Pirms 18 gadiem apgādā “Vieda” klajā nāca grāmata “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts”, kurā apkopoti konkursa darbi par šo tēmu. Konkursa žūrijā piedalījās arī trīs slaveni kristieši – tā laika Rīgas arhibīskaps metropolīts Jānis Pujats, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags un tagad jau nelaiķis, luterāņu prāvests emeritus Andrejs Kavacis. Visi trīs baznīcas pārstāvji pauda karstu attieksmi pret homoseksuālismu, brīdinādami tautu par tā postošo ietekmi.
Jānis Vanags
LELB arhibīskaps
No grāmatas “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts”
Turpinājums no: Baznīca pūst no galvas
Palūkojoties apkārt, lasot laikrakstus, sekojot televīzijas diskusijām un tam, kā pēdējo piecu gadu laikā mainījušās pašu domas, varam mēģināt novērtēt, cik tālu process jau aizgājis Latvijā. Postmodernisma aprindās visplašāk lietotā mēraukla ir politkorektums.
Šobrīd politnekorekti skaitās paust ko citu kā tikai homoseksuāla dzīvesveida pilnīgu akceptēšanu. Tomēr nedrīkstētu par zemu novērtēt šīs programmas sabiedrisko bīstamību. Domāt par tik transcendentam briesmām kā Dieva svētības zaudēšana daudziem liksies pārlieku nepraktiski, lai gan Bībelē pietiekami skaidri teikts, ka tai ir ļoti praktiskas konsekvences: “Tādēļ jau jūs esat nolādēti tā, ka viss krīt jums no rokām un iet jūsu rokās bojā, jo jūs visi vienā kopā cits pār citu Mani krāpjat!”[1]
Daudziem jautājums par homoseksuālas kopdzīves pielīdzināšanu laulībai varbūt nelikties pārāk uztraucošs, salīdzinot ar narkomāniju vai pedofiliju. Tomēr homoseksuālisma akceptēšana nav izolēts jautājums. Bieži tiek uzsvērts, ka homofilija un pedofilija esot pilnīgi atšķirīgas lietas ar dažādiem psiholoģiskajiem mehānismiem. Ļoti iespējams, taču uz situācijas loģisko attīstību ļoti pareizi norādīja grupas HIM līderis Ville Vallo, kurš kādā intervijā teica:
“Piecdesmitajos gados mūzikā tabu bija alkohols, tad sekss, tad narkotikas, tad homoseksuālisms, bet visi šie tabu pamazām tika lauzti un atmesti. Kas vēl atlicis? Varbūt vēl pedofilija. Bet tādēļ jau cilvēki dzīvo, lai lauztu tabu.”
Ja sabiedrība akceptē homofilu programmu, tai nav principiāla iemesla neakceptēt visu pārējo “filu” (zoofilu, nekrofilu, pedofilu utt.) vēlmes. Tas ir tikai sabiedriskās domas pārveidošanas jautājums. Ja mēs viegli pakļaujamies šādām programmām, tad pēc visai neilga laika arī pedofili pievienosies “seksuālajām minoritātēm”, jo arī viņi tādi jau piedzimuši un viņu seksuālās tiesības sabiedrībai jāaizstāv likumdošanas ceļā. Nav svarīgi, ka šobrīd tas liekas neiespējami. Pavisam nesen neiespējams likās jautājums par viena dzimuma personu “laulībām”. Tikai dažus gadus vēlāk to pavisam nopietni apsprieda Latvijas Republikas Saeima.
Homoseksuāla dzīvesveida akceptēšana daudzas jo daudzas ģimenes skars ļoti konkrēti. Daudzi domā, ka homoseksualitāte iedzimst. Tomēr to drīzāk var salīdzināt ar alkoholismu. Ģenētiski var pārmantot bīstamību saslimt ar alkoholismu, tomēr alkoholisms neiedzimst.[2] Dažādiem cilvēkiem gan ir dažādas pakāpes risks saslimt ar alkoholismu: dažs var dzert daudz un tomēr nekļūt alkoholiķis, bet cits, sevišķi jaunietis, kļūst atkarīgs jau pēc dažām iedzeršanām. Kā alkoholisma, tā homoseksuālisma gadījumā katram ir lielāka vai mazāka iespēja iekļūt slazdā, ar šīm lietām rotaļājoties.
Par spīti geju un viņiem simpatizētāju apgalvojumiem, ka par homoseksuālistu nevienu padarīt nevarot, mēģinājumi aizvien vairāk jaunu cilvēku iesaistīt homoseksuālās attiecībās notiek nemitīgi. Jo vairāk sabiedriskā doma slieksies atzīt homoseksuālu dzīvesveidu par normālu alternatīvu, jo mazākas būs psiholoģiskās bremzes un lielāki panākumi homofilu pavedināšanas mēģinājumiem. Jaunieši arvien vieglāk būs gatavi “pamēģināt”. Tas nozīmē arvien vairāk cilvēcisku traģēdiju un sakropļotu dzīvju. Tādēļ katram labas gribas cilvēkam vajadzētu sargāt savu apziņu no triju soļu plāna manipulācijām (lasiet iepriekšējā “DDD” numurā – red.piez.) un visiem demokrātijas apstākļos pieejamiem līdzekļiem sargāt cilvēku attiecību ētiskos pamatus valsts un sabiedrības līmenī. [..]
Manā gadījumā tas nozīmē jautāt – kā baznīca var kalpot homoseksuāliem cilvēkiem?
Baznīcai vispirms vajadzētu kalpot homoseksuālistiem ar to, kas tai ir, – ar bauslību un evaņģēliju. Kalpot ar bauslību nozīmē konfrontēt cilvēku ar Dieva svētumu un likumiem, lai viņš spētu pareizi novērtēt savu stāvokli Dieva priekšā.
Turpinājums: Kā baznīca var kalpot homoseksuālistiem? 2. daļa
[1] Maleahija grāmata, 3:9
[2] Šī līdzība gan ir tikai daļēji pareiza. Ja grūtniecības periodā māte lieto narkotikas, bērns var piedzimt atkarīgs no tām. Homoseksuālisma gadījumā par atkarību izraisošām vielām nav runas.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.22(468) [2020. gada 27. novembris–10. decembris]