Vilhelms Ļuta
Žurnālists
Dienu no dienas masu mediji maļ un maļ vienu un to pašu nodrāzto tēmu par covid-19. Toties ēnā paliek sarunas par daudz nāvīgāku kaiti – par staļinismu. Tā ir psihiska rakstura slimība, kas radusies pirms simts gadiem un likusi smagi ciest latviešiem. Šīs kaites hronoloģija ir ārkārtīgi dramatiska.
Savas valsts neatkarību Latvija pasludināja 1918. gada 18. novembrī. Bet pēc piecām dienām (23. novembrī) Torošinas dzelzceļa stacijā Staļins deva rīkojumu izveidot padomju Latviju. Un jau 4. decembrī lielinieki sastiķēja savu valdību. Drīz sekoja iebrukums neatkarīgajā Latvijā.
Padomju valdību vadīja ar staļinisma vīrusu aplipinātie latvieši: Pēteris Stučka, Fricis Roziņš un Jūlijs Daniševskis. Katrs no viņiem jau bija guvis “slavenu” revolucionāro pieredzi. Stučka 1918. gadā, būdams Krievijas Tieslietu tautas komisārs, bija sankcionējis masveida sarkano teroru un ķīlnieku apšaušanu pēc pret Ļeņinu vērstā atentāta mēģinājuma (1918. gada 30. augustā). Roziņa vadībā Iskolats[1] 1918. gadā pieņēma lēmumu arestēt visus kontrrevolucionārus un aizdomās par to turētās personas. Daniševskis iemēģināja roku kreiso eseru dumpja apspiešanā, bet vēlāk bija daudzu tūkstošu cilvēku nošaušanas tiesiskais noformētājs.
Staļinistu izrīcība Latvijā balstījās uz klaju militāro diktatūru. Iebrukušās armijas rindas nekavējoties tika papildinātas ar 45 tūkstošiem jauniesaucamo. Miliču tiesības un ieročus piešķīra 105 tūkstošiem personu. “Buržujus” izlika no dzīvokļiem, atņēma īpašumus. Pilsētniekiem pārtikas devas samazināja līdz bada robežai. Ieviesa visdažādākos nodokļus: to vidū arī drēbju nodokli. Zemniekiem atņēma zemi un lopus. Saimniecību vietā izveidoja 239 “komūnas”. Citādi domājošo likteni izšķīra tribunāls. Četri tūkstoši “buržuju” saņēma lodes. Astoņi tūkstoši mira bada nāvē.
Kad Stučkas miesniekiem sāka svilt papēži, tie pagrāba vērtslietas vairāk nekā miljons zelta rubļu vērtībā un aizmuka uz Krieviju.
Neveiksmes ar ieročiem rokā gāzt likumīgo varu Latvijā staļinistiem lika pārorientēties uz slepeno karu. Krievijas militārais izlūkdienests iesūtīja Latvijā veselu baru spiegu. Daļa no tiem: Jānis Ozols (Ziedonis), Kārlis Leinarts, Ernests Dicmanis u.c iesaistījās bruņotās sacelšanās organizēšanā. 2954 spiegus ulmaņlaikos notiesāja.
Iespaidīgos apjomos iedarbināja arī ekonomiskās sabotāžas. 1922. gadā vien Latvijā iepludināja divus miljonus viltotu Latvijas rubļu. Šādi finanšu triki turpinājās arī turpmākajos gados. Tādā veidā staļinisti atriebās Latvijai, šai, kā Stučka izteicās, “treknajai cūku zemei”.
Taču Stučkas atmaksa bija tikai ziediņi. Īsto atriebību paveica Staļins, pēc 20 gadiem dodot atkārtotu rīkojumu izveidot padomju Latviju. Un Staļina asins dzirnas drumslās samala darba spējīgāko, kvalificētāko un patriotiskāko iedzīvotāju daļu: inteliģenci, virsniekus, lauksaimniekus, uzņēmējus. Ignorējot jebkādus starptautiskos noteikumus, latvieši tika iesaistīti savstarpējā sarkano un brūno fašistu slaktiņā.
Staļina režīma dēļ mira 250 tūkstoši latvju, kas ir 17% no visas tautas. Šajā slepkavošanā lielākā vai mazākā mērā diemžēl iesaistījās vesels bars kangarisko staļiniešu. It īpaši izcēlās Žanis Spure, Jānis Kalnbērziņš, Fricis Deglavs, Elmārs Briedis, Arvīds Pelše, Alfons Noviks, Vikentijs Latkovskis un citi.
Okupācijas noslēguma periodā šī latviešu staļinistu armāda pārsniedza simts tūkstošus. To vidū bija komunisti, čekas aģenti un ziņotāji. Pēc valstiskuma atjaunošanas Staļina līdzskrējējus vajadzēja sodīt. Taču līdz tiesai nonāca tikai deviņi. Pārējie no soda izvairījās, jo vairums staļinistu atkal iesēdās varas krēslos.
Lai noturētos pie varas, staļinisti okupantus nevis izraidīja no Latvijas, bet gan piešķīra tiem vēl privilēģijas. Vairāk nekā 150 tūkstošiem okupantu nelikumīgi, uz atvieglotiem noteikumiem tika piešķirta pilsonība. Valodas referendumā pierādījās, ka visi jaunpilsoņi ir nelojāli valstij un balso pret Satversmi.
Jaunpilsoņu dēļ izveidojās nelatviskas, prokremliski noskaņotas partijas “Saskaņa” un Krievu partija. Visi šie mēģinājumi okupācijai piešķirt likumīgu raksturu un iztēlot tās sekas kā neatgriezeniskas, saistošas ir tās pašas agresīvās impēriskās politikas turpinājums.
Staļins savulaik centās izveidot sev padevīgu, verdzisku padomju tautu. Šiem centieniem pakļāvās arī daļa latviešu. Šie padomju cilvēki vēl nav izmiruši. Tie desmit gadus darbojas Rīgas domē un turpina saskaniski pātarot Saeimā un citās augstās iestādēs.
Nācijas gods tiek bradāts kājām. Cik ilgi īstie latvieši, nestaļinieši savus protestus aprobežos ar klusēšanu?
Latvijas Nacionālā fronte rāda īsto ceļu, pa kuru iet. Tiesa šī fronte pagaidām ir mazākumā. Taču arī jaunlatvieši savulaik bija mazākumā. Tomēr uzvara tika sasniegta.
[1] Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomiteja jeb Iskolats (saīsinājums no krievu: Исполнительный комитет совета рабочих, солдатских и безземельных депутатов Латвии) bija pārvaldes orgāns latviešu strēlnieku ieņemtajā Latvijas teritorijā. To 1917. gada 30. jūlijā (12. augustā pēc vecā stila) Rīgā izveidoja deputātu padomju pārstāvju sanāksmē un tas nodarbojās ar padomju varas ieviešanu Latvijā. Iskolata Latvija, reizēm kļūdaini dēvēta par Iskolata republiku (krievu: Республика Исколата), bija valstisks veidojums mūsdienu Vidzemes un Latgales teritorijā, kurš kā autonomija no 1917. gada 31. decembra iekļāvās KPFSR sastāvā. Kad Vācijas 8. armija 1918. gada 18.–22. februārī ieņēma visu Iskolata kontrolēto teritoriju, tās valdība evakuējās uz Maskavu, kur pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem izbeidza savu darbību.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.18(464) [2020. gada 25. septembris–8. oktobris]