Saruna ar Krājaizdevu apvienības valdes priekšsēdētāju Ēriku Čoderu
DDD: Jau iepriekš esam rakstījuši par krājaizdevu sabiedrībām, taču, manuprāt, šobrīd šī finanšu sadarbības forma Latvijā ir nepelnīti aizmirsta. Vai varat īsumā pastāstīt, kas ir krājaizdevu sabiedrība un kā tā atšķiras no komercbankām?
Ēriks Čoders: Parasti tās darbojās blakus bankām. Atšķirība ir tikai tā, ka pakalpojumu cenas nosaka paši biedri un gada beigās biedriem ir tiesības peļņu izmaksāt kā papildus noguldījumu procentus, bet kredītņēmējiem ir tiesības samazināt kredīta procentus. Pakalpojumu ņēmēji (krājaizdevu sabiedrības biedri) ir tie, kas pieņem lēmumu, kā jāizmanto peļņa, ja tāda ir. Lai radītu peļņu, par pakalpojumiem ir jāmaksā vairāk nekā tie patiesībā izmaksā. Rezultātā krājaizdevu sabiedrību biedri ir ieinteresēti nesadārdzināt pakalpojumus, jo peļņu var radīt tikai paši. Bankās ir otrādi, tur vienmēr kāds grib pelnīt un pakalpojums tiek sniegts, lai pelnītu.
DDD: To ir piedzīvojis ikviens, jo bankas bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem regulāri paaugstina pakalpojumu cenas. Maksa par konta uzturēšanu, kartes apkalpošanu, maksājumu veikšanu, pat standarta kredītlīguma sagatavošanu pieaug ik gadu.
Latvijā finanšu kooperācija stagnē
DDD: Vai pareizi saprotu, ka krājaizdevu sabiedrības ir cilvēku kopums, kuri iegulda savus līdzekļus bankas kooperatīva izveidošanai un ieguldītos līdzekļus izmanto biedru vajadzībām: kādam aizdod, kaut kur pelna, ieguldot drošos fondos, un, ja vajag, aizņemas līdzekļus biedru interesēs? Tātad – pilda tieši tās pašas funkcijas, ko banka, tikai īpašnieki ir uz savstarpēju sadarbību gatavi cilvēki, nevis kaut kāds bagāts onkulis ārzemēs?
Ēriks Čoders: Citās Eiropas valstīs krājaizdevu sabiedrības veic tieši tās pašas funkcijas, ko komercbankas, bet Latvijā tā nav, jo mums ir ļoti stingri ierobežojumi, ko drīkstam darīt. Citu valstu pārstāvji brīnās, kādēļ Latvijā krājaizdevu sabiedrību pakalpojumi ir tik dārgi, kādēļ šo sabiedrību skaits ir tik niecīgs. Es nemaz nerunāšu par mazo dalībnieku skaitu un aktīvu apmēru. Nav jāsalīdzina pat ar Eiropas valstīm, pietiek paskatīties uz kaimiņiem Lietuvā un Igaunijā, lai redzētu, cik Latvijas krājaizdevu sabiedrības ir tehniski atpalikušas. Mūsu izaugsmes temps, lai arī starta pozīcijas bija vienādas, ir nekāds.
DDD: Ko jūs domājat ar vārdu “nekāds”?
Ē.Č.: Kā jau teicu, vispareizāk ir salīdzināt ar kaimiņiem, jo mums visiem bija vienādas starta pozīcijas. Lietuviešiem kopīgie aktīvi tuvojas miljardam: viņu aktīvu īpatsvars finanšu sektorā drīz sasniegs trīs procentus. Savukārt Igaunijā, kas ir mazāka valsts par Latviju, krājaizdevu sabiedrību aktīvu apjoms ir sešas reizes lielāks.
DDD: Igaunijā aktīvu apmērs ir lielāks nekā Latvijā?
Ē.Č.: Jā, igauņu krājaizdevu sabiedrību aktīvi ir sešas reizes lielāki. Mums šobrīd kopīgie aktīvi ir 32 miljoni EUR jeb 0,1 procents no visa finanšu sektora, kas faktiski ir nekas. Vēl svarīgāks ir fakts, ka kaimiņos darbojas Krājaizdevu sabiedrību likuma mērķis: sekmēt finanšu resursu pieejamību, kā arī reģionālo attīstību, veicinot indivīdu līdzdarbošanos tautsaimniecībā. Tāpēc, krājaizdevu sabiedrības aizpilda “baltos plankumus” kartē, kuri komercbankām nešķiet pievilcīgi. Pilsētā bankas var labāk pelnīt un cilvēku īpašumiem un ienākumiem ir lielāka vērtība, tādēļ bankas ir gatavas izdabāt klientiem. Laukos komercbankas nesaskata biznesa iespējas, tās negrib ņemt vērā īpašos apstākļus, tāpēc prasības pret klientiem ir daudz augstākas un stingrākas. Laucinieku īpašumiem ir mazāka vērtība, arī ienākumi laukos lielākoties ir mazāki, tādēļ iespējas saņemt kredītu ir mazākas vai tie būs dārgāki. Tāpēc reģionos vajadzība pēc citiem alternatīviem finanšu pakalpojumiem ir daudz lielāka. Igaunijā un Lietuvā lielākā daļa no visiem krājaizdevu sabiedrību aktīviem un biedriem ir laukos, bet mums ir otrādi: apmēram trīs ceturtdaļas atrodas Rīgā, lai gan komercbanku pieejamība tur nav problēma. Laukos nav ne komercbanku, ne krājaizdevu sabiedrību pakalpojumu.
