No “DDD” arhīva: JOPROJĀM AKTUĀLI
2003. gadā laikraksts “DDD” publicēja interviju ar kādu žurnālistu, kurš vēlējās palikt anonīms, lai nezaudētu darbu. Pārlasot šo sarunu, ir skaidrs, ka tā vēl joprojām ir aktuāla – tajā apspriestā problēma “Cik maksā žurnālists?” Latvijas mediju telpu ir pārņēmusi pilnībā, jo maksātājiem ir nepieciešams samaitāt, sašķelt, apmuļķot latviešus. Laikraksts “DDD” ir vienīgais brīvais preses izdevums, aiz kura nestāv sev izdevīgus melus pieprasoši plutokrāti. Kaut arī žurnālists šajā intervijā stāsta par drukāto presi, viņa atzīšanās pilnā mērā var tikt attiecināma arī uz elektroniskajiem masu medijiem – TV, radio, interneta portāliem.
CIK MAKSĀ ŽURNĀLISTS?
“Rūpes par dienišķo maizi spiež lētticīgos ciest klusu un būt mūsu paklausīgiem kalpiem. No viņu vidus mēs izraugāmies savai presei piemērotus ļaudis. Viņu uzdevums ir aplūkot no mūsu interešu viedokļa visu to, ko mēs savās oficiālajās lapās tieši iekļaut nevaram.”
Tā par žurnālistiem rakstīts “Gudro stratēģijā un taktikā”, kuru ar turpinājumiem publicējām. Arī mūsu laikrakstā esam runājuši par masu informācijas līdzekļu spēcīgo ietekmi uz sabiedrisko domu, žurnālistu pērkamību un iztapšanu valdošajam režīmam.
Kāda ļoti pazīstama laikraksta žurnālists piekrita pastāstīt par žurnālistikas aizkulisēm. Šoreiz gan viņš vēlējās savu vārdu neizpaust un, ņemot vērā spēcīgo varas spiedienu un iespējamās represijas, par to nav ko brīnīties… Tomēr ir jāatzīst, ka klusi draugi mums ir visur. Paldies viņiem!
Saruna ar žurnālistu, kurš vēlējās palikt anonīms
DDD: Bieži vien dzirdams apgalvojums, ka žurnālisti ir neobjektīvi un pērkami – ko viņiem liek, to viņi arī uzrakstīs, neatklājot patiesību. Vai tu tam piekrīti?
Žurnālists: Manuprāt, jānodala žurnālistu objektivitāte un pērkamība. Mēs neviens neesam objektīvs žurnālists – kaut vai tādēļ, ka es kā cilvēks arī piedalos vēlēšanās, eju nobalsot par kādu partiju. [..]
Runājot par pērkamību, žurnālistus var nopirkt ļoti dažādi, pat primitīvi – uzaicinot uz preses konferenci, saklājot galdu, pasniedzot kūciņu un visu dienu ar viņiem runājot. Galu galā žurnālisti jutīsies neērti un kaut ko noteikti uzrakstīs. Tas ir viens no veidiem, bet, ja runājam konkrēti par naudu, tad parasti visaktuālākās žurnālistu pirkšanas notiek pirmsvēlēšanu procesā.
Man liekas, ka gandrīz katrs otrais žurnālists kaut kad kaut ko ir saņēmis. Piemēram, runāsim par partiju “X”, kura man piedāvās konkrētu summu, lai uzrakstu par viņiem kaut ko labu. Es, protams, paņemšu naudu un uzrakstīšu par viņiem labi. Taču, ja partija “X” man vēlreiz gribēs iedot naudu, lai es kaut ko uzrakstu, es šo naudu nevarēšu pieņemt viena iemesla dēļ – priekšniecība sapratīs, ka kaut kas nav kārtībā, un manu materiālu vienkārši nepublicēs.
