Diskusijas sociālajā vietnē “FACEBOOK”
Liene Rijkure: Tagad, kad mūs, latviešus Latvijā, aicina upurēt latviešu valsti, LATVISKUMU, VIENĪGO VIETU UZ ZEMES, kur mēs varam DZĪVOT, KOPT SAVU KULTŪRU un PLŪKT SAVA DARBA AUGĻUS, mūs aicina iet kopā ar krievvalodīgajiem, cīnīties pret globālo ļaunumu KAUT VAI KRIEVISKI (!?), – es atbildu, ka nevaru upurēt pašu dārgāko, un tādēļ aicinu krievvalodīgos, kuri dzīvo paralēlajā – krieviskajā – Latvijā: “[..] Cīnīsimies kopā pret lielo ļauno katrs savā Tēvuzemē!”
Ints Ozolins: Lai nu ko, bet naivumu es viņos neredzu.
Liene Rijkure: Nu, pieņemsim, ka vidējais krievs svēti tic, ka atbrīvojis Latviju no fašisma. To varētu, ļooooti maigi sakot, nosaukt par naivumu.
Ints Ozolins: Var jau būt, es gan tam neticu.
Aivars Andersons: Krievvalodīgie tādu vārdu kā tēvzeme neizprot.
Ints Ozolins: А как же отчизна – i za što dedi vojevaļi – nu, jā tas tikai literatūrā, pasakās un propagandā.
Liene Rijkure: Es te biju ņēmusi vērā, ka lielākā daļa krievu nezina savas tautas vēsturi. Bet ir daļa, kas sāk iepazīties un paliek šokā. Jo viņiem taču bija iezombēts, ka krievi esot “atbrīvotāji, uzvarētāji un labie”.
Ints Ozolins: Tā daļa ir niecīga – ļoti, ļoti niecīga.
Liene Rijkure: Ir tāds optimistisks teiciens: “Kur ir, tur rodas.” Gan jau šī vēlēšanās izzināt patiesību par savas tautas vēsturi izplatīsies krievos arvien plašāk.
Ints Ozolins: Neapvainojieties, bet jūs absolūti nepazīstat “tā saucamo, vienkāršo” krievu tautu, bezcerīgs gadījums, viņiem nekas neinteresē, TV vienmēr ieslēgts, kāds krievu kanāls – grāmatas tikai iekuriem vai tualetei, utt.
Nevēlos strīdēties – ticēt labajam, tas ir ticēt pasakām, kas ir jauki, tikai tas neierakstās mūsdienu pasaulē, diemžēl.
Liene Rijkure: Int, bet, ja ne ar labu mēs okupantus varam izvadīt no valsts, kā tad?
Ints Ozolins: Ja pavelkam svītru zem dialoga, tad jāsaka: diemžēl – nekā.
Liene Rijkure: Ja valsti pielīdzina dzīvam organismam, tad tikai ar pretparazītu un caurejas zālēm var tikt vaļā no nevēlamiem viesiem. Tikai, kas būtu tās reālās zāles un līdzekļi?
Ints Ozolins: Ja tā varētu, es būtu tikai PAR, dzīve ir nežēlīga.
Liene Rijkure: Nosauc vārdā, kas ir pretparazītu līdzekļi un caurejas zāles.
Ints Ozolins: Nevēlos sāpināt jūsu māksliniecisko dvēseli.
Liene Rijkure: Pag, ja ir reāli līdzekļi valstij, kā tikt vaļā no parazītiem, liec priekšā! Manai mākslinieciskajai dvēselei ir vajadzīgs radošs risinājums!
Ints Ozolins: Ar tādu kaimiņu blakus, nekādu. To varbūt varēja uzreiz pēc neatkarības iegūšanas, tad biju tajā, reālajā, Zemessardzē, bija līdzekļi un iespējas, taču pareizie puiši, to ātri saprata un mūs nobremzēja, gada laikā praktiski visi reālie patrioti, kādu nebija mazums, tika izspiesti no ZS – sākumā komandieri, tad pa pakāpēm uz leju. Vietā salīda – domāju, ir skaidrs, kas.
