Pēdējā laikā sabiedriskajā telpā arvien biežāk izskan piemēri no Vidusāzijas tautu un valsts dzīves – par to, kā no turienes tikuši padzīti padomju okupanti. Šie piemēri, salīdzinot ar Latvijas situāciju, apliecina Saeimas deputāta Aleksandra Kiršteina savulaik publiski pausto, ka “attiecības ar Krieviju var veidot tikai ar diviem paņēmieniem – vai nu dodot tai pa purnu, vai laizot zābakus”. Diemžēl vairums latviešu, nodevīgās valsts varas ietekmē, ir mazdūšīgi izvēlējušies “laizīt zābakus” okupantiem, nevis “dot pa purnu”. Tādēļ nolēmām atkārtoti publicēt interviju ar uzņēmēju Juri Kosjaku par Aivaru Gardu, kurš jau agrā jaunībā “nav atteicis okupantiem, ja tie uzprasās”…
Lai visas mūsu publikācijas iedvesmo latviešus kļūt drosmīgiem cīņā pret ārējiem ienaidniekiem.
No “DDD” arhīva: JOPROJĀM AKTUĀLI
IET CĪŅĀ, NEVIS ZAUDĒT GODU!
Saruna ar uzņēmēju Juri Kosjaku
Cīņa ar Traktoru
DDD: Jūs esat Aivara Gardas vienaudzis un jaunības draugs. Kā jūs iepazināties?
Juris Kosjaks: Mēs kopā trenējāmies sambo. Viņš bija Latvijas čempions un es arī – tikai citā svara kategorijā. Prātā nāk šie treniņi, kuros Aivars jau tad izcēlās. Viņam bija raksturīgs tāds interesants metiens, kuru sauc “pār plecu”. Tas prasa ļoti labu fizisko sagatavotību, nepieciešams strādāt gan ar rokām, gan muguru. Metiens ir ļoti efektīvs un skaists. Pretinieks ar slaidu loku aizlido pa gaisu un piezemējas uz lāpstiņām. Bet sambo noteikumi paredz: ja pretinieks ir nomests uz lāpstiņām, tad tā ir tīra uzvara. Aivars Garda sacensībās prata uzvarēt gandrīz pa pusminūti – neviens nepaguva pat nosvīst, kad pretinieks jau gulēja uz paklāja.
DDD: Citi neprata šo paņēmienu?
J.K: Bija jau kas prata. Tomēr katrs izcēlās ar kaut ko savu, īpašu. Lūk, Aivars bija oriģināls tieši šajā cīņas skaistumā un efektivitātē. Tā teikt: Aivars ir Aivars, un viņš gandrīz vienmēr guva pirmās vietas.
DDD: Tomēr viņš sambo pameta?
J.K: Liekas, ka Aivars sastiepa muguru, tāpēc sāka nodarboties ar kultūrismu. Viņš ir trenējies arī karatē.
DDD: Kādu jūs Aivaru Gardu pazināt ārpus treniņiem?
J.K: Mēs mācījāmies kopā tehnikumā, kur viņš arī bija spilgts varonis. Tehnikumā, līdzīgi kā daudzās tā laika skolās, bija divas plūsmas – krievu un latviešu. Mēs, protams, bijām latviešu grupā, bet blakus mācījās krievi. Starp abām grupām bieži izcēlās konflikti. Lieta tāda, ka krievi vienmēr ir aktīvāki, lecīgāki, kauslīgāki. Visa tehnikuma līderis jeb “karalis” bija krievs ar iesauku Traktors. Viņš bija īsts ielu kauslis, ļoti lecīgs, stiprs un bravūrīgs. Visi no viņa “raustījās” un uz kautiņu negāja.
