Krievijas blogeris
Padomju Savienības sabrukums kļuva par krievu tautas lielāko 20. gadsimta sociālpolitisko katastrofu. Tā kā suverēno valstu robežas, kuras izveidojušās postpadomju telpā, tika izklātas gar bijušo padomju republiku robežām, netika ņemta vērā ne etniskā un konfesionālā specifika, ne vēsturiskais taisnīgums, ne reģionu ekonomiskie sakari. Pilsētās, kas bija celtas Krievijas impērijā un Padomju Savienībā, “krieviskums”, par kuru līdz 1991. gadam neviens nešaubījās, nokļuva citu valstu sastāvā.
Baltijas valstīs, Aizkaukāzā, Vidusāzijā tūlīt pēc PSRS sabrukuma Krievijas iedzīvotāji atradās nelabvēlīgā situācijā. Turklāt, ja Baltijā krievi lielākā mērā saskārās tikai ar noteikumiem “no augšas”, tai skaitā normatīvo tiesību aktu līmenī, tad Centrālāzijā un Kaukāzā tika apdraudēts ne tikai viņu sociālais statuss, bet arī viņu īpašumi un pat dzīvība. Toreizējās Krievijas varas iestādes atstāja situāciju pašplūsmā. Neviens no tajā laikā pie varas esošajiem neaizdomājās par krievu un krievvalodīgo iedzīvotāju likteni bijušajās PSRS republikās.
Kategoriju “krievvalodīgie” neizmanto nejauši – pie krieviem pēc sava stāvokļa uzreiz pieskaitīja arī visas nekrievu grupas, kas dzīvoja pilsētās, bet bija padomju rusificētās “kultūras” nesēji. Tātad Vidusāzijā un Kazahstānā tie bija slāvi, pārkrievojušies vācieši, ebreji, korejieši, ievērojama armēņu un tatāru daļa.
Tieši Vidusāzijas republikās krievu stāvoklis ļoti ātri pasliktinājās un kļuva galēji nelabvēlīgs. Kādēļ?
Pirmkārt, kultūras, etniskās un reliģiskās atšķirības starp Vidusāzijas republiku krieviem, krievvalodīgajiem un vietējiem iedzīvotājiem, īpaši, ja runājam par lauku apvidiem, mazpilsētām un “pamata” sociālo slāni, bija visnozīmīgākās.
Otrkārt, Centrālāzijas republikās valdīja nacionālistu propaganda apvienojumā ar reliģisko vērtību atdzīvināšanu. Tajā pašā laikā vietējos nacionālistus reliģija interesēja vairāk nekā politisks instruments.
Treškārt, Centrālāzijas sabiedrību sociālā struktūra bija tāda, ka, izpaliekot iepriekšējiem vadības un varas kontroles mehānismiem, republikas tiecīgi arhaizējās. Priekšplānā izvirzījās klanu un dzimtcilšu attiecības, bet krievu un krievvalodīgie iedzīvotāji neiederējās tradicionālajā klanu un cilšu sistēmā.
Ceturtkārt, tieši Vidusāzijas republikās maksimāli pasliktinājās ekonomiskais stāvoklis, kas praktiski uzreiz noveda pie progresējošas iedzīvotāju – gan krievu, gan pamatiedzīvotāju etniskās grupas – pagrimšanas. Šajā situācijā vietējām elitēm bija ļoti izdevīgi uzvelt vainu par neapmierinošajiem dzīves apstākļiem padomju pagātnei, krievu okupantiem, un, kaut tiešu aicinājumu krievu izraidīšanai no republikām to oficiālās varas nepieļāva, ierindas vidusāzieši visu saprata pareizi. Patiesībā republikas varas iestādes deva viņiem neierobežotas pilnvaras rīkoties pret Krievijas iedzīvotājiem. Kaut kur krievus sāka metodiski izspiest, kaut kur vienkārši izturējās nelabvēlīgi, bet kaut kur tika pārkāpta pat likuma robeža, izdarot dažkārt visbriesmīgākos noziegumus – izvarošana, piekaušana, slepkavošana.
Ja atceramies senāku vēsturi, tad Vidusāzijā antikrieviskais nacionālisms vienmēr ir pastāvējis. Tas aktīvi izpaudās Krievijas valsts krīzes periodos, kad centrālā vara zaudēja savu spēku, bet nacionālisti nometa maskas… Pietiekami atcerēties slaveno antikrievisko sacelšanās vilni 1916. gadā, kas saistīts ar zemes pārdali un pamatiedzīvotāju atteikumu piedalīties obligātajā darbā. Pēc tam notika Pilsoņu karš, kura laikā basmači vispirms mēģināja tikt galā ar krievu iedzīvotājiem. Tikai Staļinam ar dzelzs dūri izdevās uz brīdi apturēt patvaļu, taču pēc viņa nāves viss pamazām atkal atgriezās savās sliedēs.
Patiesībā etnopolitiskā situācija Vidusāzijas republikās sāka pasliktināties vēl 1980. gadu otrajā pusē – jau pirms Padomju Savienības sabrukuma. Tieši šajā laikā sākās nacionālās noskaņas pieaugums Vidusāzijas iedzīvotāju vidū. Lūzuma moments iestājās tad, kad notika pirmās lielās starpnacionālās sadursmes, paņemot ievērojamus cilvēku upurus.
1989. gada maijā Fergānā (Uzbekistānas PSR) izcēlās sadursmes starp uzbekiem un mešketiešu turkiem, kas pārauga īstos grautiņos un noveda pie karaspēka ievešanas Fergānā. Šie notikumi noveda pie ievērojamas mešketiešu turku daļas pārcelšanos no Uzbekistānas Fergānas apgabala uz KPFSR[1] iekšējiem reģioniem, galvenokārt uz Rostovas apgabalu, Krasnodaras un Stavropoles novadiem. Tāda veselas tautas izraidīšanas pieredze izraisīja ažiotāžu nacionālistu vidū.
Kopš 1980. gadu beigām Uzbekistānā ļoti pasliktinājās uzbeku attieksme pret krievu iedzīvotājiem, turklāt, pat tādās daudznacionālās pilsētās kā Taškenta, kas gadsimta gaitā bija pārvērtusies par vissavienības nozīmes pārnacionālu pilsētu, kļūstot par mājām dažādu tautību cilvēkiem: sākot no uzbekiem un krieviem, līdz ebrejiem, korejiešiem, armēņiem utt.
Turpmāk vēl…
Avots: https://topwar.ru/148880-pochemu-russkie-bezhali-iz-srednej-azii.html
Tulkoja Steidzīte Freiberga
[1] Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika, kuru pēc PSRS sabrukuma pārdēvēja par Krievijas Federāciju.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.19(465) [2020. gada 9.–22. oktobris]