Leonards Inkins
Pirms daudziem gadiem, 1998. gada 18. novembrī, iznāca laikraksta “Latvietis Latvijā” pirmais numurs. To ievadīja Viļa Plūdoņa dzejolis:
Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē,
Mēs gribam nu paši sev likumus lemt:
Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu, –
Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt!
Es tad domāju līdzīgi, kā šodien domā daudzi, un rīt arī tā domās daudzi. Tā laikam būs mūžīgi. Tobrīd man likās, ka visi iepriekšējie cīņas un darbību mēģinājumi ar mērķi, lai latvietis Latvijā atkal kļūtu par kungu un noteicēju, bijuši neveiksmīgi. Manuprāt, deokupācijas, deboļševizācijas un dekolonizācijas rezultātā, tautas atmodas rezultātā latvietim atkal bija jākļūst par kungu savā zemē.
Man naivi likās, ka latvietis arī pēc okupācijas ilgajiem gadiem vēl aizvien vēlas no biedra kļūt par kungu. Es biju pārliecināts, ka trūkst tikai tā, kas viņu apgaismo, ka nav tā, kas latviešus apvieno, un, ja viņiem parādītu ejamo ceļu, ja vien izstāstītu patiesību, viņi alks, viņi lasīs, viņi uzzinās, viņi organizēsies, viņi rīkosies un viņi kļūs par kungiem savā valstī.
Vilšanās
Es zināju, ka šādi un līdzīgi mēģinājumi ir bijuši arī iepriekš. Es pats tajos dažādā statusā biju piedalījies, bet šie mēģinājumi bija neveiksmīgi tādu vai šādu apstākļu dēļ. Biedrība “Latvietis” 2000. gada oktobrī organizēja plaši pārstāvētu konferenci ar nolūku vismaz apvienot daudzo organizāciju darbību, ja nevar apvienot pašas organizācijas. Dalībnieki bija sajūsmā un telpu piešķīrējs – Rīgas Latviešu biedrība – arī. Ar cerību šis pasākums sākās un ar sajūsmu pagāja, un ar vilšanos beidzās. Visilgāk izturēja Pēteris Simsons un Raivis Dzintars.
Man, dibinot un veidojot biedrību “Latvietis” un laikrakstu “Latvietis Latvijā”, bija pārliecība, ka zinu iepriekšējo mēģinājumu neveiksmju cēloņus. Biju pārliecināts, ka es šīs kļūdas neatkārtošu. Tāpēc pastāvēja ļoti liela varbūtība, ka man, tas ir, biedrībai “Latvietis”, tas izdosies.
Bet neizdevās, un droši vien, ka šobrīd kāds man pilnīgi nezināms cilvēks jau šodien vai rīt arī domās: latviešiem taču pienākas būt kungiem savā zemē. Latviešiem taču ir jāatgūst sava valsts. Viņš ir pārliecināts kā es agrāk, ka latvieši to ļoti vēlas. Karsti vēlas, tikai viņiem nesanāk, viņi nezina, kā to izdarīt, panākt. Viņi daudz ko nesaprot. Viņiem trūkst zināšanu, viņiem trūkst izglītības. Viņus vajag izglītot, un tad viņi spēs un izdarīs…
[..]
Publicēts saīsināti
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.17(463) [2020. gada 11.–24. septembris]