DDD: Ja vien nepadalīsies… Ja vien partija “X” nesaņem naudu no tā paša avota, no kā saņem laikraksts “X”…
Žurnālists: Varu pastāstīt kādu konkrētu gadījumu. Otrā lielākā laikraksta žurnālistei kreisā flanga partija “X” samaksāja. Viņa solīja materiālu, tāds tika arī uzrakstīts, partija gaidīja, kad tas parādīsies laikrakstā, bet tā arī nesagaidīja. Vēlāk noskaidrojās, ka tas tādēļ, ka avīzes vadība materiālu vienkārši nepublicēja, sakot, ka par šo partiju nav paredzēts neko labu rakstīt. Žurnāliste partijai naudu neatdeva, gluži pretēji – vēl līdz pat šai baltai dienai viņa par šo partiju raksta ļoti slikti, jo, kā izrādās, partija bija piezvanījusi viņas priekšniecībai un pasūdzējusies, ka ir samaksāts, bet nekas labs laikrakstā nav parādījies. [..]
Kas maksā, tas pasūta mūziku
DDD: Cik liela brīvība tematikas un informācijas izvēlē tiek atvēlēta žurnālistam?
Žurnālists: Ikdienas laikraksta darba kārtība ir šāda: katru dienu no rīta notiek plānošana. Sākumā žurnālisti piedāvā savas tēmas, ko viņi varētu rakstīt, pēc tam priekšniecība pasaka, kas viņiem būtu jāraksta.
Tāpat kā nevar pateikt, ka visas sievietes ir skaistas un muļķes, tāpat nevar teikt, ka visi žurnālisti ir vienādi. Ir vairākas žurnālistu kategorijas. Diemžēl ir ļoti maz tādu žurnālistu, kuri principā neraksta reklāmas rakstus ne par lielveikaliem, ne politiskām partijām. Latvija tādu ir ļoti, ļoti maz. Katrs ir cilvēks, un mēs gribam normāli dzīvot.
Kādā veidā notiek operācijas? Tā jau nenotiek, ka kāds onkulis, partijas ģenerālsekretārs vai grāmatvedis atnes avīzei naudu un teic, ka tagad par mums rakstiet tikai labu. Tas notiek savādāk.
Partijas finansē uzņēmēji. Piemēram, uzņēmums, kurš nodarbojas ar transporta sakariem, nolēmis veikt reklāmas kampaņu kādā avīzē. Viņš pasūta reklāmas laukumus. Kā zināms, avīzes nepelna no tirāžas pārdošanas, bet no reklāmas. Principā reklāmas devējs “pasūta mūziku”. Viņš atklāj, ka sponsorē vienu vai otru partiju – un tādēļ par to ir jāraksta tikai labais. [..]
DDD: Tātad jēdziens “neatkarīgā prese” vispār nepastāv, jo visu diktē avīzes īpašnieka vai reklāmas devēja materiālās un politiskās intereses?
Žurnālists: Žurnālistiem universitātē māca – lai paliktu neatkarīgs, jāraksta apmēram šādi: “Šodien, tur un tur, pulksten tikos un tikos notika tas un tas. Viens kungs pateica to un to, bet otrs, savukārt, to un to…” Pirmkārt, šādus sausus materiālus neviens nelasīs; otrkārt, arī ar šādām ziņām var manipulēt. Es, piemēram, varu visu laiku rakstīt tikai par vienu partiju, kura darīja to, to un to, bet otru partiju pat nepieminēšu, bet, ja pieminēšu, tad tikai ar sliktu. [..]
Nav tādas neatkarīgas preses. Tikpat labi jau var jautāt, vai ir neatkarīga Latvija? Loģiski, ka nav, jo, manuprāt, pasaulē vispār nav nevienas neatkarīgas valsts – visi ir no kaut kā atkarīgi.
DDD: “DDD” tomēr ir neatkarīgs laikraksts. Taču, ja preses brīvība neeksistē, kāpēc vispār ir vajadzīgas avīzes un žurnālistu darbs kā tāds?
Žurnālists: Žurnālists, es gan gribētu teikt, masu medijs jeb ceturtā vara, veido sabiedrības apziņu. [..]
