Saruna ar juristu un uzņēmēju Igoru Meiju
“Filantrops” Soross: aizsegs citām interesēm
DDD: Tu esi ticies ar Džordžu Sorosu – kad un kāpēc?
Igors Meija: Tikos ar viņu 1992. gadā. Tolaik strādāju Latvijas televīzijā, un man izdevās Džordžu Sorosu nointervēt.Miljardieris bija ieradies Rīgā, lai izglītotu mūs par tā saucamās atvērtās sabiedrības idejām. Soross tad man likās tāds vienkāršs vīrs – mums nebija lielas saprašanas par lielkapitālistiem, par viņu interesēm un ar tām saistītajām globālajām lietām. Soross stāstīja, ka jāvirzās uz “atvērto sabiedrību”. Mēs dzīvojām neatkarības eiforijā, un, paliekot aci pret aci, es viņam pajautāju: “Kāpēc jums tas viss, Sorosa kungs, ir vajadzīgs? Vai tiešām jums nav kur ieguldīt savu naudu?” Jāatzīst, atbilde mani, maigi izsakoties, pārsteidza. Miljardieris tiešā tekstā man paskaidroja, ka viņam šeit ilgtermiņā ir pavisam citas intereses un viss, ko viņš šeit publiski sludina, ir domāts kā aizsegs publikai.
DDD: Kādas ir šīs intereses?
I.M.: Vara un nauda vai otrādi, kā jums šķiet labāk.Nekā jauna šajā pasaulē.Sorosa atbildi ļoti labi atceros, un, vērojot Latvijas attīstību pēdējos 28 gadus, lieliski var redzēt, kā šīs intereses šeit tiek realizētas. Vērojot Sorosa tīklveida organizāciju darbību, viņa stipendiātu īpatsvaru valsts pārvaldē, medijos un specdienestos, jāatzīst, ka savus mērķus “filantrops” lielā mērā jau ir sasniedzis. Par viņu jau ļoti daudz ir rakstīts, un Soross vairs nav nekāds noslēpums – arī metodika, kā viņš ienāk valstī. Viņu es nekad neesmu uztvēris kā īpatni, kurš braukā pa pasauli un ievieš demokrātiju izraudzītajās valstīs. Protams, ka Soross ir, es teiktu, zināma kluba pārstāvis, kas izvēlēts lomai, kurai viņš ir derīgs.
DDD: Vai vari nosaukt šī kluba vārdu?
I.M.: Tas ir lielkapitāls – un ne tikai Amerikas, bet starptautisks. Tur, manuprāt, ietilpst, piemēram, Rotšildu ģimene. Tie ir Federālo rezervju akcionāri – šis ir tāds līmenis. Es neticu pasaciņām par to, kā Soross ticis pie pirmā miljarda, spekulējot ar sterliņa mārciņas kursu. Domāju, ka savulaik Soross tika izvēlēts konkrētajai “demokrātijas veicināšanas” lomai, ņemot vērā kaut kādus viņa talantus, īpašības, īpatnības. Kāds bija ieinteresēts, lai šie procesi asociētos tieši ar viņu. Protams, tie, kas pārvalda mega naudas plūsmu pasaulē, jebkuru var uztaisīt par miljardieri, ja vien viņš ir noderīgs. Aizdod naudu, pasaka, kādas akcijas jāpērk, un pēc gada jau esi superbagāts cilvēks.
DDD: Kāda ir Sorosa metodika, kā viņš ienāk valstī?
I.M.: Tā ir saistīta ar puspatiesībām un manipulācijām, taču no 2000. gadu pozīcijām kļuvusi ļoti labi redzama un saprotama. Tātad tu ienāc valstī, kurā sācies pārejas periods, – vispirms ar naudu iesaisti radošo inteliģenci, zinātniekus, žurnālistus, nodibini šo grantu sistēmu. Visi par to ir sajūsmā. Cilvēks ticis pie pirmajiem tūkstoš, divtūkstoš dolāriem, var kaut kur aizbraukt, tikties, darboties – un lēnā garā šie cilvēki šādi tiek piesaistīti un iekārtoti. Ja paskatāmies viņu organizāciju evolūciju – no it kā nevalstiskām organizācijām tās pārkārtojas jau līdz politiskai darbībai, kas Latvijā šobrīd jau ir kā konsekvence.