Liene Rijkure: Labi – mēs, latvieši, esam novājināti, mums ir darīšana ar pašu vellu, bet kaut kādam viltum azotē mums ir jābūt, lai uzvarētu. Jo mums nav citas iespējas, kā uzvarēt.
Ints Ozolins: Cerēt, ticēt un gaidīt – tas ir viss, ko varu jums ieteikt. Es kā pragmatisks ciniķis – neceru, neticu un negaidu. Mēs izmirsim kā mamuti, pēc tam pārējie baltie, tālākais miglā tīts. Kaut gan domāju viss notiks ātrāk – epidēmijas, nemieri, varbūt kari panāks savu. Pasaule nespēj uzturēt tādu baru nekam nederīgu radījumu.
Arvid Turlay: Liene, tos noziegumus un genocīdu, kurus izdarīja Bērzini, Kalnini, Lāči, Petersi pret Krievijas tautām, nevar izpirkt pat 100 latviešu tautas, un šodien Jūs saņemat algu par kalpošanu Aizjūras kungiem. Moris ir padarījis savu darbu un var iet…
Valts Dalbins: Arvid, labāk mutīti paturi ciet, kangar!
Vilhelms Klincāns: Ja tādi sarkanie bērziņi, vācieši, kalniņi, petersi, lāči utt. nebūtu sakāvuši baltgvardu ģenerāļu impēriskās Denikina, Kolčaka, Judeņiča, Vrangeļa armijas un visādus kontrrevolūcijas dumpjus, tad tie spēki būtu virzīti Baltijas valstu neatkarības centienu noslīcināšanai asinīs, ko Denikins atklāti pateica pirms Orlas-Kromu kaujas, un nekādas neatkarības mēs neredzētu. “Sarkanie” strēlnieki atmaksāja cariskās impērijas zvērībām pret latviešu tautu. Latviešu bērniņiem skolās uz kakla kāra dēli ar uzrakstu “On govoril po latiški” (“Viņš runāja latviski”), ja bērns kādu vārdu pateica latviski. Nevajag aizmirst 1905. gada kazaku zvērības Latvijā un nodevību pret latviešu strēlniekiem Ziemassvētku kauju laikā Ložmetējkalna apvidū.
Valts Dalbins: Tieši tā, Vilhelm Klincān.
Sondra Bērziņa: Jēziņ, briest daudz lielāki sūdi par šo nebeidzamo kašķi. Mēs esam viens, un, lai izdzīvotu, ir jābūt vienotiem, vai arī nebūs neviena.
Haralds Elceris: Sondra, jābūt vienotiem – ar ko?
Sondra Bērziņa: Harald Elceri, cilvēkiem jābūt vienotiem, mūs ir gadsimtiem dalījuši reliģijās, etniskajās kopienās, rasēs utt. Tāpēc kari, nemieri, savstarpēji naidi. Bet mēs esam kā šūnas mūsu pašu organismā, ja neatbalstīsim viens otru, organisms nevarēs pastāvēt.
Liene Rijkure: Sondra Bērziņa, varbūt beidzot atklājiet, kas “gadsimtiem” mūs ir dalījuši? Un kādēļ mums tagad to “dalītāju vārdā” vajadzētu saliedēties ar okupantiem-kolonistiem?
Cik man zināms, Sorosam, tātad ž****m, bija un ir izdevīgi darīt tā, lai Latvijā būtu viegli ieviest “skaldi un valdi” politiku. Bet vai mēs, latvieši, tāpēc izvēlēsimies pašiznīcināšanās ceļu? Nē taču! Un novēlēsim arī krieviem savā Krievijā to labāko.