Taču vislielākais absurds ir tas, ka Žurnālistikas fakultātē jau pirmajā kursā pasaka, kuras avīzes ir labas un kuras – nekam nederīgas. Tiek izcelts viens produkts, bet pārējais kvalificēts kā mēsls. Tādējādi rodas situācija, ka nabaga studentiņi grib strādāt vai nu “Dienā”, “Lauku Avīzē”, vai “Neatkarīgajā”…
DDD: Vai žurnālisti paši apzinās, kāda ir viņu ietekme uz cilvēkiem? Tā taču ir liela atbildība! Kristus ir teicis, ka nav lielāka grēka, kā sajaukt cilvēkiem prātu.
Žurnālists: Protams, ka žurnālista ietekme uz sabiedrības apziņu ir milzīga. Strādājot šajā profesijā ilgākus gadus, saskarsme ar plašu cilvēku loku ir lielāka, jo lasītāji raksta vēstules, atpazīstamākiem žurnālistiem nāk klāt uz ielas – tad arī var sajust, kā pamazām sabiedrības domas par vienu vai otru jautājumu mainās. Pēc kāda laika, kad žurnālists savā darbā jau iegrimis rutīnā, viņš kontaktējas pārsvarā ar ļoti šauru sabiedrības daļu – ja viņš raksta par politiku, tad galvenokārt ar politiķiem.
Žurnālists, tajā sabiedrībā dzīvojot, saslims ar to pašu, ko viņam “potē” smadzenēs un ko viņš “potē” tālāk. Kaut arī tīri teorētiski žurnālists zina, ka viņš raksta sabiedrībai, principā viņš redz tikai to papīra labu, ko apraksta, un tā katru dienu – galvenais ir uzrakstīt, un viss notiek automātiski, īpaši neiedziļinoties. Diemžēl ar laiku atbildības sajūta pret sabiedrību atrofējas. [..]
Žurnālistu pašcenzūra un solidaritātes trūkums
DDD: Kā “lielo” avīžu žurnālisti uzzina tēmas, par kurām drīkst un par kurām nedrīkst rakstīt?
Žurnālists: Domāju, ka ikvienam žurnālistam tas ir bijis liels, liels pārsteigums, ka, labākajā gadījumā, raksts ar viņa parakstu ir mainīts līdz nepazīšanai – no rīta, paņemot laikrakstu, var tikai priecāties, cik labi, pašam nezinot, esi uzrakstījis. Taču man ir bijuši vairāki gadījumi, kad materiāls vienkārši nav publicēts, tā vietā ielikta liela, krāsaina reklāma. Redaktors nekad tieši nepateiks, ka par kādu tematu nedrīkst rakstīt – žurnālists pats sapratīs, kad vairākas reizes pēc kārtas raksti par nevēlamiem jautājumiem netiks publicēti.
DDD: Neesmu gan dzirdējusi, ka kāds žurnālists atklāti protestētu, ka viņa sagatavotais materiāls nav publicēts.
Žurnālists: Ja viņš tā pateiks, tad tajā konkrētajā avīzē noteikti vairs nestrādās un, visticamāk, nevienā citā arī ne. Starp izdevējiem šajā ziņā ir solidaritāte.
DDD: Pēc savas un citu laikraksta “DDD” žurnālistu saskarsmes ar citu masu mediju darbiniekiem secinu, ka atšķirībā no citām profesijām pašu žurnālistu starpā gan nepastāv tā saucamā amata brāļu solidaritāte. Neesmu manījusi, ka žurnālisti, ar retiem izņēmumiem, īpaši steigtos aizstāvēt citu žurnālistu, kuru, piemēram, neielaiž preses konferencē vai pret kuru vērš kādas citas represijas, kā tas ir “DDD” gadījumā.
Žurnālists: Žurnālistu starpā solidaritāte iespējama tad, ja viņu intereses sakrīt. Ja vajag “noēst” kādu politiķi, tad solidaritāte ir liela, sevišķi izteikta tā ir “Preses namam”, kur žurnālistu vienotība ir uzspiesta no augšas. Ja no politiķu puses tiek aizskarts kāds žurnālists, piemēram, nesen Latvijas Radio žurnālistam Repše pateica, ka viņš ar viņu nerunās, pārējie žurnālisti vienkārši klusē. Manuprāt, šai ziņai nākamajā dienā vajadzēja būt pirmajās lapā. Principā solidaritāte ir pasākumos – prezentācijās kopīgi iedzerot aliņu. Bet, ja kādu aizskars, neviens neprotestēs, jo galu galā tas taču ir konkurents.