DDD: Nupat, decembra sākumā, Fonds atvērtai sabiedrībai “DOTS”, kā tagad sevi dēvē “Sorosa fonds Latvija”, aicināja māksliniekus pieteikt savas idejas konkursam starptautiskajā projektā “Pārmaiņu aģenti: mākslas mediācija kā saruna”, kas tiks īstenots nākamajos divos gados Latvijā, Igaunijā, Somijā un Zviedrijā. Zinot tā saucamā “atvērtās sabiedrības” virzienu uz antivērtību popularizēšanu, piemēram, homoseksuālisma, agresīvā feminisma, tautu sajaukšanas propagandēšanu, šis projekts patiesībā ir pat ļoti politisks – caur nopirktiem, morāli samaitātiem māksliniekiem radīt spiedienu uz likumdevējiem un sabiedrību kopumā.
I.M.: Jā, mākslinieki tiek šādi piesaistīti. Tātad, lai valstī pārņemtu varu, ir nepieciešams pārvaldīt medijus, politiku, specdienestus. Ja tu šīs daļas valstī turi savos grožos, tu kontrolē pilnīgi visus procesus. Ja tu esi šādi sakārtojis politisko vidi, tu vari darīt ar šo valsti visu ko. Runājot par “demokrātijas veicināšanai” Latvijā iztērēto naudu, publiskajā telpā ir izskanējis skaitlis – 90 miljoni ASV dolāru. Tā ir nauda, ko Soross “ieguldījis” savu organizāciju darbības uzturēšanā kopš ienākšanas Latvijā. Pret šo summu mūsu “oligarhu” investīcijas politikā vienkārši nobāl.
Ko var panākt par 90 miljoniem?
DDD: Tātad – ko Latvijā var panākt par 90 miljoniem ASV dolāru?
Igors Meija: Atbilde ir rodama, saprotot, ko par šo naudu “filantrops” un viņa “kluba” biedri ir saņēmuši pretī. Visredzamākais ieguvums bija saskatāms jau 2018. gada oktobrī – 10 miljardi 933 miljoni eiro lielais Latvijas valsts ārējais parāds, par kura “apkalpošanu” Latvijas nodokļu maksātāji maksāja ap 1 miljonu eiro dienā. Nepilnu triju mēnešu procentu maksājums bija līdzvērtīgs 90 miljonu ieguldījumam “demokrātijas” attīstībai Latvijā!
Un kas ir visaugstākā biznesa meistarība pasaulē? Tā ir – uzsēdināt valsti uz parādu adatas. Lūk, šobrīd mēs esam pārdevušies jau par 13 miljardiem eiro. Kamēr mūsu tauta nesapratīs šo parādu būtību, mēs nekur tālāk netiksim. Visvairāk valsts aizņēmās, kad otrajā lokā valdību vadīja Ivars Godmanis un vēlāk Valdis Dombrovskis. Tātad šie abi ir bijuši vislielākie valsts ārējā parāda veidotāji.
DDD: Parāds ir milzīgs, procentu maksājumi – lieli…
I.M.: Turklāt aizdevēju struktūra ir ļoti komplicēta, tas nav viens aizdevējs. Tur ir Eiropas Komisija, Starptautiskais valūtas fonds, Ziemeļu banka, Eiropas Rekonstrukcijas un investīciju banka utt. Princips ir tāds: ja viens aizdevuma termiņš tuvojas un naudas nav, tad tiek ņemts jauns kredīts, lai nosegtu veco. Rezultātā mēs visu laiku ejam summas palielināšanas virzienā, pamatsummu nenosedzot vispār, tikai procentu maksājumus. Visi tie ir īstermiņa kredīti, piebildīšu. Neviens termiņš nav garāks par 10 gadiem, tātad nemitīgi kādam kredītam beidzas termiņš un ir atkal jāaizņemas.
