DIVI VIEDOKĻI
Ir tāds teiciens: “Vardarbība rada tikai vardarbību”
Borisa Stomahina[1] atbilde Jeļenai Saņņikovai[2]
Turpinājums no: Ir tāds teiciens: “Vardarbība rada tikai vardarbību”. 2 daļa
J.Saņņikova: Par Aleksejevu. Viņas nopelns ir ne tikai grāmata, bet arī tiesību aizstāvju tīkla izveidošana, tiesību aizstāvju organizāciju radīšana dziļumā un palīdzība daudziem cilvēkiem – reāla un konkrēta. Buķetes – jā, tas ir pretīgi. Lai gan, ja jums iebāztu rokās pušķi, nezinu, vai jūs psiholoģiski spētu iesviest to atpakaļ sejā…
B.Stomahins: Ja tur parādās šis vampīrs ar buķeti, tad manis tur gluži vienkārši nevar būt pēc definīcijas, es nevarētu izpelnīties vampīra jūtas, kādās dāvā puķu pušķus. Kad ienaidnieks lamā un ietupina – tā ir tāda kā tavu nopelnu atzīšana. Kad asiņainais čekistu vampīrs ierodas uz tavu pasākumu un dāvā tev pušķus – absolūti pretēji, šis ir pierādījums, ka tu strādā vampīram, nevis cilvēktiesību labā (kuras viņš 20 gadus mīda kājām). Lai kādus gan tīklus dziļumā Aleksejeva nebūtu radījusi! Šie tīkli, lūk, ir no tiem, kas baidījās mani aizstāvēt, nodeva tiesību aizstāvības principus sava PAREIZĀ PR (publisko attiecību) labā. Par to es arī Aleksejevu un visus viņas ligzdas cāļus no sirds nicinu.
J.Saņņikova: Kaut kā nav diplomātiski tas. Bet nezinu. Rociņu skūpstīšanas nebija, tas ir feiks (viltus ziņa). Jā, Aleksejeva ne tikai vārdos, bet arī darbos pilnībā distancējās no politikas. Un dažbrīd jau vairs neapjēdza, ko dara. Bet es dodu priekšroku vērtēt cilvēku pēc nopelniem, nevis ienīst par trūkumiem. Aleksejeva darīja ļoti daudz cilvēku labā tajā vecumā, kad visi viņas vienaudži dīvānos jau gulšņāja un vecuma nevarībai padevās. Respekts!
Es vienkārši parādu Jums piemēru ar ugunīgiem revolucionāriem, kurus Jūs mēģināt minēt man kā piemēru, un rakstu, lai viņi ne-revolucionāriem nepārmestu to, ka tie nav revolucionāri. Arī Jūs aicinu uz situācijas saprātīgu novērtēšanu.
B.Stomahins: Viņiem bija pietiekami daudz cilvēku rīcībai, un arī viņu revolucionārās metodes bija populāras inteliģences vidū (ja runājam, pieņemsim, par eseriem). Tagad es esmu vientuļnieks, kurš daudzus gadus rakstīja jums no cietumiem un lēģeriem. Dabiski, ka es vispirms gribu radīt apstākļus, lai teroram pret mentiem un FSB pievērstoss plaši jauniešu slāņi, turklāt es runāju par teroru kā normālu un neizbēgamu rīcības metodi. Bet tamdēļ vajag nest teroru masās, runāt, rakstīt par to, popularizēt to! Visiem, kurus es cienu, kuru vārdus uzskatu par autoritatīviem, – jā, es pārmetu par to, ka viņi nerunā un neraksta par vissvarīgāko un pašu galveno, par ko šodien Krievijā ir nepieciešams runāt un rakstīt: par TERORU pret Sistēmas pārstāvjiem!! Un Jums pārmetu un joprojām pārmetu arī! Bet Jūsu “morāli ētiskā” tīrība man absolūti nav arguments!!! Tomēr personīgi pie automāta ķerties vai doties bumbas mest – to es Jums nekad arī neesmu lūdzis.
J.Saņņikova: Par ārstiem un slimībām. Ārsts var uzvarēt izārstējamu slimību kādā konkrētā gadījumā un pat neārstējamu var uzvarēt, bet izdarīt tā, lai pasaulē vispār nebūtu slimības, viņš nevar. Izsitumu tīfu uzvarēt spēja, arī mēris brīnumainā kārtā pameta Eiropu, bet parādījās jaunas slimības.
B.Stomahins: Tomēr izsitumu tīfs un mēris ir prom!!! Pastāv dažādas slimības: viena uzrodas no kaut kādas nesaprotamas šūnu mutācijas katram cilvēkam savādāk, kā vēzis; bet ir slimības, kas izplatās EPIDĒMIJAS veidā, kā mēris u.c. Un pieeja tām ir atbilstoši dažāda. Tās, kas rada epidēmijas, ir jēga iznīcināt tikai pilnībā – pavisam, visas pasaules ietvaros līdz pēdējam mikrobam, citādi tas ir veltīgs darbs: no šī pēdējā mikroba mēris atkal atdzims!