DDD: Kur tad paliek kopīgā ideja strādāt sabiedrības labā?! Atceros gadījumu, kad mūs neielaida Saeimā, turpat stāvēja žurnālisti no dažādiem medijiem. Aicinājām viņus neklusēt, bet nekādu atsaucību nesaņēmām. Gluži pretēji, nākamajā dienā varējām lasīt dažādas ķengas.
Žurnālists: Jums ir nedaudz savādāka situācija, jo jūsu laikraksts ir specifisks – atšķirīgs no pārējiem. Žurnālistu aprindās par jums runā nievājoši… Par jums smīkņā, un tādēļ neviens neaizstāv.
DDD: Saki godīgi, vai nievājošā attieksme pret mums ir tādēļ, ka mēs slikti rakstām, vai tādēļ, ka sabiedrībai, arī pašiem žurnālistiem, nepatīk tās tēmas, kuras atspoguļojam?
Žurnālists: Pie vainas ir jūsu darba metodes. Žurnālistam, piemēram, ir pierasts, ka, lai arī rakstā viņš pauž savu viedokli, preses konferencēs atnākt, klusi sēdēt un visu pierakstīt. Bet jūs atnākat un vienkārši nobombardējat.
DDD: Mēs vienkārši pajautājam…
Žurnālists: Jā, bet jūs pajautājat to, ko pārējie nekad nejautās…
DDD: Varbūt pie vainas šādai attieksmei ir nevis tas, ka žurnālistus neinteresē mūsu uzdotie jautājumi, bet ka uzdot šādus jautājumus nav “politkorekti”? Man šķiet, visa pamatā ir bailes un skaudība par to, ka paši tā nevar.
Žurnālists: Man kā žurnālistam maksā konstantu summu katru mēnesi. Nav svarīgi, ar ko papīrs tiek aprakstīts, galvenais, ka ir materiāls. Žurnālisti domā tā: kādēļ jāuzņemas rakstīt par tādiem diskutabliem jautājumiem… Kādēļ tērēt laiku un iedziļināties, ja var vienkārši tāpat? [..] Protams, var domāt, ka tādā veidā varēs ietekmēt sabiedrības domāšanu, bet kādēļ radīt sev problēmas? Žurnālistam, tāpat kā ikvienam, galvenais ir labi dzīvot. Viņi grib, lai liek viņu mierā, tādēļ arī neķeras klāt lieliem, diskutabliem jautājumiem.
Žurnālistus Latvijā vienmēr vairāk interesē sensācijas un skandāli, jo tas ir materiāls, kurā nav jāiedziļinās. [..]
Nevis patiesība, bet maka biezums un prestižs
DDD: Par okupantu avīzēm ir cita saruna, bet, domājot par latviešu presi, rodas iespaids, ka ir dota komanda principā nerakstīt par to, ko dara Latvijas Nacionālā fronte un “DDD”. Labi, pieņemu, ka mēs kā cilvēki varētu kādam nepatikt, bet arī par latviešu tautas izdzīvošanas problēmām ar lielo okupantu skaitu neviens neraksta vai, ja raksta, tad tikai melīgi. Tajā pašā laikā par integrācijas vājprātīgo ideju kladzina visas avīzes – un tikai atzinīgi.
Žurnālists: Iespējams, ka jūsu gadījumā laikraksti neraksta par jums, jo baidās, ka pret viņiem nostāsies citi mediji un galu galā tiks liegta pieeja informācijai. Patiesībā es nezinu, kādēļ ir tāda situācija, ka par jums un jūsu skartajiem jautājumiem neraksta.
DDD: Vai tas nozīmē, ka žurnālistiem pašiem nekas neinteresē, vai arī trūkst drosmes un spēka “caursist” savu materiālu, lai tas parādītos laikrakstu slejās?