Kur šī aizņemtā nauda ir palikusi? Tas ir pirmais jautājums, kas būtu jāuzdod!Atbildi es nezinu. Tas ir mega izmeklēšanas cienīgs pasākums. Kāds ir cēloniskais sakars starp dzīves līmeni un šo ārējo parādu? Iespējams, tikai virtuāls – iespējams, daļa no šīs nauda šeit pat neienāca. Taču procenti ir reāli, un tos mēs maksājam caur saviem nodokļiem, tarifiem… Kāpēc mums visu laiku pieaug nodokļi? Tāpēc, ka nevar nepieaugt, jo noturīgs vidusslānis neveidojas, mazais un vidējais bizness iznīkst, rezultātā no atlikušajiem jāņem vairāk. Tātad pieaug nodokļi, kurus cilvēks apiet nevar, – akcīzes, nekustamā īpašuma nodokļi, obligātās sociālās iemaksas.
“Kluba” biedri visu laiku šajā eksperimentālajā teritorijā, kuru sauc par Latvijas Republiku, šķiet, skatās, cik tālu mēs spēsim izturēt. Un neadekvāts represīvais, birokrātiskais aparāts nodrošina šo režīmu, kurš tiek labi, neatbilstoši valsts ekonomiskajai situācijai uzturēts un motivēts. Un kāpēc ierēdņi tiek neadekvāti atalgoti? Tāpēc, ka viņu ir salīdzinoši maz. Nabagu ir daudz, un no nabagiem vienmēr varēs paņemt. No miljona nabago paņemtie 50 eiro mēnesī būs 50 miljoni. Tāpēc tiek maksātas lielas algas tikai dažiem simtiem “klubam” noderīgu ierēdņu. Tas vienkārši izmaksā lētāk. Latvijā politika ir vērsta uz to, lai laupītu nabagos.
DDD: Kādi vēl ir ieguvumi par tevis minētajiem 90 miljoniem?
I.M.: “Citadele banka”, kuras priekšgājējas “Parekss bankas” glābšanā tikai oficiāli vien tika ieguldīti 1,3–1,7 miljardi eiro nodokļu maksātāju naudas, bet pārdota “kluba” biedriem Delaveras ofšora paskatā par nieka 70 miljoniem, turklāt atliekot maksājumu, līdz “nopirktā” banka gūs peļņu.
Atgādināšu, ka 25 procenti “Citadeles” akciju pieder vienai no “kluba” finanšu struktūrām – Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai, kura arī bija tā, kas būtībā bez diskusijām pavēlēja par Latvijas nodokļu maksātāju naudu izglābto banku pārdot “nopietniem starptautiskiem investoriem”. Šo “nopietno darījumu” rezultātā vēl 22,4 procenti “Citadeles” akciju pieder ASV finansista Tima Kolinsa dibinātajam uzņēmumam “Ripplewood Holding”. Amatu apvienošanas kārtībā misters Kolinss ir arī amerikāņu investīciju bankas un finanšu korporācijas “Citigroup” direktoru padomes loceklis. Atlikušo 52,6 procentu akciju īpašnieku sastāvs ir visai samudžināts, kā jau šāda veida projektos pieņemts. Taču ir jāizceļ divi prominenti kungi – bijušais ASV Federālo rezervju sistēmas priekšsēdētājs Pols Volkers, kurš bija “Citadeles” akcionārs līdz savai nāvei pirms gada, un bijušais Pasaules bankas prezidents Džeimss D. Volfensons. Pārējie īpašnieki ir dažādu tautību “investori”, starp kuriem tiek uzrādīts tikai hedžfonds “Baupost Group”, kas, kā jau hedžfondam[1] pienākas, nodarbojas ar riska menedžmentu. Kā zināms, hedžfondi ieņem nozīmīgu lomu finanšu pasaulē, taču ne vienmēr to darbība ir caurspīdīga, ko mēs varam konstatēt arī “Citadeles” gadījumā.
Latvijas finanšu sektors ir ticis iztīrīts no vietējiem konkurentiem, un šo “kritušo” – “Latvijas Krājbanka”,“Trasta komercbanka”, “ABLV” – banku garantijas fonda nauda tikusi nodota tai pašai “Citadeles” bankai. Latvija pašlaik arvien vairāk atgādina Ameriku laikā, kad tur ieradās baltie cilvēki. Arī toreiz “bālģīmji” indiāņu vadoņiem piedāvāja stikla krellītes un spogulīšus, proti, “vērtības”, pretī saņemot zeltu un nekustamos īpašumus – zemi, ūdeņus, mežus un, Latvijas gadījumā, arī bankas un, iespējams, nākotnē arī valsts stratēģiskos uzņēmumus.