Guntars Strubergs: Sondra Bērziņa, nedod dievs, KA LATVIEŠU TAUTU sāks dalīt rasēs. Jūs variet dalīties ar sevi, ar ko gribat, bet Latviešu tautai jābūt vienotai pret ārējo un, protams, pret iekšējo ienaidnieku. Esi sveiks!!!
Ints Ozolins: Krievi var būt balti vai sarkani – ideja viņiem viena: Russkij mir. Atšķiras tikai saukļi.
Ruta Luse: Lienīt, ko Tu saproti ar “vidējo krievu”? Viss nav tik vienkārši, kā mums gribētos…
Ojārs Jansons: Ruta Luse, vidējais krievs dzīvo vidēja Krievijā!
Liene Rijkure: Kad 90. gados pēc PSRS sabrukuma un okupācijas beigām Latvijā vajadzēja veikt deboļševizāciju, deokupāciju un dekolonizāciju, tad pēkšņi Latvijā uzradās “vispasaules labdaris” Sorosa onkulis ar savu naudu. Sorosa galvenā uzstādītā vērtība Latvijā bija un ir “Sabiedrības Saliedētība”. Tas nekas, ka Latvija pilna ar PSRS okupantiem un kolonistiem. Šī nauda ieinteresēja vietējos kangarus (pārsvarā komunistus), un viņi kļuva par sorosītiem. Tu jau, Rūta, zini – kam ir nauda, tam ir vara. Tad lūk, ar šo lielo naudu caur masu saziņas līdzekļiem, kultūru, izglītību latviešiem laika gaitā tika ieborēts, ka jāsaliedējas ar okupantiem (sorosītu valodā – “ar etniskajām minoritātēm”). Tika radīts “skaldi un valdi” politikai ideāls veidojums: divkopienu sabiedrība.
Ja būtu kaut viens precedents vēsturē, ka pamatiedzīvotāji spējuši “saliedēties” ar okupantiem-kolonistiem, tad es neko neteiktu. Cik man zināms, tāda piemēra nav. Ir tikai zināmi piemēri, kad vai nu pamattauta kolonijā iznīkst, vai nu kolonisti koloniju pamet, dodot iespēju pamattautai atgūties no kolonizācijas un turpināt attīstīties savā zemē un valstī.
Par “vidējo krievu” runājot. Esmu vērojusi krievvalodīgos Latvijā diezgan ilgi – pat tiem krievvalodīgajiem, kuri ir lieliski iemācījušies runāt latviski, ar vieglu akcentu, izšķirošā brīdī viņiem kā īlens no maisa lien ārā lielkrievu šovinisms. Par tiem, kuri krieviski mums stāsta, kā mīlot latviešu kultūru, par tiem vispār nav ko runāt. Nekur citur pasaulē krievvalodīgie neuzvedas tik nekaunīgi kā Latvijā, jo citur viņi ir tikai imigranti, bet šeit Latvijā – okupanti, kolonisti. Un to viņi ļoti labi apzinās. Sevišķi 9. maijā pie uzvaras puļķa. Pamatiedzīvotājs nevar būt vienots ar kolonistu. Tāpat kā nevar sašķaidīt kopā eļļu ar ūdeni. Šiem sorosītu veiktajiem noziegumiem pret latviešu tautu nav noilguma. Deboļševizācija, deokupācija un dekolonizācija tikai tad vairs nebūs aktuāla, kad tā būs bijusi īstenota.
Ruta Luse: Un ko ar “vidējo latvieti”? Es parasti neiesaistos FB diskusijās, nav īstā vieta.
Māris Māris: Lielāku postu ir nodarījuši Kanādas, ASV latvieši, tiekot Latvijā pie varas.