Žurnālists: Žurnālistiem ir divas vērtības: maka biezums un viņa vārda atpazīstamība. Jo pazīstamāks būs tavs kā žurnālista vārds, jo lielāku algu saņemsi, jo lielākas iespējas iekļūt prestižākos laikrakstos. Domāju, ka gadījumā, ja kāds žurnālists pēkšņi sāks par jums, ja ne pozitīvi, tad vismaz objektīvi rakstīt, tad pārējie kolēģi viņu vienkārši “apēdīs” – ne caur laikraksta slejām, bet ikdienā. Uz viņu skatīsies tāpat kā uz jums – viņš būs izstumtais.
DDD: Mēs atkal atgriežamies pie žurnālistu savstarpējās solidaritātes. Nāk prātā Balzaks, kurš 19. gs. žurnālistus nosauca par pērkamiem un tādējādi izsauca lielu pretreakciju no žurnālistu puses…
Žurnālists. Loģiski.
DDD: Bet viņam bija taisnība, jo tas, ko tu saki, liek domāt, ka žurnālisti ir tik zemu krituši, ka atsakās no svarīgākā viņu darba principa – patiesības paušanas, ko garantē vārda brīvība. Ja kāds žurnālists tiktu netaisnīgi ierobežots par tautai vissvarīgāko jautājumu patiesu atspoguļošanu, es, nebaidoties, ka varētu zaudēt darbu, viņu aizstāvētu. Vairumam mūsdienu žurnālistu acīmredzot nav nekādu citu augstāku ideālu, tikai savs vēders.
Žurnālists: Principā, jā. Parasti žurnālisti necieš, ka viņiem atbild ar pretjautājumu, bet šoreiz jautāšu: kādēļ vecie brekši, piemēram, “Dienas” komentētājs Ozoliņš, Benfelde utt., padomju laikos strādāja kā žurnālisti un nemaz neinteresējās par tādām lietām kā demokrātija, vārda brīvība? Tas vienkārši ir darbs, gluži tāpat kā jebkurš cits. Cilvēkam padodas rakstīt, un viņš raksta, – par rakstniekiem visi nevar būt, tādēļ izvēlas žurnālistiku.
DDD: Mēs jau vienojāmies, ka masu mediji ir spēcīgākie sabiedriskās domas veidotāji, tādēļ par žurnālistiem, manuprāt, vajadzētu strādāt tikai labākajiem no labākajiem – cilvēkiem ar augstiem ētikas un morāles kritērijiem.
Žurnālists: Būtībā, jā. Vispār jau Latvijā lielākā daļa žurnālistu ir ļoti neprofesionāli. Laikrakstos pārsvarā strādā studentiņi, bet tas arī vēl nebūtu galvenais iemesls. Žurnālisti nevar atļauties veselu nedēļu neko neuzrakstīt un pamatīgi iedziļināties kādā konkrētā problēmā. Lai nopelnītu, viņiem katru dienu ir kaut kas jāuzraksta, tādēļ nav laika pievērst lielāku uzmanību kādam vienam jautājumam. Tādā veidā žurnālisti vienkārši ieiet rutīnā. Ir jautājumi, kuri mani interesē, bet es zinu, ka to izpētei vajadzīgs laiks un par to man neviens nemaksās. Kādēļ saspringt, ja avīzes laukumu varu aizpildīt ar nebūtiskāku, bet vienkārši iegūstamu informāciju, piemēram, ziņu par Lemberga preses konferenci?
Iedziļināties lietu būtībā nav laika, bet žurnālistus arī nevar nodalīt no visas pārējās sabiedrības. Viņi ir daļa no tās slimās, kūtrās un ne par ko neinteresējošās sabiedrības daļas, tādēļ neko citu no viņiem nevar gaidīt. Cilvēkiem parasti nav šīs pilsoniskās apziņas, ka es kā indivīds varu kaut ko ietekmēt savā valstī. Žurnālisti domā tāpat.
DDD: Vai var ticēt tam, kas rakstīts šajās avīzēs?
Žurnālists: Cilvēki tic…
Intervēja Liene Apine
Pirmpublikācija laikrakstā “DDD” Nr.13(35)–14(36), 2003 . gada 26. jūnijs–24. jūlijs
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr2(472), 2021. gada 29. janvāris–11. februāris