Māris Lācis
Skaistkalnē
Aptuveni šādi esmu nodēvējis vietējā mēroga visatļautības vīrusa pārņemtā pūļa psihozo pandēmiju – KOVIDU-19. Degradētie 4. maija režīmam pietuvinātie lopveidīgie žurnaļugas skolotāja–skolnieka (levita–kariņa mikslis), pasūtījuma iedrošināti, kā tādi sargsuņi nebeidz riet LTV, Latvijas Radio ēterā pašu tiražētās demagoģijas mantras. Acīmredzot iestrēguši prātvēdera apvāršņa meklējumā, bet neredz iespēju publiskajā mediju telpā pieminēt DDD nepieciešamību, atļaujoties patiesības paudējus saukt par populistiem. Prātiņ, nāc mājās!
Tikmēr “mūsu” pseidovalsts liberālie divkājainie lopi (liekulības otršķirīgo pienākumu izpildītāji) daudzus gadus netraucēti barojas no kampēju siles (“valsts” budžeta) – gan jau parastie mirstīgie daudz nepīkstēs. Ja cīņā par vietu pie siles paliek par šauru, tad vēl pastāv iespēja uzbaroties visādos pašmāju SIA kantoros, izveicīgākiem uzsmaida silta vietiņa čurājošā puisēna pilsētā. Kas un ar ko atmaksās visādos bezjēdzīgi notrallinātos projektos izgāztos miljardus? Vai mēs, latvieši, vienaldzīgi atbalstīsim “goda maltīti reformācijas sistēmā”, kuru veic “nezinošie, elitārie” varneši savu “pienākumu izpildes” laikā un vēlāk bēg no jebkādas atbildības kā velns no krusta.
Diemžēl savas dzīvesvietas tuvākajā apkārtnē līdz šim man nav izdevies sastapt nevienu pavalstnieku ar līdzīgiem uzskatiem. Tā saucamajos biezajos lielsaimniecību īpašniekos, kas pietuvināti varai, stabili dominē materiālo vērtību skola un, protams, skanošais. Viņi nesaprot, ka mēs kā tauta sēžam vienā laivā un caurums tās dibenā draud mūs visus aizraut nebūtības atvarā – arī viņus pašus.
Topot šim rakstam, kļuvis zināms par ES sava veida Maršala plānu pandēmijas skarto dalībvalstu ekonomikas glābšanai 1,07 triljonu eiro apmērā. L(PS)R uz septiņiem gadiem ticis iedalīts kā kārtējais aizņēmums, plus dāvinājums 10 miljardu eiro apmērā. Visa kampēju suga, kopā ar levita–kariņa miksli, svētlaimē varēs gavilēt: “Atveramies, bravo-bravisimo!” – bet tautas gudrība māca: “Kas viegli nāk, tas viegli aiziet.”
Būsim dzirdējuši latvisko parunu: “Štrunts par bitēm, ka tik medus!” (domātas tās bites, kas nebeidz džinkstēt par “savām cilvēktiesībām vienotā Latvijā”); krievisko: “Štrunts par karu, galvenais manevri!” (domāta visuresošā kremļa garā roka); bet globālā paruna varētu skanēt: “Štrunts par pastardienu – ne mēs pirmie, ne pēdējie!” (ir cilvēks, ir problēma; nav cilvēka – nav problēmas).
Savā komentārā (Radio “Brīvība”) politikas eksperts, apskatnieks Ariels Koens brīdina radības kroni: ja negribēsim pārkārtoties no tik pierastās egoistiskās labklājības sliedēm uz morāles līdzāspastāvēšanas joslas, varam pamosties pirmatnējās kopienas rītausmā.
Jo viengabalaināka ir kāda tauta, jo mazāk tai piemīt pretrunas par izvirzīto mērķi, domām, darbību. Bet mūsu, latviešu, starpā valda totāla sašķeltība. Pilnīgi saprotamas var būt domstarpības pavisam sadzīviskas dabas jautājumos, bet nemūžam tad, kad izšķiras tautas liktenis!
Līdz nelabumam esam saliedējušies ar visādu tautību civilokupantiem (tas aizvien vēl turpinās), akumulējuši sevī nelūgto viesu valodu, mentalitāti, pašiem pazaudējot savas saknes. Par to leģendārais teātra, kino aktieris Ēvalds Valters garā mūža nogalē minēja: “Visriebīgākais ir tad, kad sajauc tautas, tā radot pūli. Tātad internacionāla tauta nemaz nevar būt.”
Bez šaubām, starp sveštautiešiem ir maz, tomēr atrodas arī kādas domājošas personas, kurām saprotama mūsu sāpe par nenormālībām “brīvajā un neatkarīgajā” Latvijā. Šādi sveštautieši būtu labāki sabiedrotie nekā pašlabumā aizmigušie tautieši, kuriem “elitārie” politiķi nepārtraukti skalo smadzenes.
Neatkarīgi no vīrusa dabiskās vai mākslīgas izcelsmes, pierādās patiesība, ka neviena sabiedriski politiskā iekārta nav pasargāta no globālā mērogā inspirētas epidēmijas. Notiek pat sava veida spēles, sīva statistikas cīņa (mirušie, slimie, atveseļojušies) par “godalgotām vietām” uz pasaules pandēmijas pjedestāla. Ekstremālajos apstākļos lielo, šķībo Pizas torņu melīgie valstsvīri-viltvārži, izmantojot radušās krīzes blaknes, cenšas kā boksa ringā cits citu nokautēt. Lietā tiek laisti sen pārbaudīti sāpīgākie sitieni, neskopojoties ar moderno tehnoloģiju palīdzību izplatīt falšus sazvērestību vēstījumus. Neviens gaišreģis kā arbitrs neuzdrošinātos priekšlaicīgi pacelt uzvarētājam roku, ja tāds vispār būs.
Iepriekšējos gadsimtos pastāvējušās ļaunuma impērijas lielākoties ir sabrukušas no iekšienes, kad augšas negrib, bet apakšas nespēj dzīvot pa vecam. Tāpat svarīga ir ārējo apstākļu piešprice. Domāju, nav ļaunuma bez labuma – proti, sabrūkot lielajiem spēlētājiem, mazajām, apspiestajām tautām (arī latviešiem), aktīvi līdzdarbojoties, rodas iespēja atbrīvoties no visu kalibru kolaborantu un civilokupantu mistrojuma.
Novēlu visiem, kas ar savu nelokāmo, principiālo stāju iestājas par DDD īstenošanos mūsu zemē, mierīgi pārlaist visus pandēmijas radītos viļņus!
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.17(463) [2020. gada 11.–24. septembris]