl attīstās un diemžēl visai prognozējamā, nekontrolētā virzienā banālu iemeslu dēļ.
Kāpēc tā domāju? Mediji ir bizness, kas pakļauts biznesa pamatnosacījumiem, ‒ tie atkarīgi no ziņu piedāvājumu‒pieprasījumu līdzsvara, diemžēl negatīvās ziņas vienmēr ir pieprasītākas nekā pozitīvās, arī visai banāla iemesla dēļ – baiļu dēļ, kas ir cilvēka un arī citu dzīvo radību dabiska īpašība. Citiem vārdiem, tas, uz kā rēķina pašlaik pelna mediji, ir baiļu propaganda, kura rezonē šo pašu mediju dēļ.
Sekas tam visam mēs izjūtam, arī ar COVID pasākumiem. Un tam, lai mediji no mušām pūstu ziloņus vai otrādāk, nav nepieciešamas nekādas sazvērestību teorijas vai slepenās varas, tas viss notiek no biznesa un mediju sasniegtās varas viedokļa dabiskā veidā, jo mediju biznesa visvērtīgākais produkts ir Bailes.
Kāds, protams, teiks, ka valsts varas pārstāvji nav mediji, jo tie ir neatkarīgi, bet patiesībā valstu varas ar COVID pierāda vien to, ka mediju varas ir kļuvušas pat ietekmīgākas nekā valstu varas. Rodas iespaids, ka valsts varas sāk jukt prātā, un ne vien tikai COVID tam ir piemērs ‒ piemēri ir arī liberālisma formas, kas tiek uzspiestas kā normas (piemēram, ĻGMT vai kā viņu tur sauc), bet nav pieņemamas sabiedrības vairākumam. Tas viss patiesībā ir nevis varu, bet tieši mediju “nopelns”, ar ko arī pierādās mediju varas ietekmīgums pār valsts varu.
Mediju darbības rezultātā varai rodas ilūzija, ka tā neizskatīsies pievilcīgi, ja nebūs simpātiska medijiem, un tiek apmeklēti visādi kursi semināri un vēl sazin kādi pasākumi, kas izglīto varas pārstāvjus tā, lai tie simpatizētu mediju varai. Faktiski šie semināri ir zombiju pasākumi, kas nozombē šos pašus valsts varas pārstāvjus līdz līmenim, kurā viņi paši vairs nav spējīgi individuāli domāt. Turklāt tas viss, ko dara mediji, nenotiek apzināti ‒ tas ir neapzināts process, kurš vairojas pats, līdzīgi kā vīruss.
Lai valsts ierēdņiem pasniegto kursu pasniegšanas bizness attīstītos un temats taptu aktuāls pat tad, ja tas nav sabiedrībai vajadzīgs, bet kursanti par to maksātu, tiem tiek iezombēts tā nozīmīgums, pat šim nozīmīgumam nepastāvot, un tas ir ne vien saistībā ar COVID, bet tas pats notiek ar ĻGMT (vai kā viņu tur sauc), globālo sasilšanu un daudziem citiem tematiem, kuriem ir politiska nozīme vien, bet ne sabiedriska.
Komentārs pēc raksta publicēšanas portālā “Pietiek.com”
Žulis: Cik viegli gan var tos cilvēkus muļķot! Pasviež viņiem tādu jēdzienu kā “ceturtā vara”, un viņi uzreiz sāk spriedelēt par jaunu varas formu – mediju varu, kas pārāka par valsts varu, un tā tālāk. Nu, nav tas spēks un vara cirvī, bet gan tajā rokā, kas to cirvi tur! Bet visus lielos medijus savās rokās tur tie paši, kas savās rokās tur reālo valsts varu. Ja kādā valstī (ASV) lielie mediji nostājas pret valsts prezidentu, tas nozīmē tikai to, ka reālā vara šajā valstī neatrodas prezidenta rokās. Nepelna tie mediji savu naudu ar bailēm. Tās ir pilnīgas muļķības! Mediji savu naudu pelna ar kalpošanu varai! Pareizāk sakot, ar ļaužu prātu regulēšanu varai vajadzīgajā virzienā. Ja varai būs vajadzīgas bailes, mediji producēs bailes. Ja valsts varai baiļu producēšana nebūs vajadzīga, mediji meklēs tādas sensācijas, par ko cilvēki peldēsies optimismā un priekā.
Ir jāsaprot, ka valstsvīri un valsts vara nav viens un tas pats. Valstsvīri var izskatīties dumji, viņu lēmumi var likties juceklīgi, bet viņi dara tikai to, ko reālā valsts vara viņiem liek darīt. Neviens deputāts, premjers vai prezidents šeit neko nevar BŪTISKI mainīt. Ja kāds no viņiem mēģinās to darīt, tad jau rīt viņš vairs nebūs ne deputāts, ne premjers, ne prezidents. Un to viņi visi ļoti labi zina. Šeit nav vajadzīga nekāda zombēšana. Visi šie cilvēki, kas gāja uz tiem amatiem jau iepriekš zināja, kur iet. Zināja arī tie, kurus vēlāk tautai par prieku pataisa par grēkāžiem un ar lielu pompu “aizrotē” no siltās vietiņas. Tas, ka tauta viņus lamā, arī viņus neuztrauc. Es domāju, ka daudzi būtu ar mieru, lai viņus tauta lamā pilnām mutēm, ja vien par to varētu saņemt, piemēram, Viņķeles vai Kariņa algu.
Arī teātrī aktieri savas lomas spēlē par samaksu. Un ir pilnīgi vienalga, vai jāspēlē pozitīvais vai negatīvais tēls. Loma nospēlēta, nauda saņemta, un aktieris var iet. “Nekā personīga, tikai bizness”.
Viss var mainīties tikai vienā gadījumā – ja reālā valsts vara nonāk tautas rokās. Bet tas jau būtu nacionālisms. Un pret nacionālismu mēs visi esam iemācīti izturēties ļoti noraidoši. Tāpēc turpināsim vien tālāk lamāt valstsvīrus, apspriest mediju varas visvarenību, nosodīt sazvērestības teorijas un gaidīsim ar maisu, kad iestāsies tie labākie laiki.
Avots: https://pietiek.com/raksti/mans_viedoklis_par_pasaules_prata_juksanas_celoniem
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.3(473), 2021. gada 12.–25. februāris