Līga Muzikante: Māri, tas taču ir saistīts! Kurš bija “integrācijas ministrs”, kas centās saliedēt latviešu tautu ar ārējiem ienaidniekiem? Neviens cits kā no ASV atbraukušais pamuļķis Nils! Kura atbalstīja šo saliedēšanu, turklāt vēl iestājās par Abrenes atdošanu okupētājvalstij? Neviena cita kā no Kanādas atbraukusī negodīgā Vaira. Arī “geju karognesējs” dulnais Kārlis, kurš ieradies no ASV, izmanto pieejamos mediju kanālus, lai sludinātu ne tikai savu novirzi, bet arī okupantu palikšanu Latvijā. Ne velti kangaru partija “Latvijas ceļš” uzsāka sadarbību ar nacionālo godu zaudējušiem trimdas latviešiem. Arī tagadējais acu blisinātājs Krišjānis, ieradies no ASV, neatbalsta dekolonizāciju. Šo sarakstu tik tiešām var turpināt. Taču nenovelsim vainu tikai uz trimdas latviešiem, kas uzauguši liberastu vidē un sākuši viņiem kalpot. Arī pašmājās augušajiem kangars prātus un sirdis piešmurgājis.
Dzintars Lielais: Tēvu zemē arī drīz latviešu nebūs, visi lasa sēnes Eiropā! Paliks vieta USAs Nato placdarmam!
Andris Siliņš: Es esmu latvietis un lūdzu mani nekādi nesaistīt ar šo nacionālidiotismu.
Kad beidzot pienāks tas laiks, kad mēs spēsim atteikties no savām atriebības alkām? Kad mēs beidzot spēsim ieraudzīt nevis latvieti un krievu, bet gan cilvēku un cilvēku?…
Saprotu, ka tas droši vien izklausās naivi, tomēr manī vēl joprojām ir pārliecība, ka labestība un sirsnība ir tās īpašības, kuras varētu sekmēt savstarpējo sapratni.
Liene Rijkure: Latvijā mākslīgi tika radīts “skaldi un valdi” politikai ideāls veidojums – divkopienu sabiedrība. Valsts pamatiedzīvotāji nevar “saliedēties” ar okupantiem un kolonistiem. Tāda piemēra vēsturē nav bijis, nav un nebūs. Tikai pilnīgs idiots var cerēt, ka Latvijā tas būs iespējams.
Andris Siliņš: Liene Rijkure, tad es esmu idiots, bet tomēr ceru, ka tas ir iespējams.
Ojārs Jansons: Andri Siliņ, jā, izsūtīšana uz Sibīriju saļaunoja visas nācijas!
Līga Muzikante: Andri Siliņ, kādēļ tad pats apsaukājat šo publikāciju par “nacionālidiotismu”, ja vēlaties aicināt atļaut katram cilvēkam būt brīvam savā izvēlē, ticēt tam, kam viņš vēlas ticēt, un domāt to, ko viņš vēlas domāt?! Kas tramda Jūs apsaukāt citu cilvēku domas?
Andris Siliņš: Līga Muzikante, apsaukājas bērni bērnudārzā. Es paužu savu viedokli. Nepatīk – nelasi.
Līga Muzikante: Lai Andris Siliņš neraizējas – ar to, ko viņš izņirdz kā “nacionālidiotismu”, viņš saistīts netiks. Jo, pirmkārt, tikai nacionāli degradēts latvietis parasti ņirdz par latviešu tautas un valsts tiesībām un pienākumiem. Otrkārt, šis cilvēks, kurš sevi dēvē par latvieti, tik ļoti nīst un nicina latviešu tautu, ka atvēlē tai saliedēties ar ārējiem ienaidniekiem, tātad atbalsta noziegumu pret cilvēci!