Tajā laikā puišiem modē bija frizūras kā bītliem – tātad pagari mati. Protams, pasniedzēji neļāva tādiem iet uz stundām un dzina pie friziera. Tāpēc puiši ģērbtuvē pirms nodarbībām aizķemmēja matus aiz ausīm. Un vienreiz Traktors ar kāju gribēja Aivaru Gardu padzīt malā no spoguļa, bet Aivaram tas nepatika, tāpēc sākās nikna saķeršanās. Viņš tam Traktoram kā džentlmenis piedāvāja pēc stundām sadot “pa purnu”, dodoties kautiņā viens uz vienu – tātad pieklājīgi uzaicināja uz dueli pašu tehnikuma “karali”. Tā bija liela uzdrīkstēšanās, jo Traktors bija no ceturtā kursa, lielāks, ap 80 kg smags, 18 vai 19 gadu vecs, bet Aivaram bija 15 gadu – faktiski vēl pusaudzis. Aivars tolaik sambo cīnījās vieglajā svara kategorijā – līdz 62 kg. Traktors smējās un staigāja pa tehnikumu, visiem stāstot, kā sitīs Aivaru. Un visi domāja, ka Aivars vienkārši iet “dabūt pa galvu”. Arī latviešu puiši no 4. kursa, jau pieauguši vīrieši, kas tuvāk pazina Traktoru, nāca un teica, ka Traktors ir vienkārši drausmīgs, ka viņš noteikti piekaus Aivaru, lai Aivars nav muļķis un atsakās, kamēr vēl ir laiks. To viņi teica pirms kautiņa. Tādu “morālu palīdzību” šie latvieši izrādīja Aivaram. Protams, viņš varēja neiet, bet to Aivars uzskatīja zem sava goda.
Tehnikums bija Brasas ielā, un kautiņš notika pļavā, kas vairāk līdzinājās purvam. Salasījās vesels krievu bars, kādi 60 cilvēki, un mēs, latvieši. Aivars man teica, lai stāvu tuvumā un vēroju, vai cīņa notiek godīgi, bet pārējiem latviešiem lika nostāties tā tālāk, jo viņi bija ļoti nobijušies. Sākās nikns kautiņš. Aivars cīnījās apbrīnojami. Kad viņš sāka jau uzvarēt un Traktors beidzot padevās, pretēji dueļa noteikumiem Aivaram virsū bruka pārējie krievi. Viņš turpat sadeva vēl diviem okupantiem. Neviens latvietis neuzdrošinājās Aivaram palīdzēt. Bet tad krievi viņu gribēja iegrūst dīķī, kas atradās blakus. Viņš atmuguriski atkāpās. Atceros, kā Aivars, viens pats pašā dīķa malā nostājies un iztaisnojies, redzot agresīvo krievu baru nākam virsū, stingri piedraudēja un ar pirkstu uz ikvienu norādīja, ka, ja viņi iegrūdīs viņu dīķī, tad viņš pēc tam viens pats viņus visus katru atsevišķi pat zem zemes atradīs, noķers un nožmiegs. Tas bija drausmīgs skats! Pāris cilvēku tomēr mēģināja viņam uzbrukt, bet nekas viņiem nesanāca. Un tad krievi apstulbumā apstājās un izklīda.
Ar to konflikts bija beidzies, un Aivars izcīnīja patiesu cieņu visu acīs. Vēl ilgi visi puiši runāja par šo kautiņu. Kaut arī Aivars bija tikai pirmajā kursā, treškursnieki un ceturtkursnieki nāca un spieda viņam roku, izteica atzinību, ka pievarējis pašu “karali”. Arī Traktors Aivaru pēc tam īpaši cienīja un novērtēja.
DDD: Vai Aivaram Gardam uzvarēt palīdzēja pieredze sambo treniņos?
J.K.: Nē, es domāju, ka tas šeit nebija galvenais. Sambo ir sports, kur pretinieki cīnās pēc īpašiem noteikumiem, bet ielu cīņās viss notiek pavisam citādi. Aivara raksturā ir varonība, uzdrīkstēšanās un mērķtiecība. Tās arī viņam palīdzēja uzvarēt. Protams, viņš vienmēr ir bijis arī fiziski spēcīgs.
