Aleksandrs Klizovskis
Grāmatas “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati” autors
Turpinājums no: Atkaliemiesošanās likums. 1. daļa
Tomēr tā bija slepena gudrība, ko Skolotājs ar vārdiem nodeva saviem mācekļiem, atšķirībā no atklātās gudrības jeb rakstītās mācības, kas pieejama katram. Taču katram, kurš tiecās šo slepeno gudrību apgūt, tādējādi parādot savu sagatavotību tās izpratnei, tāda izdevība bija, un šī gudrība bija pieejama katram garīgi nobriedušam kristietim. Noslēpums tā palika vienīgi tiem, kuri nebija līdz šīs gudrības izpratnei izauguši. Dižas patiesības prasa piesardzību, jo ir bīstami, ja diža patiesība nonāk mazā galviņā. Nenobrieduša prāta nepareizi uztverta, tā pārvēršas par postīgu ieroci. Dižu patiesību pavēstīt nesagatavotam prātam ir tas pats, kas dot uguni vājprātīgam vai asu nazi mazam bērnam. Viņi var kaitēt paši sev un apkārtējiem. Nepieciešamību slēpt patiesību no tiem, kuri to nespēj saprast, skaidri izprata apustuļi, baznīcas tēvi un pirmie kristieši. To nesaprot vienīgi mūsdienu kristieši.
Katram objektīvam cilvēkam, kura smadzenes nav aptumšotas ar augsto autoritāšu viltus spriedelējumiem, jābūt skaidram, ka Atkaliemiesošanās likums bijis zināms Kristus mācekļiem un ar to starpniecību arī pirmajiem kristiešiem. Vienīgi zināšana par dzīvības nepārtrauktību deva viņiem apbrīnojamo vīrišķību un drosmi saņemt nāvi Romas cirkos pirmajos kristietības gadsimtos.
Kā tas notika, ka zinība par Dieva valstības noslēpumiem, kas ir arī Esamības noslēpums, izzuda no kristietības mācības?
Mūsdienu sagrozīto reliģiju dedzīgie sludinātāji neko par šiem noslēpumiem nezina un arī neparāda interesi kaut ko uzzināt un meklēt. Tā viņi parāda savu nesagatavotību to uztverei, neatzīst ne pašus noslēpumus, ne vajadzību pēc tiem.
Cēlonis Esamības noslēpumu zināšanas izzušanai no kristiešu mācības jāmeklē ne vien tajā sociālo un politisko notikumu virpulī, kas brāzās pār Eiropas tautām, bet arī augstākajā garīgajā iekārtā.
Lielā tautu staigāšana un pasaules valsts – Romas impērijas – krišana ne tikai pārmainīja Eiropas politisko seju, bet sagrāva arī toreizējās pasaules vecos balstus, satricināja visus dzīves pamatus. Galīgi sabruka ne vien vecā pagānu pasaule, bet stipri mainījās arī kristietisms, kas bija tikko radies un vēl nebija galīgi nostiprinājies pēc briesmīgajām vajāšanām un jauniem barbaru uzbrukumiem.
Jaunu valstu veidošanās un ar to saistītie nemitīgie kari, kuros bija jāpiedalās arī kristiešiem, radīja sazināšanās grūtības un apslēptās zinībās iesvaidīto Skolotāju noiešanu no dzīves skatuves. Grūti bija atrast sagatavotus mācekļus. Tā visa rezultātā pamazām izzuda apslēptās zinības, ko Skolotājs nodeva tālāk mācekļiem.
Radās garīdznieku paaudzes, kurām nebija nekā kopīga ar baznīcas slepenajām mācībām, ar tiem Dieva Valstības noslēpumiem, ko zināja kristieši pirmajos kristietības gadsimtos. Viņi ne vien neatzina tādu zināšanu nepieciešamību, bet pat Baznīctēvu rakstus, kur šie jautājumi bija aplūkoti, uzskatīja par maldu mācībām, “pagāniskām ķecerībām”, kas ietekmējušas pirmo gadsimtu kristietību. Galīgo triecienu apslēptajai mācībai deva piektais Vispasaules koncils[1], kas atkaliemiesošanās mācību atzina par maldīgu, neatbilstošu Kristus mācības garam.
Viduslaiku cilvēkiem ar viņu aprobežoto pasaules uzskatu koncila lēmums, protams, bija noteicošs, taču nākamo paaudžu cilvēki ar plašāku redzesloku jau šo lēmumu apšaubīja. Kā cilvēks, kurš nav mācījies astronomiju, nevar norādīt astronoma kļūdas debess ķermeņu kustības izskaitļojumos, tā koncila locekļi, kuriem nebija nekā kopīga ar apslēpto gudrību, nevarēja spriest par Atkaliemiesošanās likuma maldīgumu vai patiesīgumu, jo patiesā Kristus gara mācības izpratne viņiem jau bija pazaudēta.
Slepenajām zināšanām izzūdot no reliģijas, tās izzuda arī no zinātnes un filozofijas, tādēļ ka galvenie senie darbinieki visos augstāko zināšanu novados bija paši iesvaidītie, kas izgājuši vienādas mūžīgās filozofijas skolas, t. i., teozofiju, kura savu gudrību sniedza kā reliģijai, tā zinātnei un filozofijai.
Nebija skolu, nebija skolotāju, jo bija pārtraucis darboties dievišķās gudrības avots, kas visu vienoja un visam piešķīra jēgu. Pazaudējot dievišķās zināšanas, tika pazaudēta zinātnes, filozofijas un reliģijas vienotība, pazaudēta dzīves jēga un mērķis. Pār Rietumu pasaules tautām vēlās viduslaiku tumsa ar tās māņticību, gara tumsību, neiecietību un nošķiršanos.
Turpmāk vēl…
[1] Piektais Vispasaules koncils jeb Otrais Konstantinopoles koncils 553. gadā, izpildot imperatora Justiniāna gribu, par ķecerību pasludināja Reinkarnācijas jeb Atkaliemiesošanās likumu, kuru savos darbos bija skaidrojis arī diženais agrīnais kristietis Origens (apm. 185–253). Daudzi raksti, kas balstījās uz Origena teoloģiju, tika iznīcināti. No tā saucamās pirmscenzūras Bībeles šīs zināšanas tika svītrotas, kaut arī kristietība bija atzinusi Atkaliemiesošanās likumu kopš savas pastāvēšanas sākuma. Romas bīskaps Vigīlijs sākumā oponēja un nepieņēma reinkarnācijas doktrīnas aizliegšanu un citas imperatora norādes, tāpēc, lai nebūtu jāpiedalās koncilā, kurā par ķecerību tika atzītas arī citas agrīno kristiešu zināšanas, patvērās kādā Halkedonas baznīcā. Vēlāk gan viņš pakļāvās imperatora spiedienam un akceptēja Otrā Konstantinopoles koncila lēmumus. – DDD piez.
Aleksandra Klizovska grāmatu “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati” un citas apgādā “Vieda” izdotās grāmatas ir iespējams iegādāties grāmatnīcās visā Latvijā, kā arī apgāda interneta veikalā: www.vieda.lv