Jā, Andris Siliņš ir nozieguma pret cilvēci kvēls atbalstītājs, jo Latvijas deokupācijas un dekolonizācijas neveikšana pēc okupācijas un masveida kolonizācijas, kuras laikā radikāli un vardarbīgi tika mainītas etniskās proporcijas, ir šī nozieguma turpināšana. Dekolonizācija ir tiesisks akts, nevis atriebība. Nozieguma novēršanu nevar nosaukt par atriebību. Latvieši atriebtos tikai tādā gadījumā, ja iebruktu Krievijā, to okupētu, bagātākos, talantīgākos un gudrākos cilvēkus ar ģimenēm izsūtītu lopu vagonos vai vienkārši apslaktētu un iesūtītu Krievijā tik daudz latviešu, ka lielākajās pilsētās latvieši kļūtu mažioritāte, bet pamatnācija – minoritāte. Lūk, tad būtu atriebība, par kuru neviens pie vesela saprāta esošs latvietis nesapņo. Taču Latvijas dekolonizācija, kā jau teicu, ir tiesisks akts, kurš novērš noziegumu, atjauno taisnīgumu, cieņu un draudzību starp tautām un palīdz kolonistiem/okupantiem atgriezties savā etniskajā dzimtenē.
Andris Siliņš: Vai tikai tev nav drusku par daudz sakāpis galvā? Izpūt gaisu noskaiti mantru un būs jau labi.
Jā, patiesi ir tā, ka es neesmu augstās domās par latviešu tautu. Es esmu paradis vairāk skatīties uz darbiem, nevis klausīties runās. Man ir skumji skatīties, cik necienīgi mēs izturamies gan viens pret otru, gan arī pret cittautiešiem. Mēs, protams, varam paši sev iestāstīt, ka esam augstas kultūras nesēji, tomēr, manuprāt, tas īsti neatbilst patiesībai.
Līga Muzikante: Vēl jāvērš uzmanība, ka etniskās proporcijas, kas iznīdē un nacionāli degradē latviešus (labs piemērs ir Andris Siliņš), tika mainītas okupācijas apstākļos, kad latviešu tautai bija atņemtas tiesības lemt, vai ielaist šos imigrantus no okupētājvalsts vai neielaist. Kolonizācija notika pretēji latviešu tautas gribai un pretēji starptautiskajām tiesībām.
Andris Siliņš: Līga Muzikante, izskatās, ka ar mantru vien nepietiks. Būs jāņem nervu zāles ar.
Man tā vien liekas, ka tad, kad tu beidzot sapratīsi, kas te ir noticis un kas notiek (un es zinu, ka tāds brīdis pienāks), tev būs jāizjūt kauna sajūta par šīm nejēdzīgajām replikām. No kauna sajūtas ir pagalam grūti atbrīvoties. Zinu to pēc personīgās pieredzes.
Vita Nikitina: Andri Siliņ, zinot, kurp rit cilvēces evolūcija, kauna sajūta būs jāizjūt tādiem nejēgām, kuri nesaprot elementāras ābeces patiesības par to, ka sava valsts un tauta ir jāaizstāv kā sevi pašu: savu organismu, savu pašcieņu, savu veselo saprātu u.tml. Tikai vēsturiskā taisnīguma atjaunošana (tas ir dekolonizācijas, deokupācijas un deboļševizācijas īstenošana) izlīdzinās attiecības starp latviešu tautu un civilokupantiem, nevis rupjā un netaisnā integrācija.
Gita Rieksta Pūpola: Līga Muzikante, šoreiz Tev nepiekrītu… Tieši šis brīdis ir laiks tautas saliedēšanai, nevis skaldīšanai. Jau tā bāleliņi stučī viens par otru, un ieviest vēl vienu frontes līniju ir vienkārši tuvredzīgi. Jebkurā cīņā svarīgākā lieta ir kaujas taktika, bet Tu šobrīd rīkojies kā mazs, niķīgs bērns – “es negribu brīnumu gaidīt, es gribu tepat un tūlīt”…
Līga Muzikante: Gita Rieksta Pūpola, par kādu tautu Tu runā? Un par kādu vēl vienu frontes līnijas ieviešanu?
