Pirms 18 gadiem apgādā “Vieda” klajā nāca grāmata “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts”, kurā apkopoti konkursa darbi par šo tēmu. Konkursa žūrijā piedalījās arī trīs slaveni kristieši – tā laika Rīgas arhibīskaps metropolīts Jānis Pujats, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags un tagad jau nelaiķis, luterāņu prāvests emeritus Andrejs Kavacis. Visi trīs baznīcas pārstāvji pauda karstu attieksmi pret homoseksuālismu, brīdinādami tautu par tā postošo ietekmi.
Jānis Vanags
LELB arhibīskaps
No grāmatas “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts”
Turpinājums no: Kā baznīca var kalpot homoseksuālistiem? 1. daļa
Paši pirmie Jaunajā Derībā fiksētie Jēzus vārdi, kurus viņš saka cilvēkiem, ir: “Atgriezieties no grēkiem!”[1] Bībele pietiekami skaidri māca, ka homoseksuāli sakari ir grēks. Tādēļ homoseksuālists, kas nenožēlo un neatgriežas no šā grēka, ir zem Dieva lāsta un izslēgts no Dieva valstības: “Nepievilieties! Ne netikļi, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne kārumnieki, ne vīriešu apgānītāji, ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību.”[2]
Pāvils ievada no Dieva valstības izslēgto personu sarakstu ar pamudinājumu – nepievilieties, neļaujiet sevi maldināt! Daudzi kristieši ar “vislabākajiem nodomiem” iestājas par homoseksuālisma pilnīgu akceptēšanu baznīcā, jo “šie cilvēki ir tādi piedzimuši un nevar tur neko mainīt. Dievs taču visus mīl vienādi.” Tas labākajā gadījumā ir neinformēta cilvēka ieskats, ļaunākajā – apzināta faktu sagrozīšana. Dievs mīl arī zagļus un slepkavas, tomēr ir aizliedzis [turpināt] zagt un slepkavot. Ir pietiekami daudz to, kas mēģina maldināt, sakot homoseksuālistiem, ka ar viņu dzīvi viss ir pilnīgā kārtībā. Baznīcai vajadzētu nevis pievienoties maldinātāju pulkam, bet skaidri un noteikti noraidīt homoseksuālu uzvedību kā grēku un sava ķermeņa pretdabisku izmantošanu, kas ir pretrunā ar Radītāja plānu. To, ka tieši tā ir patiesa, reāla kalpošana, demonstrē Dr. Viljama Dreikorna veiktā aptauja, kurā puse no aptaujātajiem vīriešiem, kas bija atraduši izeju no savas homoseksuālisma problēmas, teica, ka meklējuši un saņēmuši palīdzību tādēļ, ka viņu baznīca mācījusi, ka homoseksuālisms ir grēks.
Taču, paldies Dievam, bauslība jeb Dieva svētuma prasības un sods par to nepildīšanu nav viss, kas Baznīcai sakāms. Tā ir aicināta kalpot arī ar evaņģēliju, tas nozīmē – ar piedošanu un dziedināšanu. Homoseksuālisma grēks tradicionāli ir ticis ierindots starp pašiem smagākajiem grēkiem, tādēļ no cilvēkiem, kas nomokās ar seksuālu vilinājumu pret sava dzimuma pārstāvjiem, draudzēs bieži norobežojas. Šai attieksmei būtu jātiek pāri. Nav tāda grēka, kuru Dievs nevarētu piedot un par kuru baznīca nevarētu pasludināt absolūciju, ja cilvēks to nožēlo un godīgi ar to cīnās. Katram ir vajadzīga piedošana un absolūcija kādā savā grēkā. Tādēļ, kad vien cilvēks atgriežas no grēka un nāk, lai meklētu Dieva piedodošo mīlestību, kristieša pienākums ir sniegt atbalstu un draudzību.