Sava vieta zem saules ir jāizkaro
Juris Kosjaks: Manuprāt, liela nozīme ir tam, ka Aivars Garda nav audzis kā “siltumnīcas stādiņš”, bet gan skaudros sadzīves apstākļos. Bērnībā un agrā jaunībā viņš dzīvoja pie VEF, zem Gaisa tilta, pavisam blakus dzelzceļa sliedēm. Tajā rajonā bija nemitīgs troksnis un smirdīgs gaiss. Kad pirmoreiz biju pie viņa ciemos, no sirds brīnījos, kā tur var dzīvot cilvēki. Bet pats galvenais, ka šajā rajonā visapkārt dzīvoja kauslīgi, lecīgi krievi, daudzajās apkārtējās kopmītnēs – visādi iebraucēji. Daudzi Aivara bērnības, jaunības paziņas no šī rajona vēlāk kļuva pat par kriminālās pasaules locekļiem. Un šajā verdošajā putrā Aivaram bija jāizdzīvo, jāizkaro sava vieta zem saules. Latviešiem svešā krievu aktivitāte viņam bija “pie vienas vietas”, viņš zināja, ka uzbrukuma gadījumā ir jāiet kauties tā, lai uzvarētu. Citādi – beigas.
Tajā pašā laikā varu teikt, ka Aivars vienmēr ir bijis miermīlīgs un pats nevienu neaiztika. Bet, ja tu, kad tevi izaicina, neaizej un neizkaujies, tad dzīves vairs nav. Tie ir nerakstīti likumi. Piemēram, ja Aivars būtu nobijies izkauties ar Traktoru, tad viņš piedzīvotu nemitīgus pazemojumus un nicinājumu. Tā notika ar daudziem. Tāpēc ir augstu jāvērtē drosme pretoties acīmredzamam pārspēkam. Šī īpašība ved uz uzvaru pat visbīstamākos apstākļos.
Tātad Aivaram jau no mazotnes bija jācīnās un jāprot sevi aizstāvēt. Izrādās, ka viņš nezināja, ka viņu pašu VEF rajonā citi uzskatīja par “karali”, jo viņš pats sava rajona puišu darīšanās nepiedalījās. Atceros gadījumu, ka vienreiz Mežaparkā pēc dejām kādas meitenes dēļ Aivaram uzbruka aptuveni piecpadsmit krievu puiši. Šis kautiņš bija ļoti nopietns: viņš viens pret piecpadsmit. Tomēr Aivars izturēja, kaut arī diezgan smagi cieta.
Vēlāk, kad viņš strādāja Rīgas Universālveikalā par administratoru, biju aizgājis, lai mēģinātu sarunāt par blatu dabūt kādu kreklu. Bet viņš teica, ka vienīgais, ko var palīdzēt, ir pateikt dienu, kad krekli tiks tirgoti, un tad lai stājos rindas galā… Tas bija tam laikam ļoti neparasti, jo spekulācija bija labs bizness, no kā iedzīvoties. Aivaram bija lieliskas iespējas to izmantot, tomēr viņš ar to nenodarbojās.
DDD: Tad jau jums nebija pārsteigums, ka šis jūsu neparastais jaunības draugs ir uzsācis cīņu par taisnīgumu?
J.K.: Jā, mēs ar Aivaru kādu ilgu laiku nebijām tikušies… Nē, tik tiešām es nebiju pārsteigts, jo visas tam nepieciešamās rakstura īpašības sāka izpausties jau bērnībā.
Spēcīgs līderis vienmēr ir viens
Juris Kosjaks: Liekas, Aivars Garda visu laiku ir meklējis patiesību un taisnību. Vairumam vienīgās intereses ir par to, kā dabūt ēdienu, apģērbu, kā izklaidēties, un viss. Bet Aivars vienmēr ir meklējis kaut ko vairāk. Kaut arī jaunībā viņam bija iespēja iegādāties gan labus apavus, gan drēbes, gan aiziet uz ballītēm, tomēr viņš uz šī līmeņa, pretstatā daudziem maniem klasesbiedriem, treniņa biedriem un tā laika paziņām, nepalika, bet attīstījās tālāk, aizejot pa citu ceļu. Piemēram, kopā ar mums sambo trenējās arī “Lido” īpašnieks Gunārs Ķirsons. Viņš bija un palika bārmenis. Kaut gan vienā ziņā es viņu novērtēju: viņa nauda ir palikusi šeit, Latvijā, – malacis.
