Jānis Miezītis
Kāpēc pie mums Latvijā deputātu kandidāti ļoti labi spēj saprast visas tautas vajadzības un māk saskatīt risinājumus daudziem sasāpējušiem jautājumiem, bet, tikko viņi kļūst par deputātiem, tā vairs neko nespēj ne saprast, ne saskatīt? Kāpēc mūsu valstsvīri apzināti melo tautai un vēl dusmojas, ja tauta viņiem netic? Vai tad godīgums un atklātība nav tie principi, kuriem viņi ir solījušies sekot savā darbībā?
Lai atbildētu uz šiem un līdzīgiem jautājumiem, mums vispirms ir jāparunā par tādiem jēdzieniem kā gods un godīgums. Tie, kuri vēl mūsdienās lasa grāmatas, zina, ka senajos laikos cilvēki ļoti augsti vērtēja godu. Un ne tikai savu, bet arī to aprindu vai kārtas godu, kam viņi piederēja. Katrs amatnieks ļoti rūpējās, lai neapkaunotu savas ģildes, korporācijas vai cunftes godu. Un tas arī ir saprotams, jo cilvēku auglīgai sadarbībai nepieciešama savstarpēja uzticēšanās, bet negodīgiem cilvēkiem uzticēties nevar. Tādēļ tā laika sabiedrība negodīgus cilvēkus nicināja, izstūma no sava vidus un bargi sodīja par izdarītajiem noziegumiem. Savukārt, godīgie cilvēki iemantoja sabiedrības cieņu un par saviem nopelniem saņēma dažādus pagodinājumus, uzslavas un apbalvojumus. Viņiem uzticēja pildīt sabiedrībai nozīmīgus amatus, jo zināja, ka tie ir goda vīri, kas turēs doto vārdu un apzinīgi pildīs savus pienākumus.
Gods, goda jūtas ir kaut kas tāds, kas ne tikai cilvēku padara labāku, tikumiskāku, uzticamāku un lielā mērā neitralizē cilvēkā tādas viņa sliktās īpašības kā alkatība, skaudība, nenovīdība. Godīgums, cieņa, patiesīgums uztur kārtību sabiedrībā un stiprina tās kopību. Goda jūtas savieno cilvēku ar pārējo sabiedrību un viņš vairs nav vientuļnieks, kas viens šai pasaulē cīnās par savu izdzīvošanu. Viņš ir daļa no tādu pašu godīgu un godājamu cilvēku kopas, kurus saista savstarpēja uzticēšanās, cieņa un kopēja sadarbība. Un cilvēks ir lepns par piederību šādai kopai, to vērtē augstāk par savu personīgo labklājību vai pat dzīvību.
Ne velti vairāk nekā pirms simts gadiem latviešu prozaiķis, dramaturgs un žurnālists Rūdolfs Blaumanis savas poēmas “Tālavas taurētājs” varonim lika teikt šādus vārdus: “Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods.” Padomājiet, kāda būtu izveidojusies Latvijas valsts pa šiem trīsdesmit formālās neatkarības gadiem, ja mūsu valstsvīri un politiķi savā darbībā ievērotu šo principu.
Diemžēl, pieaugot sabiedrības materiālajai labklājībai, arvien vairāk cilvēku savu godu iemācījās visai izdevīgi pārdot par naudu vai iemainīt pret citiem materiālajiem labumiem. Un tā, pavisam nemanāmi, sabiedrības vienotību arvien mazāk nodrošināja kopēji ideāli, gods kalpot šiem ideāliem un gods piederēt šādai sabiedrībai, bet tā vietā stājās kopēja kalpība naudas varai. Taču, zaudējot godu, sabiedrības kopība zaudē savu garīgumu – un kā vienīgais vienojošais faktors tad pāri paliek tikai mehāniskie sabiedrības uzbūves principi, kas balstās uz varas hierarhiju, likumiem, sodiem un bailēm no soda.
