Vilhelms Ļuta, žurnālists
Pirms divdesmit gadiem apgādā “Vieda” izdotā grāmata “Nevienam mēs Latviju nedodam” bija kā zibens spēriens politiskajā skudru pūznī. Pat Kremļa soģi to pamanīja un nikni čortojās. Asi reaģēja arī okupantiem tik pakalpīgie vietējie politikāņi: N.Muižnieks, I.Voika, V.Tērauda, A.Pabriks, A.Dimants un vesels bars citu kultūrmarksistu. Patriotiskos grāmatas autorus nodēvēja par “rasistiem”.
Izrādījās, ka mūsu partijniekiem ir nepieņemams Ļeņina viedais atzinums, ka spriest par vienlīdzības zīmi starp nāciju un atsevišķām tautību grupām ir tas pats, kas runāt par vienlīdzību, piemēram, starp angļu nāciju un sieviešu dzimumu. Šādās tiesību attiecībās taču nekad nepastāvēs pilnīga vienlīdzība.
Nācijas suverenitātei kā augstākai varai savā teritorijā ir vispāratzīta likuma spēks. Tikai nācija valstī var garantēt citām, šai zemē dzīvojošajām tautībām to tiesību realizāciju, bet ne otrādi. Arī Latvijā iebraukušajiem krieviem, poļiem, vāciešiem un citu tautību pārstāvjiem nav un nevar būt nācijas suverenitātes.
Krievvalodīgie nereti mēdz provocēt, apgalvojot, ka tiek pārkāptas viņu cilvēktiesības, viņi arī esot tādi paši cilvēki kā latvieši. Tā ir apzināta nācijas tiesību jaukšana ar cilvēktiesībām. Iestājoties par savām personīgajām tiesībām nedrīkst nostāties pret nācijas likumīgajām tiesībām.
Katram ir tiesības izvēlēties sev dzīves vietu. Ja kāds vēlas dzīvot citas nācijas zemē, tad pamatā tam ir tas, ka viņu apmierina šī zeme, tās nācija, tās likumi, bet nevis tikai materiālie labumi, kas tur ir radīti. Ja kādam nepatīk attiecīgā nācija, tās tradīcijas, kultūra un valoda, tad neviens nedrīkst viņu piespiest dzīvot šādā zemē.
“Kā tad var būt vienai pusei tiesības bez otras puses piekrišanas tai? Tas ir absurds,” rakstīja Ļeņins.
Valstij pastāv līdzība ar dzīvokļa tiesību normu. Nevar nevienu iemitināt dzīvoklī bez citu šī dzīvokļa iemītnieku piekrišanas. Tāpat okupantiem nedrīkst ļaut uzturēties zemē bez šīs valsts nācijas piekrišanas.
Mūsu politiķi trīsdesmit gadu laikā tā arī nav apjēguši, ka viņu pamatuzdevums ir nodrošināt nācijas tiesības. Ja šāda nodrošinājuma nav, tad runāšana par cilvēktiesību ieviešanu ir tikai noziedzīga bļebināšana.
Latvieši par kungiem savā zemē var kļūt tikai tad, ja pa šo zemi nebradās okupanti. Bet pagaidām latviešiem spaidu kārtā liek nodrošināt sociālās garantijas Latvijā izmitinātajiem Krievijas militāristiem un pensionāriem, liek uzturēt krievu skolas un prokrieviskas partijas.
Trīsdesmit gados ar okupantu uzturēšanu saistītas izmaksas ir pārsniegušas divus miljardus eiro. Šādu izmaksu dēļ Latvija nespēj izrauties no nabadzīgāko Eiropas valstu skaita.
No tālāka pagrimuma Latviju var glābt tikai Latvijas Nacionālās frontes izstrādātās DDD programmas realizācija.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr2(472), 2021. gada 29. janvāris–11. februāris