Bet, kad svētki jau bija pusē,
Jēzus uzgāja Templī un sāka mācīt.
Tad jūdi izbrīnījās un sacīja:
“No kurienes šis pazīst rakstus,
būdams bez izglītības?”
Jēzus viņiem atbildēja:
“Mana mācība nav Manis paša,
bet Tā, kas Mani sūtījis.
Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs,
vai Mana mācība ir no Dieva
vai Es runāju pats no Sevis.”
/Jāņa evaņģēlijs, 7. nod./
Leonards Inkins
Jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu bija ļauts uzrunāt cilvēkus un skaidrot tiem Svētos rakstus un citas patiesības. Nebija liegts paust viedokli un norādīt uz nepareizu izpratni. Lai to drīkstētu darīt, nebija vajadzīgi nekādi sertifikāti, un vēlme uzrunāt nebija jāsaskaņo. Tad vārda brīvības bija vairāk, nekā tās ir šodien it kā demokrātiskās sabiedrībās un valstīs, kuras dievina cilvēka tiesības, izvēles brīvību un personas datu neaizskaramību. Ļāva uzrunāt cilvēkus pat tempļos, bet laiks, kad un par ko runāt, nebija jāsaskaņo un jāsaņem atļauja to darīt.
Pamēģiniet šodien ko tādu kādā baznīcā! Atnākt un pateikt, ka “Mana mācība nav Manis paša, bet Tā, kas Mani sūtījis. Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs”…
Ja šodien kāds uzdrošinās paust viedokli, skaidrot valsts pastāvēšanas jēgu, tautas saglabāšanas nepieciešamību, tad šādai runāšanai ir nepieciešama varas atļauja un runātājam jāzina, ka pret varu nedrīkst izteikt aicinājumus vai pat paust “nepārbaudītas” apsūdzības un iebilst, ja kādi neievēro Svētajos rakstos un valsts Satversmē teikto.
Jābaidās ir ne tik daudz no valsts varas, cik no līdzcilvēkiem, jo par to arī šodien “meklē un nokauj”. Nepietiks ar skaidrojumu: “Kas no sevis runā, tas meklē savu paša godu. Bet, kas meklē Tā godu, kas Viņu sūtījis, Tas ir patiess un Tanī nav netaisnības. Vai Mozus jums nav devis bauslību? Un neviens no jums bauslību nepilda. Kāpēc tad jūs Mani meklējat nokaut?” /Jāņa evaņģēlijs, 7. nod./
Maģiskā pasaule
Katrs cilvēks neatkarīgi no rases, tautības un kādām orientācijām vai piederībām tomēr ir Dieva radība. “Tad Dievs sacīja: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.”” /Mozus 1. grāmata./
Un tomēr cilvēku “nospiedošais” vairums dzīvo ar aplamu attieksmi pret Dievu. Pareiza izpratne par garīgo dzīvi, par cilvēka dzīves sūtību un būtību ir niecīgam skaitam cilvēku. Vairums dzīvo nevis Dieva valstībā, bet kāda burvja veidotā maģiskā pasaulē, kur maģiskos rituālus var “piekopt” un drīkst ignorēt. Dažādi maģiskie rituāli dzīvo it kā paši par sevi un ir kļuvuši par dzīves dažādošanas un bagātināšanas instrumentiem. Bet bez tiem var arī iztikt. Vairums cilvēku ir pārliecināti, ka pastāv reāli fizikas likumi un tādi – ne visai reāli – maģiskie likumi. Viņi nespēj pieņemt, ka tas, ko tie dēvē par fizikas likumiem, ir Dieva iedibinātie likumi.
Kā atšķirt patiesu garīgu dzīvi no aizraušanās ar maģiju? Vienkārši! Ja cilvēks dzīvo, lai piepildītu Dieva gribu, tad viņš tiecas pēc pareizas garīgās dzīves; ja dzīvo, lai piepildītu savas iegribas un vēlmes, kuras sasniegt palīdz maģiskie rituāli, tad ir maģijas pasaulē.