Ja godīgs cilvēks nekad nepiesavināsies kaut ko tādu, kas viņam nepieder, pat ja rodas tāda iespēja, tad negodīgs cilvēks, tieši otrādi, meklē iespēju, lai pievāktu to, kas viņam nepieder, ko viņš nav nopelnījis ar savu darbu un uz ko viņam nav tiesību. Ja godīgs cilvēks savtīgu mērķu un pašlabuma dēļ nekad nemelos, tad negodīgam cilvēkam meli un krāpšanās ir galvenais līdzeklis savu egoistisko mērķu piepildīšanai. Un tikai likuma vara un bailes no soda ierobežo bezgožu neremdināmo tieksmi apmierināt savu alkatību.
Un nav jau tā, ka cilvēks, kas zaudējis savu godu apmaiņai pret naudu vai citiem materiālajiem labumiem, justos pa īstam laimīgs. Goda jūtas ir cilvēka personības un gara spēka apliecinājums ne tikai sabiedrības priekšā, bet arī viņa paša acīs. Cilvēks var to neapzināties, bet zemapziņā viņš sava goda zaudēšanu nenovēršami izjūt kā pazemojumu, apkaunojumu un gara nabadzības apliecinājumu. Lai kaut kā apslāpētu šīs negatīvās izjūtas, cilvēks pazaudēto godu cenšas kompensēt ar lepnību, augstprātību un lielību. Bezgoži lielās ar savu negodīgi iegūto bagātību, greznību, sabiedrisko stāvokli… Un tomēr viņi izjūt iekšēju nepatiku – tādu kā greizsirdību vai pat naidu pret godīgiem cilvēkiem. Tāpēc vadošos amatos iekļuvušie bezgoži bieži vien cenšas izmantot savu dienesta stāvokli, lai pazemotu, apkaunotu un paņirgātos par tiem, kas nonākuši viņu varā. Tā viņi cenšas kompensēt savu iekšējo nepilnvērtību. Labi viņi jūtas tikai sev līdzīgo vidū.
Tādēļ godu pazaudējušie cenšas, lai arī citi “sasmērējas” un zaudē savu godu. To vislabāk var panākt, bezgožiem sagrābjot varu un visā valstī iedibinot savu, uz meliem un krāpšanu balstītu sistēmu. Iekļaujoties šādā negodīgā sistēmā, neviens nevar palikt godīgs. Godīgs cilvēks var palikt, tikai distancējoties no šādas uz meliem un krāpšanu balstītas sistēmas. Ja ne fiziski, tad vismaz garīgi. Taču, lai spētu garīgi distancēties, vispirms ir jāiemācās aiz cildinošajām runām un rakstiem saskatīt tos melus, divkosību un liekulību, kas patiesībā valda šādā sistēmā.
Sāksim ar pašiem pamatiem. Satversmē ir rakstīts, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika. Bet, kā var būt neatkarīga valsts, kas atteikusies no savas nacionālās valūtas un iestājusies Eiropas Savienībā, kur savienības likumiem un direktīvām ir prioritāte jeb pārākums pār vietējiem tiesību aktiem un šo saistību nepildīšanas gadījumā pret valsti tiek vērstas soda sankcijas? Atliek secināt: pastāvošās valsts atbilstība Satversmē deklarētajai neatkarībai ir klaji meli.
Tālāk – par demokrātiju. Tiesības izvirzīt deputātu kandidātus uz mūsu valsts augstāko lēmējinstitūciju Saeimu ir tikai partijām. Pēc pēdējiem presē publicētajiem datiem, partijās sastāv tikai 1,1 procents Latvijas iedzīvotāju. Tātad, pat ja pieņemam, ka partiju iekšienē valda demokrātija, deputātu kandidātu izvirzīšanā no katriem simts Latvijas cilvēkiem piedalījies ir tikai viens.
Turpinājums: KAD BEZGOŽI GODĀ CELTI. 2. daļa
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr2(472), 2021. gada 29. janvāris–11. februāris