DDD: Arī Latvijas valstij piederošā “Hipotēku un zemes banka” tika transformēta šī globālā “kluba” interesēs?
I.M.: Protams.
Kreditors šeit dara, ko grib
DDD: Kas ir patiesie labuma guvēji Latvijā no tā, ka valsts aizņemas?
Igors Meija: Es domāju, tie ir politiķi, ierēdņi, baņķieri, kas uztur šo sistēmu. Es pieņemu, ka tas ir pietiekami komplicēts jautājums, kā šī nauda kustas. Nauda kaut kādos kontos noguļas, no kuriem konkrēti cilvēki un organizācijas saņem labumu. Nauda jau nekur nepazūd, mēs jau to samaksājam ar saviem nodokļiem.
Ja runājam par naudu un varu. Vara ir tā, ka tu dari ar šo valsti, ko gribi. Un arvien vairāk parādās, ka mums nav savas varas, mums ir koloniālā administrācija tieši šī iemesla dēļ, jo kreditors šeit var darīt, ko viņš grib. Noteikt nodokļu izmaiņas, noteikt, kas jādara aizsardzības jomā, kas jāpērk, kur jāpiedalās, kāda ir ārējā politika un tā joprojām. Tas viss nav tik nevainīgi, tā nav tikai nauda un procenti. Es, piemēram, Finanšu ministriju uztveru kā ārējo aizdevēju grāmatvedību, nevis institūciju, kas būtu vērsta uz valsts attīstību. Un, ja tu gribi tajā tā saucamajā Latvijas elitē atrasties, tad tev šie nosacījumi ir jāpilda – ja gribi būt politikā, ja gribi būt labi apmaksāts ierēdnis, tev šai sistēmai ir jākalpo.
DDD: Arī žurnālistam, kultūras darbonim?
I..M.: Jā. Precīzāk, propagandistam. Ja vēlies saņemt darbu, naudu, slavu, tad tev ir jāievēro nosacījumi, par kuriem mēs tikko runājām, un jārespektē “atvērtās sabiedrības” ideoloģija. Līdzko tu sāksi apšaubīt šos pamatus, uz kā sistēma ir uzbūvēta, tevi no elites izraidīs. Sliktākais, ka redzu, cik viss ir lēti nopirkts – ja runājam par šiem trim blokiem: informatīvo telpu, politiku un specdienestiem.
Informatīvo telpu Latvijā var nosegt ļoti lēti – ar dažiem interneta portāliem, kā TVNET, DELFI, APOLLO un pāris TV kanāliem. Latvijas Televīziju un Latvijas Radio mēs finansējam no saviem nodokļu maksājumiem, viņiem pat nav vairs jāiegulda šīs sistēmas informatīvajā nodrošināšanā, lai neviens neuzdotu liekus jautājumus.
Man nāk prātā salīdzinoši spējīgs žurnālists Jānis Domburs, kuru no LTV “aizsūtīja” strādāt uz portālu “Delfi”. Pie viņa nāk visa varas elite dot intervijas. Man tas liekas no normālas valsts viedokļa nenormāls pazemojums, jo ir taču LTV, kuru uztur nodokļu maksātāji! Bet, ja tu tajā vidē gribi būt, tad tev tie spēles noteikumi ir jāpieņem.
DDD: Lielajos plašsaziņas līdzekļos notiek nemitīga “smadzeņu skalošana” – liberastijas propaganda. Vai tas ir šo naudas aizdevēju – šī globālā “kluba” biedru – ierocis, lai tauta degradējas, zaudē vērtību hierarhiju un izpratni par normālu pasaules attīstību?
I.M.: Jā, ja mēs runājam tikai par naudu, tad šī saruna nav pilnīga. Protams, ir jārunā par to, ko tu tikko pajautāji.
Apziņas aptumšošanas mehānisms
Igors Meija: Videi, kurā ir šie mega kapitālisti, nāk līdzi arī sava jaunā reliģija, tumšais okultisms. Man nav teoloģijas izglītības, tāpēc negribētu par to sākt diskutēt. Taču principā tas ir sātanisms. Simbolos runājot, koks tiek audzēts ar saknēm gaisā. Viņi grib iet pret Dieva kārtību, tāpēc mērķtiecīgi grauj pamatus, uz kuriem turas normāla, veselīga sabiedrība.