J.Saņņikova: Zinātnieki joprojām īsti nespēj tikt galā ar vēzi, kaut arī daudz spēka tam ir iztērēts. Slimība, no kuras cieš mana meita, pirmo reizi tika aprakstīta 20. gadsimta vidū, un tagad šādu bērnu saslimšanas gadījumu skaits pieaug mežonīgā ātrumā. Varbūt arī ar to kādreiz tiks galā, bet tas ir milzīgi daudzu cilvēku pastāvīgas ikdienas darbs.
Bet Jūs vēlaties, lai pasaulē viss uz labo pusi mainītos uzreiz.
B.Stomahins: Pamatu pamatos mēs taču ar Jums strīdējāmies par Krieviju. Kaut arī kopumā pasaulē ir daudz ļaunuma un netaisnības, bet Krievijā kaut ko var – jā, var izmainīt tikai ar radikālām cīņas metodēm vismaz kaut ko, nevis ar pakāpeniskām un nevis ar “mazo lietu” teoriju.
J.Saņņikova: Turklāt vēl apgalvojat, ka tas notiks, ja Jūsu bruņošanās metodes pieņems visi.
B.Stomahins: Jā, bez šaubām, notiks. Vai vismaz atvērsies iespēja šādām pārmaiņām.
Manuprāt, ja visus, kas nēsā uzplečus, Krievijā sāktu masveidā, TŪKSTOŠIEM katru dienu, visās pilsētās nogalināt, – režīms tūlīt, nedēļas vai divu laikā, strauji vājinātos, lūk, Jūs redzētu! Ne tāpēc vājinātos, ka kļūtu labāks, bet gan tāpēc, ka sāktu pietrūkt izpildītāju, dzīvi palikušie sāktu bēgt no sava prestižā darba, soda aktivitātes mazinātos izpildītāju trūkuma dēļ …
J.Saņņikova: Bet neienāks taču Jums galvā ar Jūsu metodēm cīnīties pret slimībām. Tāpat ir nejēdzīgi šādi cīnīties pret ļaunumu kā tādu.
Esiet tuvāk realitātei.
B.Stomahins: Realitātei esmu neizmērojami tuvāk par Jums, un arī tuvāk par tiem, kas vasarā Maskavā skaļi lasīja Krievijas Federācijas konstitūciju, apbruņoti un iekalti bruņu vestēs kā “kosmonauti”, pāris minūtes pirms izdzenāšanas sākuma un kautiņa… Kā vēlaties, bet šos mīļotājus lasīt vampīriem ķiverēs un stāvošos ar konstitūcijas mietiem padusē es uzskatu par klīniskiem idiotiem. Tur vajadzīgas, kā minimums, labi armatūras un akmeņu krājumi, nevis konstitūcija …
J.Saņņikova: Kad citēju Orvelu, es tā arī domāju, ka ļaunuma metodes Jūs uzskatāt par labumu. Bet Jūs mani nespējāt pārliecināt, es esmu pārliecināta, ka ar ļaunumu labo sasniegt nevar.
B.Stomahins: Ķirurga skalpelis ārēji veic to pašu darbību, ko nazis ielu ķidātāja rokās. Tikai, lūk, efekts ir tieši pretējs. Es nekādi nevaru saprast, kā Jūs ar Jūsu prātu un dzīves pieredzi līdz šim vēl tik bērnišķīgi jaucat šīs divas lietas…
J.Saņņikova: Bet gatavot mākat – tas ir labi! Nepazudīsit tātad! Vēlu veiksmīgi atbrīvoties, turpmāk būt piesardzīgākam un papūlēties iemācīties kļūt laimīgam, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem.
B.Stomahins: Paldies!!!
J.Saņņikova: Visu to vislabāko!
Tulkoja Steidzīte Freiberga
[1] Boriss Stomahins (dz. 1974. gadā) – žurnālists, publicists, mūsdienu Krievijas disidents, vairākkārtējs politieslodzītais par “nacionālā naida kurināšanu” un “teroristisku darbību atbalstīšanu”. Būdams žurnālists, ir aktīvi iestājies galvenokārt par Čečenijas neatkarību, nosodījis Krimas aneksiju un karu Ukrainā. Ar piketiem pie Latvijas vēstniecības Maskavā paudis atbalstu Latvijas dekolonizācijai. 2017. gadā viņam piešķirta Andreja Saharova prēmija “Par vīrišķību”.
[2] Jeļena Saņņikova (dz. 1959. gadā) – krievu publiciste, disidente, cilvēktiesību aizstāve, kas noskaņota pret Putinu. Politieslodzītā astoņdesmitajos gados par pretpadomju aģitāciju. Publiski ir aizstāvējusi Borisu Stomahinu.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.19(465) [2020. gada 9.–22. oktobris]
Saistītie raksti:
Ir tāds teiciens: “Vardarbība rada tikai vardarbību”. 1. daļa
Ir tāds teiciens: “Vardarbība rada tikai vardarbību”. 2. daļa