DDD: Kādēļ?
Ē.Č.: Likums ierobežo gan sniedzamo un izmantojamo pakalpojumu klāstu, gan dalībnieku loku. Jo teritorija ir attālinātāka no Rīgas un lielajām pilsētām, jo dalībnieku loks ir ierobežotāks. Tas savukārt ierobežo attīstības iespējas un rada apburto loku, jo krājaizdevu sabiedrības nevar izveidot tieši tur, kur to pakalpojumi ir visnepieciešamākie.
DDD: Vai šobrīd krājaizdevu sabiedrības biedri ir spiesti paralēli izmantot arī komercbankas, jo krājaizdevu sabiedrības nespēj nodrošināt visus ikdienā nepieciešamos pakalpojumus, piemēram, internetbanku, norēķinu kartes utt.?
Ē.Č.: Diemžēl Latvijā tāda ir situācija. Ja jūs šodien būtu Vācijas, Holandes vai Francijas iedzīvotāja, tad varētu saņemt tieši tādus pašus pakalpojumus, kādus sniedz komercbankas.
DDD: Internetbankas norēķinu sistēmu, maksājumu kartes un visu pārējo?
Ē.Č.: Jā. Krājaizdevu sabiedrība piedāvā pilnīgi visus bankas pakalpojumus. Tā tam vajadzētu būt arī Latvijā. Iepriekš minētajās Eiropas valstīs jūs kā krājaizdevu sabiedrības biedrs ikdienā pat īstu atšķirību nejustu, bet gada beigās jums prasītu, ko domājat par turpmāko, kā būtu jāizmanto gūtā peļņa. Pie mums diemžēl tā nav: jums būtu ar daudziem dokumentiem jāpierāda, kāpēc gribat kļūt par biedru, būtu jāizvēlas atbilstoša krājaizdevu sabiedrība, un jūs būtu piesieta šai krājaizdevu sabiedrībai, turklāt tā nespētu nenodrošināt visus pakalpojumus. Pat kļūstot par krājaizdevu sabiedrības biedru, jums būtu nepieciešams izmantot komercbankas pakalpojumus.
Likums bremzē kooperāciju
DDD: Tomēr, ja es vēlētos kļūt par krājaizdevu sabiedrības biedru, kas man būtu jādara?
Ēriks Čoders: Tātad krājaizdevu sabiedrību iespējams izvēlēties pēc dzīvesvietas, darbavietas (likums to definē kā interešu kopības principu – red.piez.) vai vietas, kuras atrodas kāds no jūsu īpašumiem. Diemžēl ne visā Latvijā darbojas krājaizdevu sabiedrības, tādēļ varbūt jums nemaz nebūs iespējas kļūt par krājaizdevu biedru, pat ja ļoti vēlēsities. Ir, protams, teritorijas, kur pastāv salīdzinoši labs piedāvājums, bet ir teritorijas, kur krājaizdevu sabiedrības ir tik mazas, ka lielāko daļu no tā, ko gribēsit, viņi jums nevarēs piedāvāt.
DDD: Pieņemsim, es izpildu vienu no šīm prasībām un arī krājaizdevu sabiedrība manis izvēlētajā teritorija ir.
Ē.Č.: Pirmais, jums ir jākļūst par biedru. Tātad jāatnes dokumenti, kuri apliecina, ka varat kļūt par mūsu biedru. Ja jums tāds dokuments ir, jūs, kļūstot par biedru, samaksājat iestāšanās naudu, nopērkat vienu paju un atverat kontu.