Gita Rieksta Pūpola: Gan jau, ka visu saprati… Bāleliņi mums kopīgi…
Līga Muzikante: Nesapratu. Šis ieraksts ir par to, ka okupācijas laikā iebraukušajiem ir jāatgriežas savā etniskajā dzimtenē. Nav jau iespējams saliedēties ar okupantiem – nav tādas latvkrievu tautas, kuru varētu saskaldīt vai saliedēt. Bet frontes līnija – tā paliek nemainīga kopš 1990. gada 4. maija, pēc kura joprojām nav veikta deokupācija un dekolonizācija. Latviešu tautas Brīvības cīņas turpinās.
Gita Rieksta Pūpola: Līga Muzikante, OK… Iesim maskās pret krieviem… Ar gejiem, pedofīliem, kariņu, levitu utt., bet pret krieviem… Tiem, kas pat vispār nesaprot, par ko iet runa… Īstais laiks, diemžēl, ir sen nokavēts…
Līga Muzikante: Gita Rieksta Pūpola, ārkārtīgi muļķīgs Tavs pēdējais komentārs! Bezjēdzīgi turpināt diskutēt.
Edgars Klavins: Savādi, tā arī G.R.Pūpola neko nesaprata. Interesanti, kas ir tas, kas cilvēkiem bloķē sapratni ?
Aivars Garda: Izsaku savu atbalstu Lienei Rijkureiun Līgai Muzikantei. Gribēju kaut ko teikt Andrim Siliņam, bet viņš pats sevi savā komentārā ir nosaucis par idiotu. Tātad ar viņu strīdēties ir bezjēdzīgi. Tomēr šī diskusija ir vērtīga ar to, ka to lasa daudzi cilvēki, un viņiem ir iespējams iepazīties ar tik skaidru nostāju šajā jautājumā, kādu pauž Liene Rijkure un Līga Muzikante. Šo citu cilvēku dēļ arī diskutējam ar tādiem andriem siliņiem. Citādi tā būtu veltīga laika šķiešana.
Gita Rieksta Pūpola: Diemžēl šobrīd “skaldi un valdi” princips ir tikai dāvana valdībai…
Līga Muzikante: Liene Rijkure jau ir atbildējusi uz līdzīgu repliku – Latvijā mākslīgi tika radīts “skaldi un valdi” politikai ideāls veidojums: tika atstāti ārējie ienaidnieki jeb okupanti/kolonisti, ar kuriem spiež saliedēties latviešu tautai. Tā ir neiespējamā misija! Ja latvietis protestē pret šo vājprātu, tad viņš tiek apsaukāts par “sabiedrības šķēlēju”. Būtībā šis ir drausmīgs necilvēcīgs eksperiments, un man ir žēl, ka ir ļoti daudz latviešu, kā, piemēram, arī Gita Rieksta Pūpola, kuriem nerūp šāda savas tautas un valsts iznīcināšana.
Steidzīte Freiberga: Šis Andris Siliņš ir savas tautas kangars, tātad tik tiešām idiots, ja ar to vēl lepojas. Cilvēks, kurš nemīl savu tautu, un grib auklēt okupantus savā zemē, ir nožēlojams draņķis, kuram būtu jākaunas tik izcilu sieviešu kā Līga Muzikante, Liene Apine, Vita Ņikitina, Liene Rijkure u.c. priekšā, ka pats ir nevis vīrietis, bet lupata un pašcieņu zaudējis draņķis. kurš nav spējīgs pieprasīt savas zemes atbrīvošanu no ārējā ienaidnieka – okupantiem. Bet nē, šis gļēvulis, lūk, vēl pazemo šīs drosmīgās sievietes. Nē, šāds savas tautas kangars nav mans tautietis, nav latvietis!