Patiesā garīgajā dzīvē tam, ar kuru kāju no gultas izkāpām un kāds kaķis pārskrēja pāri ceļam, nav nekādas nozīmes, bet tieši pretēji ir maģiskajā pasaulē. Tur – “kā gadu sagaidīsi, tā gadu nodzīvosi”, “vai ir makā ielikta zvīņa” – ir izšķiroša nozīme. Arī zvaigžņu stāvoklim un horoskopa zīmēm [virspusējā, nezinātniskā izpratnē]. Izdomāta nozīme izdomātā pasaulē un tēlotā dzīvē.
Šādā dzīvē nav patiesu vērtību un pati nodzīvotā dzīve sevī nesatur neko derīgu. Vienkārši eksistēju, atstāju pēc sevis mēslus, patērēju elektroenerģiju un pārtiku.
Maģisko rituālu apmātie atrodas nepārtrauktā recepšu meklējumā – cik reizes kas un kā ir jāizdara, lai man par to būtu… Viņi ir pārliecināti, ka problēma nav viņos, viņu uzskatos un viņu rīcībā. Neveiksmes ir tāpēc, ka neatrada pareizo maģisko rituālu, ar kura palīdzību panākt vēlamo, vai rituālu veica kļūdaini. Tūlīt kļūdu izlabos, darbību atkārtos – un būs!
Ja arī viņi patiesi pieļauj Dieva esību, tad ir pārliecināti, ka ar Dievu var sarunāt, ka Dievam var pielabināties, ar ārišķīgām darbībām māžojoties, ka Dievam ir jābūt atsaucīgam pret viņu vajadzībām – citādi, kas tad tas par Dievu un kam viņiem tāds vajadzīgs.
Garīgā dzīve
“Lai zeme izdod dzīvus radījumus pēc viņu kārtas, lopus, rāpuļus un zemes zvērus pēc viņu kārtas. “Un tā tapa. Un Dievs radīja zemes zvērus pēc viņu kārtas un lopus pēc viņu kārtas, un visus rāpuļus pēc viņu kārtas.”” /1. Mozus grāmata./
Dievs radīja dzīvniekus, piešķīra tiem instinktus, un, pateicoties tiem, viņi spēj dzīvot. Cilvēkam viņš iedeva pat Rakstus, kā dzīvot, un brīvu izvēli: vai nu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi saskaņā ar Radītāja gribu, vai brīvas izvēles rezultātā dzīvot kā dzīvniekam, klausot eksistences instinktiem un tikai.
Ne katrs, kurš skaļi deklarē, ka dzīvo garīgu dzīvi, apgalvo, ka pilda Dieva gribu vai ka ir kristietis, tā patiesībā dara vai ir. Ne katrs, kurš noliedz Dieva esamību, patiesībā nedzīvo garīgu dzīvi.
Reiz jaunībā lasīju kāda gudra cilvēka teikto. Viņam žurnālisti jautāja, kā atšķirt, kura konfesija ir pareizākā, labākā un kura – nevēlama sekta. Viņš atbildēja: “Nepievērsiet uzmanību tam, ko viņi apgalvo un ko uzstājīgi sludina. Pavērojiet, kā viņi dzīvo paši, kā viņi izturas pret saviem bērniem, pret kaimiņiem un svešiniekiem. Tie, kuru rīcība jums liksies pareizāka, godīgāka un pieņemamāka, arī būs tie, kuru ticība ir pareizāka.”
Vēroju kādu raidījumu, kurā piedalījās vairāki runātāji. Nebija grūti pamanīt kādu, kurš uzstājīgi atgādināja, piekodināja un citādi uzsvēra Dieva esamību un savu piederību kristiešiem. Uz to kāds cits runātājs atrauca, ka viņš netic nekādam Dievam. Tas tika uztverts kā personisks aizvainojums un Dieva noliegums. Bet, veidojot šo rakstu, padomāju un secinu, ka tas, kurš noliedza Dieva esamību, manuprāt, bija tuvāk Dievam par to, kurš “sludināja”… Tuvāk Dievam ir tas, kurš, pat nezinot, ka Dievs ir, vēlas dzīvot un dzīvo tā, kā to vēlas Dievs, nekā tas, kurš par to daudz runā, bet darbos ir citāds.