Likums noteic, ka par biedriem var kļūt tie, kuri izmanto pakalpojumus, piemēram, atver kontu un veic finanšu darījumus. Jūs varat izvēlēties, kādu pakalpojumu izmantosit, saskaņā ar cenrādi. Jūs noteikti tiksit informēta arī par kārtību, kā iegādājamas papildu pajas. Teorētiski visam pārējam tālāk vajadzētu notikt identiski, kā tas ir parastā komercbankā, taču praktiski Latvijā tas tā nav. Igauņi ir ceļā uz to, Lietuvā krājaizdevu sabiedrības jau nodrošina visus tos pašus pakalpojumus, ko banka. Arī Polijā krājaizdevu sabiedrības ir tā attīstītas, ka jūs pat nebūtu piesieta savai krājaizdevu sabiedrībai – jūs varētu aizbraukt uz Ventspili, pateikt, ka esat Siguldas puses biedrs, viņi jūs apkalpotu kā mūsu biedru un ar mums norēķinātos. Krājbanku sabiedrība strādātu kā vienota banka, lielā atšķirība neparādītos. Mums diemžēl tā nebūs.
DDD: Kāpēc pie mums tā nav un nebūs?
Ē.Č.: Mums ar likumu ir aizliegta kooperācija! Bija tikšanās ar pasaules krājaizdevu sabiedrību apvienības reģionālo pārstāvi. Viņa pirmais jautājums bija: kāpēc jums tik nenormāli dārgi pakalpojumi? Kāpēc divdesmit gadu laikā nav notikusi attīstība, kāpēc jūsu ir tik maz? Kāpēc jums ir tik maz biedru, kāpēc jūsu aktīvi ir tik mazi, kāpēc jums ir tik neattīstītas tehnoloģijas, pakalpojumi? Es viņam paskaidroju, ka mums ir aizliegta kooperācija. Es vēl patulkoju dažu krājaizdevu sabiedrības statūtus – un tad arī viņa jautājumi beidzās, jo saprata, kāpēc esam tur, kur esam.
Mēs šodien atpaliekam no Lietuvas un Igaunijas par 15–20 gadiem. Piemēram, Lietuvā krājaizdevu sabiedrības pagājušajā gadā saņēma Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas aizdevumu, lai no mūsdienīgiem kļūtu par moderniem, lai tiešām spētu sniegt līdzvērtīgus pakalpojumus bankām, lai likvidētu atšķirības.
DDD: Tātad vaina ir Krājaizdevu sabiedrību likumā, kas šobrīd ir spēkā?
Ē.Č.: Jā, jo spēkā esošais Krājaizdevu sabiedrību likums ir, maigi izsakoties, ļoti īpatnējs.
Ja paskatās vēsturē, likums par krājaizdevu sabiedrībām Saeimā tika iesniegts 1996. gadā. Tam klāt tika pievienots pasaules krājaizdevu sabiedrību asociācijas pētījumus: gan statistikas rādījumi, gan tirgus analīze par iespējamo likuma ietekmi uz tautsaimniecības attīstību. Tur pat bija pamatoti prognozēts, ka, pieņemot izstrādāto likumu, piecu sešu gadu laikā krājaizdevu sabiedrības spēs dot līdz pat 1,5–2 procentiem papildus no IKP. Likumam bija jāstājas spēkā 1997. gadā, bet tas tika nobāzts kaut kur un pazuda. Pēc pieciem gadiem parādījās tagadējais Krājaizdevu sabiedrību likums, no kura tika izmestas kooperācijas tiesības, tiesības kreditēt juridiskas personas utt. Tātad no likuma pazuda viss, kas nodrošinātu krājaizdevu sabiedrību jeb finanšu kooperācijas attīstību Latvijā. Tas tika izmests tāpēc, ka kādam kaut kur likās, ka tā būs pareizi, kaut arī pasaules pieredze liecināja, ka tā nav pareizi. Nezinu, kuram bija ienācis prātā, ka esam gudrāki par visiem citiem. Šodien dzīve apliecina, ka mēs ar savu “pareizumu” esam atpalicējos…
DDD: Kāpēc tas tika izdarīts? Kurš nobijās no spēcīgas kooperācijas finanšu sfērā? Vai komercbankas un globālā kapitāla īpašnieki?
Ē.Č.: Bankas nav mūsu lielākā problēma, to apliecina vienkārša statistika. Līdz 2002. gadam mēs bijām vienā likumā ar bankām, bijām Kredītiestāžu likuma sastāvdaļa. Jebkuras izmaiņas Kredītiestāžu likumā, kas saistās ar krājaizdevu sabiedrībām, bija jāsaskaņo ar bankām. Toreiz mūsu attīstības tempi visos rādījumos bija augstāki nekā tagad, kad darbojamies pēc atsevišķa likuma.
Ja sākotnēji pēc likuma pieņemšanas krājaizdevu sabiedrību attīstība vēl pēc iepriekšējās inerces turpinājās, tad drīz vien attīstības tempi saruka un pagriezās pretējā virzienā. Vispirms samazinājās jaundibināto sabiedrību skaits, tad sākas sabiedrību likvidācija un samazinājās biedru skaits. Lai saprastu krituma apmērus: agrāk mums bija 26 tūkstoši biedru, tagad vairs tikai sešpadsmit. Sākuši samazināties arī aktīvi. Krājaizdevu sabiedrību attīstība ir apstājusies, un esam gandrīz tur, kur bijām pirms daudziem gadiem.