Liene Apine: Interesanti, ko teikts tādi kā Andris Siliņš tad, kad cilvēce atkal atgūs veselo saprātu un atzīs, ka nacionālisms ir fundamentāla vērtība, kas nodrošina ikvienas tautas, tai piederīgā indivīda un valsts attīstību – gan garīgo, gan ekonomisko? Vai tiešām vairums latviešu ir zaudējuši taisnīguma izjūtu, lai saprastu, ka nacionālisms nav vis naids pret svešajiem, bet mīlestība pret savu un līdz ar to arī citu tautu. Tieši īstens nacionālists saprot, ka deokupācija un dekolonizācija ir nevis atriebība, bet Taisnīguma atjaunošana un iespēja no savas tautas noklīdušajām dvēselēm atgriezties Tēvzemē, lai pildītu savu pienākumu: rūpētos par savu tautu un valsti. Kamēr okupanti un kolonisti nebūs atstājuši Latviju (vai tie, kuri vēlas te palikt, nepalīdzēs latviešiem veikt deokupāciju un dekolonizāciju), katra viņu diena ir noziegums pret cilvēci. Bet latvieši, kuri ir pret deokupāciju un dekolonizāciju, ik dienu parāda nežēlību pret savu tautu un valsti.
Steidzīte Freiberga: Skaidrāk nepateikt, Liene, – paldies! Bet, ja tādiem siliņiem un viņam līdzīgiem ir neiespējami šo izsmeļošo skaidrojumu saprast – lai iet uz smilšu kasti, tur nav jādomā un nekas jāsaprot…
Eduard Shot: 30 gadus viens un tas pats. Citu problēmu Latvijā, jūsuprāt, nav.
Liene Rijkure: Eduard Shot, Tavai zināšanai Latvijas tautas statusam pēc LR Satversmes un tās kārtībā pieņemtiem likumiem atbilst latviešu tauta un LR pilsoņu kopums līdz 1940. gadam, kā arī pilsoņu tiešie pēcnācēji. Pēc PSRS sabrukuma Latvijā netika veikta deboļševizācija, deokupācija un dekolonizācija. Jau 30 gadus Latvijas tā saucamie politiķi, valdība un masu saziņas līdzekļi mēģina “saliedēt” PSRS okupantus ar latviešu tautu, uzsaucot, ka “ekonomika un labklājība vispirms”. Kā redzi, nav iespējams sasniegt valsts ekonomisko uzplaukumu, ja valstī ne tik vien ļauj palikt PSRS okupantiem, bet vēl vairāk – piešķir tiem priviliģētas tiesības. Tēlaini runājot – ir atstāti parazīti valsts miesā un, tiem ļaujot palikt, valsts atveseļošanās nav iespējama.
Eduard Shot: Liene Rijkure, esmu no tiem parazītiem. Tas netraucē man dienēt Zemessardzē, maksāt nodokļus un cienīt valsts simbolus. Bet jums ir nopietnas smadzeņu problēmas. Labi, ka tādu paliek arvien mazāk.
Līga Muzikante: Pievaldi mēli, Eduard Shot, kad runā ar latvieti! Ja esi okupācijas laikā no okupētājvalsts ienākušo pēctecis un vēlies šeit palikt, tad Tev ir, pirmkārt, aktīvi jānostājas deokupācijas un dekolonizācijas pusē, tātad jāpierāda ar saviem darbiem mīlestība pret latviešu tautu un valsti un vēlēšanos novērst noziegumu pret cilvēci: Latvijas deokupācijas un dekolonizācijas neveikšanu.
Kā Liene Rijkure jau lieliski izskaidroja, ja organismu pārņēmuši lenteņi, cērmes un citi parazīti, kas izsūc dzīvības spēku, tad tā ir pamatproblēma, kas jāatrisina, lai veselība spētu atjaunoties un procesi organismā normalizēties. Neatrisinot parazītu problēmu, organisms ar laiku iet bojā, par spīti tam, ka ir vēlmes risināt citas problēmas.
Aivars Garda: Kāpēc Eduard Shot neuztraucas, ka 30 gadus valsts nodevīgie politiķi un žurnālisti runā un runā par vienu un to pašu, proti, ka viss ir kārtībā. It kā dekolonizācija nav vajadzīga, ka okupantus un viņu atvases ir jāintegrē un jānaturalizē…
Diskusijas publicētas saīsināti
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.23(469) [2020. gada 11.–22. decembris]