Dieva griba
Cilvēks ir grēcīgs. Visi cilvēki ir grēcīgi – gan tie, kuri to atzīst, gan tie, kuri to noliedz. Grēkā krišanas rezultātā par mīlestību dēvējam to, kas patiesībā ir nevis Dieva ieteiktā tuvākā mīlestība, bet sevis mīlēšana pat uz citu rēķina.
Ja cilvēks tic, ka Dievs ir iemiesojies cilvēkā, lai caur savu nāvi pavērtu iespēju cilvēkiem nokļūt paradīzē, tad tādam cilvēkam ir jāpakļaujas Dieva gribai, nevis jāpilda kādi maģiski rituāli, lai parādītu pasaulei, kāds viņš labs un pareizs. Bet cilvēkam pakļauties kāda gribai, pat Dieva, ir grūti, un tāpēc to dēvē par kristiešu varoņdarbu. Varoņdarbus veikt nav viegli, pretoties kārdinājumam arī nav viegli; krist kārdinājumā ir viegli un pārģērbt mīlestību egoisma drānās arī ir vieglāk nekā patiesi mīlēt.
Vairumam cilvēku Dievs nav vajadzīgs, jo Viņš neļauj zagt, neļauj nogalināt, neļauj iekārot, neļauj… Kam viņiem tāds Dievs, kurš liedz dzīvē pašu galveno un svarīgāko – jo, ja to atņem, tad kāda jēga vispār dzīvot?
Padomājiet, cilvēks dzīvo jau tūkstošiem gadu. Vai tad pa šo laiku nav iespējams iemācīties, saprast, secināt, ka tas, ko liedz Dievs, ir kaitīgs ne jau Dievam, bet pašam cilvēkam?! Vai tad tiešām tūkstošiem gadu ilgs laiks ir par īsu, lai iemācītos dzīvot cilvēcīgu dzīvi?! Lai iemācītos mīlēt ne tikai sevi, bet arī tuvāko, lai iemācītos “Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu pareizi lietot…”, lai savu tēvu un māti godātu, lai…
Industrija
Šāda dzīvošana nevis saskaņā ar Dieva gribu, bet piekopjot maģiskus rituālus, noved pie tā, ka cilvēks dzīvo ārišķību pasaulē. Aiz ārišķībām, kas ir arī Dieva piesaukšana un uzbāzīga izrādīšanās, slēpjas cilvēks, kurš nespēj aiz dažiem kokiem mežu redzēt – kurš arī laicīgajā dzīvē redz tikai ārišķības. Tas rada daudz industriju, kuras nodrošina šādas izlikšanās un izrādīšanās vajadzības ar šim nolūkam izmantojamiem priekšmetiem.
Rezultātā cilvēks nespēj uztvert skaņdarba melodiju vai tā harmoniju. Viņš saklausa tikai aranžējumu un pavadījumu. Skatoties filmu, viņš nepamana, ka filmā, izņemot attēla un skaņas efektus, nav satura, bet teātrī viņš pamana tikai dekorācijas, taču lugas būtību nesaprot.
Viņš ir pārliecināts: ja uzzīmēs uz ķermeņa kādā vietā kādu zīmējumu tā, “kā tam”, tad visi viņu uzskatīs par tādu, “kā tas vai tā”. Ja man būs tāda cepure un tāds mobilais tālrunis, tad es citu acīs būšu tas un tas. Bieži, citu acīs, tā arī ir, bet kā ir ar paša acīm? Vai tad tu nezini, ka neesi tas, par ko izliecies?
Šo tematu varētu gari un plaši attīstīt, bet tas nav lietderīgi, jo netiks lasītāja atzīts un pielietots.