DDD: Kāpēc tika pieņemts likums, kas būtībā iznīcināja attīstīties spējīgu, peļņu nesošu finanšu nozari?
Ē.Č.: Likuma pieņemšanas brīdī ļoti lielu lomu spēlēja arodbiedrības. Arī šobrīd lielākās krājaizdevu sabiedrības pieder arodbiedrībām, kuras kategoriski negrib esošo situāciju mainīt.
DDD: Kāpēc?
Ē.Č.: Ļoti vienkārši. Arodbiedrību likums nosaka ne tikai arodbiedrību mērķus un uzdevumus, bet arī to, kur un kādiem mērķiem drīkst tērēt naudu. Arodbiedrībām ar likumu ir aizliegts nopelnīto izmaksāt arodbiedrību biedriem kā dividendes. Visa nauda arodbiedrībā ir jāizmanto tikai statūtos noteikto mērķu sasniegšanai. Arī arodbiedrību dibinātājiem, viņu ģimenes locekļiem nav tiesības jebko no arodbiedrības mantas iegūt. Esošais Krājaizdevu sabiedrību likums viņiem šo problēmu atrisina. Arodbiedrības dibinātājiem, valdei ir tikai jānodibina krājaizdevu sabiedrība, jāieliek tajā arodbiedrības nauda, kur tā nes peļņu, kuru jau var savā starpā sadalīt, neatmaksājot to arodbiedrībai.
Kooperatīvs un komercbanka: kāda atšķirība?
DDD: Šķiet, nepieciešama maza atkāpe un skaidrojums par būtiskākajām atšķirībām starp krājaizdevu sabiedrībām un komercbankām. Kā krājaizdevu sabiedrībā tiek veidota un sadalīta peļņa, un kā peļņas sadales princips atšķiras no komercbankām?
Ēriks Čoders: Kooperācijas principa pamatā ir tas, ka kooperatīva – krājaizdevu sabiedrības – biedram pieder pajas un nesadalītā peļņa, bet ne kooperatīva manta. Ja krājaizdevu sabiedrības biedri nolemj nesadalīt peļņu, tad tā kļūst par kooperatīva mantu, kuru izmanto attīstībai un pakalpojumu sniegšanai, piemēram, samazinot pakalpojumu cenas. Tāpēc krājaizdevu sabiedrības biedrs daudzus gadus ar pajām var pelnīt naudu, kuru viņam neizmaksā, un, pametot kooperatīvu, viņam nav tiesības prasīt visu šo gadu peļņu. Viņš saņems tikai tik, cik par pajām bija iemaksājis – neko nezaudēs, bet neko arī neiegūs.
Kooperatīva biedri iegūst peļņu no saviem ieguldījumiem tikai tad, ja tā nolemj kopsapulcē katra konkrētā gada beigās. Krājaizdevu sabiedrības savu kapitālu veido, nevis piesaistot investoru no malas, bet gan krājot. Sakrātais kapitāls nodrošina izdevīgākus pakalpojumus, augstākus procentus depozītiem, mazākus kredītprocentus. Šis ir tas stimuls. Tev palīdz citi, bet tu kaut ko krājkasītē atstāj nākotnei. Tas ir pamatprincips, kāpēc krājaizdevu sabiedrības var izveidoties teritorijās, kurās investori neienāks, jo nav iespēju nopelnīt naudu. Loģiski, cilvēkiem pakalpojumi vajadzīgi. Līdz ar to mums ir mazākas prasības nekā bankām. Mums nav jāsavāc 5 miljoni, lai nodibinātos, pietiek ar 2,5 tūkstošiem. Un to arī mazā teritorijā nedaudzi cilvēki var savākt, bet ar 2,5 tūkstošiem neko nevar izdarīt, ne kādus speciālistus, ne investorus piesaistīt, ne ieviest jaunākās tehnoloģijas. Tā nekas netiek risināts.
Bet citur pasaulē darbojas kooperācijas princips. Jūs ar saviem 2,5 tūkstošiem apvienojoties ar tādiem pašiem kā jūs, apliecināt, ka gribat, ka jums ir vajadzība un vēlme. Kamēr esat mazi, pakalpojumus jūs pērkat no kopīgā kooperatīva, kur ir profesionāļi katrs savā jomā. Kolīdz sākat augt, vērtējat savas spējas, vai jums ir izdevīgi turpināt šo pakalpojumu pirkt, vai arī paši jau spējat tos nodrošināt. Tā no 2,5 tūkstošiem var izaugt miljardieri.
Turpinājums: Finanšu kooperācija: LATVIJAS NEIZMANTOTĀS IESPĒJAS. 2. daļa
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.3(473), 2021. gada 12.–25. februāris