Ir jābeidz stāstīt cilvēkiem, kas cīnās ar homoseksuālu noslieci, ka viņi ir neglābjami iestiguši. Tā vietā vajadzētu sacīt: ja jūs vēlaties mainīties, jūs to varat, tāpat kā to ir varējuši daudzi citi. Nacionālā homoseksuālisma izpētes un ārstēšanas asociācija Amerikā ir publicējusi rezultātus pētījumam par 860 indivīdiem, kas cīnījās ar homoseksuālu orientāciju. Pirms ārstēšanas kursa 68 procenti no tiem uztvēra sevi kā gandrīz pilnīgi homoseksuālus. Pēc ārstēšanas kursa tikai 13 procenti uztvēra sevi par homoseksuāliem. Šis pētījums pierāda, ka geju lobistu izplatītā propaganda par iedzimto, nenovēršamo homoseksuālismu ir nepamatota. Homoseksuālas personas spēj mainīt savu orientāciju.
Grāmatas “Izejot no homoseksuālisma” (“Corning out of Homosexuality”) autori Deiviss un Rencela mēģina atbildēt uz jautājumu, kādēļ daži cilvēki spēj atbrīvoties no homoseksualitātes, bet citi ne. Viņi novērojuši, ka panākumi ir atkarīgi no diviem savstarpēji saistītiem apstākļiem. Uz sekmēm var cerēt tie, kas:
– pārtraukuši sakarus ar homoseksuālistu organizācijām un geju atbalsta grupu tīklu;
– kvalitatīvi iesaistījušies kādā draudzē.
Homoseksuālista dzīvē, kad tas cenšas atstāt geju (lesbiešu) kopienu, rodas milzīgs tukšums. Šis tukšums jāaizpilda ar kristīgo draugu stipru atbalstu. Ja tas nenotiek, homoseksuālistiem ir tendence atgriezties geju (lesbiešu) kopienā. Arī Dr. Dreikorna aptaujātie geji, atbildot uz jautājumu, kas viņiem visvairāk palīdzējis atbrīvoties no homoseksuāliem vilinājumiem, minēja ticību Dievam, aktīvu līdzdalību draudzē, Bībeles studijas un draudzes atbalstu.
Tādējādi baznīca var kalpot homoseksuālistiem divējādi – atklāti konfrontējot viņus ar Dieva likumiem par homoseksuālismu un palīdzot viņiem mainīties, radot homoseksuālistu rehabilitācijai labvēlīgu vidi. Ideālā gadījumā būtu nepieciešams domāt arī par atbalstu ģimenēm un tuviniekiem, kam jāsaskaras ar kāda sev tuva cilvēka homoseksuālām nosliecēm. Jāatzīst, ka pagaidām, kamēr šis izaicinājums Latvijas baznīcām ir jauns, tās lielākoties pievērsušās pirmajai no abām lietām. Taču jāsaprot, ka, tikai nosodot homoseksuālismu un uzrādot to kā grēku, problēma pilnībā atrisināta netiks.
Protams, uzsākt homoseksuālistu rehabilitācijas darbu draudzē vai sabiedrībā nav vienkāršs uzdevums. Te būtu laba iespēja valsts un baznīcas sadarbībai. Pieredzējusi organizācija, no kuras varētu gūt daudz labu ierosmju, ir Exodus International. Taču kaut ko pozitīvu katra baznīca var darīt, arī vēl nesākot pilnu homoseksuālistu aprūpes programmu. Ir jāpievērš īpaša uzmanība ģimenes stiprināšanai. Dr. Viljams Dreikorns savos pētījumos ir aptaujājis homoseksuālos vīriešus par to, kādas bērnībā bijušas viņu ģimenes. Visi respondenti teica, ka tēvs viņiem bijis pārāk tāls. Gandrīz visi teica, ka māte esot bijusi pārāk tuva, pārmērīgi rūpējusies, bijusi manipulatīva. Lielākā daļa teica arī, ka viņiem nav veicies sporta nodarbībās, ka nācies piedzīvot skolasbiedru zobgalības un izolāciju. Lielāko daļu laika viņi vadījuši vienatnē. Vairāk nekā puse savu ģimeni aprakstīja kā disfunkcionālu.