Ja kristietis [un ne tikai kristietis] ir pārliecināts, ka Dievs ir radījis cilvēku, vai tad viņš uzdrošināsies apgalvot, ka Dievs ne visu ir radījis skaistu? Vārdos, protams, neapgalvos, bet darbos? Nu, darbos tomēr jāpielabo lūpu forma, uzacu krāsa, matu un pat ādas krāsa un jāuzzīmē kaut kas uz ķermeņa, jo Dievs jau nejēdz, kā jāizskatās cilvēkam…
Arī, ģimeni veidojot, cits uz citu lūkojas no ārišķību pozīcijas. Tas ir – abi viens otram cenšas parādīt kādas labākas ārišķības, bet, kad nonāk līdz kopdzīvei, izrādās, ka ietinamais papīrs neatbilst saturam un nākas šķirties. Dievs māca pretējo. Iepazīsti otru, iepazīsti viņa sliktās īpašības, nevis lai nosodītu vai pārveidotu, bet lai atbildētu uz jautājumu, vai es to spēšu paciest, vai es ar to spēšu samierināties. Ja ne, tad nekrāp sevi un neveido ģimeni, kura jau rīt būs jāšķir, un bērni paliks bez vecākiem. Būs par vienu traģēdiju vairāk, kuras varēja arī nebūt, ja nedzīvotu ārišķīgo rituālu pasaulē, bet ieklausītos Dieva vārdā.
Bez Dieva
Sakiet, vai zināt, ko visvairāk neieredz tas cilvēks, kurš dzīvo maģisko rituālu pasaulē? Spoguli! Jo tas rāda viņu un ne tikai viņu, ja nav greizs, tādu, kāds viņš un pārējie ir patiesībā, nevis tādu, kāds gribētu izskatīties. Kas ir jādara, kā tas jārisina, lai tas, ko rāda spogulis, atbilstu tam, kas ir realitātē? Domājat, cilvēkam jāmainās? Nē, ir vienkāršāks un ātrāks risinājums: jāsasit spogulis un uz pieres jāuzraksta: “Esmu Rembo vai pats labākais, pats gudrākais, nu, gandrīz…” Un lieta darīta. Bet, ja ierauj gramus simts, tad arī pats tam notici…
Visi mēģinājumi uz Zemes radīt paradīzi ir bijuši neveiksmīgi. Mēģināja gan atcelt verdzību, gan atņemt varu aristokrātiem, gan likvidēt monarhijas, gan ieviest demokrātiju, gan vārda brīvību, gan līdztiesību, gan atbrīvot sievieti no vīriešu ekspluatācijas, bet rezultāts nekāds, jo tajā visā aizvien mazāk ir Dieva. Bez Dieva cilvēks neko nespēj – laiks to atzīt, lai nekristu vēl dziļākā aizā, kurā jau kaudzēm ir galvaskausu un nomocīto kaulu.
Varat meklēt arī mani un nogalināt, bet tas nemainīs būtību. Viss, kas nav no Dieva, ir no velna, lai arī kādiem vārdiem un meldiņiem to apgalvo.
Pārfrāzējot Jāņa evaņģēliju: es zinu, kāpēc mani meklējat, lai nokautu, tāpēc, ka pie vainas ir spogulis…
Post Scriptum
Reiz kāds centīgs izlūks, rakstot ziņojumus, secināja, ka tos priekšniecība nelasa. Lai par to pārliecinātos, viņš sāka ziņojumus parakstīt ar “apskauju un skūpstu”. Izrādījās, ka patiešām nelasa, jo, ja lasītu, tad būtu reakcija…
Padomju okupācijas gados bija kāda Padomju Latvijas mākslas filma, kurā bērni brīvā dabā diskutēja. Kad kādam puikam aptrūkās sakāmais, tas izmantoja “dzelzs argumentu”, atbildot oponentei: “Bet tev ir līkas kājas…!” – tas ir, pārgāja no būtības uz cilvēka īpašību un personības apspriešanu: tu pats tāds!
Ja gadījumā kādam lasītājam vai lasītājai rodas doma, ka ir sliktie un labie un es esmu viens no labajiem, tad steidzu jūs nomierināt – arī es neesmu labo pulkā. Uz manas grāmatas vāka ir rakstīts: “Ja Dievs ir taisnīgs, tad es esmu pagalam.” Ja Dievs man atdarīs to, ko esmu nodarījis citiem, tad esmu pagalam.
Kāpēc šo rakstu? Tāpēc, ka apzinos un ar nožēlu atzīstu, ka neesmu pareizā kompānijā un bez lūkošanās spogulī zinu, ka dzīvoju aplami.
Tie, kuri grib darīt Viņa prātu, sapratīs. Labu vēlot, ne jums, bet spogulim, jo jums arī bez maniem vēlējumiem ir labi.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.1(471), 2021. gada 15.–28. janvāris