DDD: Bet ja Gunāram Ķirsonam paprasītu šo naudu dekolonizācijas veikšanai?… Šobrīd Aivars Garda par Latvijas dekolonizāciju cīnās viens. Protams, mēs ejam aiz viņa, bet tomēr viņš ir šīs idejas ģenerators un iedzīvinātājs. Vai jaunībā vienaudži uzdrošinājās iet ar viņu kopsolī, stāties pretī pārspēkam cīniņā?
J.K.: Patiesībā jau tad Aivars bija viens. Līderi vienmēr ir vieni, jo viņi savās spēcīgajās īpašībās atšķiras no apkārtējiem. Tas ir pierādījies arī vēsturiski. Turklāt īstu un spējīgu līderi visi grib nomest, jo apskauž viņu. Līderis atrodas pastāvīgās cilvēku nelabvēlības, naida un greizsirdības krustugunīs, katrs grib viņam iebakstīt, lai pakaitētu. Es to neapskaužu, jo šādos apstākļos saglabāt mērķtiecību un neatlaidību ir grūti. Un jo ilgāk tu turies, jo niknāki kļūst tavi ienaidnieki. Kad šāds cilvēks gūst uzvaru, tad visi pēkšņi ir viņa draugi un slavē. Bet, kad kaut kur cieš sakāvi, tad ļauni priecājas: ahā, nu tu dabūji, nemaz tik stiprs neesi! Tieši ar to ir bijis jāsaskaras Aivaram.
Tātad būt līderim ir ļoti grūti, un tā ir milzīga atbildība. Turklāt revolūcijas, radikālu pārmaiņu aizsācēji parasti sava darba augļus nebauda. Viņus novērtē pēc simt gadiem, un tikai tad viņi kļūst par varoņiem, kad jau nākamās paaudzes bauda viņu darba augļus. Tas tā ir bijis vienmēr.
DDD: Vai jūs esat par Aivaru Gardu un viņa darbību runājis ar citiem kursabiedriem vai jaunības draugiem?
J.K.: Protams, esmu. Bet viņus interesē tikai ikdienas problēmas, tāpēc Aivaru līdz galam viņi nespēj saprast, kaut gan klusībā atbalsta visi. Domāju, ka atrunāšanās ar savām ikdienas problēmām ir tikai bailes iet līdzi Aivaram, jo – vai tad viņam nav ikdienas problēmu? Atmodas laikā daudzi gāja un izlikās drosmīgi, bet pēc tam visi pieklusa, sāka raust labumus. Pateica, ka esot jāizved padomju karaspēks, tad mēs labi dzīvosim.
Okupantu karaspēks [daļēji] aizgāja, bet vai latviešiem kļuva labāk? Kaut kā to neredzu. Pie tā, ka ir tik slikti, vainīgi esam mēs paši, un Aivars pasaka, kāpēc. Bet tauta vēl nav nobriedusi cīņai, tāpēc daudzi uz viņu dusmojas. Latvieši pieļauj sevis pazemošanu, un vajadzīgais garīgums vienā dienā nerodas.
Neatlaidība: panākumu ķīla
DDD: Jūs taču piekrītat, ka jau bērnībā ir jāsāk mācīties būt drosmīgam un puišiem vēlams apgūt prasmi cīnīties?
Juris Kosjaks: Protams.
DDD: Bet ko lai dara tie puiši, kuriem pašiem liekas, ka nav talanta uz cīņu mākslām?
J.K.: Daudz ko nozīmē darbs un neatlaidība. Mēs trenējāmies kopā ar kādu pazīstamu smagsvaru. Agrā jaunībā viņš šķita ļoti nenopietns un nemākulīgs, un sambo treniņos mēs ar Aivaru viņu lidinājām pa gaisu. Tas bija pat jautri. Tomēr viņš bija ļoti centīgs, un tas vainagojās ar panākumiem, kaut gan sākotnēji sambo viņam gāja ļoti vāji. Vēlāk viņš kļuva par čempionu un sporta meistaru prestižajā smagajā svarā. Tātad panākumu ķīla ir talants plus neatlaidīgi treniņi.
Intervēja Līga Muzikante
Pirmpublikācija laikrakstā “DDD” Nr. 21(69), 2004. gada 14.–28. oktobris
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.20(466) [2020. gada 23. oktobris–5. novembris]