Ja paskatās komerciālo pusi. Rietumos LGBT organizāciju vadošās personas saņem līdzvērtīgu algu kā lielu korporāciju vadītāji, jo tas ir bizness. Tātad vispirms normālajiem atņemam naudu un šo naudu grūžam iekšā šajā ideoloģijā. Protams, ka šie spēles noteikumi jau sen vairs nav vienlīdzīgi.
DDD: Kā tev liekas, vai tā saucamie kultūras cilvēki un žurnālisti, kas propagandē liberastiju jeb sātanismu, tiešām ir samaitāti un stulbi, vai arī viņi visu apjēdz un vienkārši pilda savu uzdevumu?
I.M.: Nelaime ir tā, ja cilvēks grib strādāt konkrētā profesijā, saņemt naudu, tad kādas viņam ir izvēles iespējas? Ja gribi, teiksim, strādāt par žurnālistu, kur tu vari iet Latvijā? Tev ir vieni un tie paši mediji, kuri nodrošina tev kaut kādu iztiku. Kad tu iestājies tur darbā, no tevis tiek prasīts konkrēts noskaņojums. Pirmkārt, tev ir jādara, ko tev liek – ir tā vai nav. Otrkārt, ir arī tādi žurnālisti, kuriem varbūt izglītība ir, bet izpratnes līmeņa, spējas analizēt nav. Īstenībā pēc tā arī nav pieprasījuma, kaut kādas slejas viņiem ir jāizpilda, kaut kādi teksti jārunā, ar nopietnākām lietām viņi sevi neapgrūtina. Tāpēc jau žurnālistika Latvijā, uzskatu, vairs nepastāv. Manuprāt, pēdējie “tradicionāļi” palikuši vien NRA portālā.
DDD: Lai neatkarīgs medijs, kāds ir laikraksts “DDD”, stātos pretī globālajam kapitālam, kurš tiek iepludināts citos nacionālajos medijos, mūsu rīcībā būtu jābūt milzu naudai.
I.M. Jā, šis ir kapitāla jautājums. Tās ir sekas, kādēļ sabiedrība neuzzina normālu informāciju, kuru vajadzētu zināt un salīdzināt. Tas pats kovids ir vesels stāsts, kurā ir tik daudz nezināmo. Ja būtu vairāk kapitāla tiem, kuri patiešām grib veidot normālu žurnālistiku, dot vārdu zinošiem, nenopirktiem speciālistiem, nevis tikai dažiem pamatstraumes “viedokļu līderiem”, tad stāvoklis uzlabotos. Taču stāties pretī globālajam kapitālam nav iespējams. Šī lielā nauda ir radījusi lielus propagandas medijus, kurus cilvēki uztver nopietni – tā teikt, tikai lieli mediji runā patiesību, mazos lasa un skatās salīdzinoši maz. Cilvēks vidējais uzskata, ka “Panorāma” taču nekad nemelo. Un vēl pa vidu maisās “Re:Baltica”, lai nocirstu tos, kuri domā.
DDD: Tos, kuri grib augt ar saknēm zemē. Bet kāds mērķis ir tam visam? Saprotu – vara, nauda, bet…
I.M.: Nacionāla valsts jaunajā sātanisma pasaules kārtībā nav paredzēta. Un, lai to panāktu, tiek strādāts ar bērniem, ar jaunatni. Jaunā paaudze noliedz mūsu paaudzes normālos uzskatus, viņi noliek sienu starp iepriekšējo paaudzi, šeit absolūti nav nekādu turpinājumu. Viņuprāt, mēs esam “dinozauri”, kuriem ir okupācijas laika totalitārā pieredze un kas neko viņiem nevar iemācīt. Pie jaunās paaudzes mega kapitāls ir ļoti piestrādājis un piestrādā.
Turpmāk vēl…
Intervēja Līga Muzikante
[1] Hedžfondi ir alternatīvi ieguldījumu fondi, kas ne tikai iegulda klasiskajos ieguldījumu instrumentos, piemēram, akcijās, bet arī citos finanšu instrumentos, pelnot ar akciju cenu kritumu, valūtas kursu svārstībām, izejvielu cenu izmaiņām un investējot citos produktos. – DDD piez.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.24(470) [2020. gada 23. decembris–2021. gada 14. janvāris]