Domāju, ka vēl jāpēta korelācija starp homoseksuālisma un feminisma ideoloģijas izplatību, taču nevar nepamanīt, ka visā pasaulē homoseksuālistu un radikālo feministu grupas savstarpēji atbalsta cita citu. Katrā ziņā feminisma ideoloģijas veiktā tradicionālo priekšstatu noārdīšana par vīrietību un sievietību, par vīrieša un sievietes lomu ģimenē, sabiedrībā, baznīcā ir ļoti tuvu tam, ko vērojam daudzās ģimenēs – neskaidra un vāja tēva pozīcija, dominējoša māte un bezdzimuma audzināta bērna apjukums par savu dzimuma identitāti. Ir ļoti svarīgi no jauna atklāt un apstiprināt bibliskos priekšstatus par vīrietību un sievietību un par ģimenes struktūru. Ir būtiski mudināt sievas, bet īpaši vīrus, uzņemties savus pienākumus ģimenē un nevairīties no tiem.
Ar homoseksuālisma nosodīšanu ir par maz. Pati lielākā lieta, ko baznīca un sabiedrība kopumā var darīt šīs problēmas risināšanā, ir palīdzēt veidoties veselīgām ģimenēm, kur bērni jūt vecāku svētību, mīlestību, atbalstu un labo gribu. Viens no starptautiskās vīriešu organizācijas Promise Keepers (Solījuma turētāji) septiņiem solījumiem skan tā: “Solījuma turētājs ir apņēmies veidot stipru laulību, kas balstīta uz mīlestību, sargāšanu un bibliskajām vērtībām.” Man liekas, ka šī pieeja daudz vairāk ķeras pie homoseksuālisma problēmas saknēm nekā modernās hipotēzes par olbaltumvielām smadzenēs. Jebkas, ko baznīca vai sabiedrība kopumā spēs darīt, lai veicinātu veselīgas attiecības ģimenē un stiprinātu tradicionālo biblisko priekšstatu lomu cilvēku dzīvē, būs svarīgs ieguldījums homoseksuālisma profilaksē.
Noslēgumā gribu pieminēt, ko ievērojams Latvijas sabiedriskais darbinieks man pastāstīja par savu kādreizējo treneri. Zinot, ka grupas otrais treneris ir homoseksuālists, kurš uzmācas jauniem vīriešiem un daudzus arī pavedinājis, viņš sapulcinājis savus puišus, pastāstījis par homoseksuālismu un mudinājis nekavējoties viņam ziņot, ja nākas piedzīvot uzmākšanos. Šajos vārdos – īpaši veidā, kā tie tika pateikti, – es saklausīju nu jau pieauguša cilvēka pateicību un cieņu pret šo dzīvesgudro audzinātāju. Es gribētu aicināt visus pedagogus, visus vecākus, visus labas gribas cilvēkus, kuriem vēl nav prāti sajaukti, sekot šā trenera priekšzīmei. Neļaujiet sevi apvārdot!
Homoseksuālisms ir anomālija, un viena dzimuma cilvēku seksuālas attiecības ir pretdabiskas. Nevienam nav jākaunas par šādu savu viedokli. Tas ir veselais saprāts un dzīves izmaņa, kas liek tā domāt. Tā ir jūsu sargeņģeļa balss, kas māca atšķirt labo no ļaunā, pareizo no aplamā. Nav jābaidās to atklāti apliecināt. Nav jāvilcinās jauniešus atturēt no homoseksuālisma un mācīt viņus būt modriem. Nav jāšaubās, ka tiem, kas iestiguši, vajadzīga palīdzība un terapija.
Pāvils saka: cīņā pret velna ieročiem apjoziet patiesības
jostu![3]
Turklāt tas ir jādara tagad un ar lielu apņēmību. Klavieres tiek bīdītas. Kas
cits stāsies tām ceļā, ja ne mēs?
[1] Mateja evaņģēlijs, 4:17
[2] Pāvila pirmā vēstule korintiešiem, 6:9–10
[3] Pāvila vēstule efeziešiem, 6:14
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.23(469) [2020. gada 11.–22. decembris]