Kā mēs izdzēsām latviešu tautas esības prieku. 6. daļa

Atklāta vēstule 13. Saeimas deputātiem un valsts vadītājiem

Andrejs Lucāns

Pensionēts agronoms

Turpinājums no:  Kā mēs izdzēsām latviešu tautas esības prieku. 5. daļa

Latviešiem agresīvās šovinistiskās lielvalstis ir uzvēlušas ne tikai būtiski atšķirīgu mentalitāšu cilvēkus no Austrumiem, bet arī atšķirīgus “glābējus“ no Rietumiem, ar nezināšanu un nesapratni par latviešu tautai divu lielvaru – krievu un vāciešu – nodarītajiem milzīgajiem cilvēku upuriem (kuri salīdzinoši ir vislielākie no valstsnācijām, kas gājušas cauri Otrajam pasaules karam un okupācijām), materiālajiem un morālajiem zaudējumiem. Rietumu “draugi“ (piemēram, Nils Muižnieks, Makss van der Stūls, Ginters Ferhoigens u.tml.) ar savu bezrāmju demokrātijas mandātu, ačgārni interpretētām tautu un cilvēktiesībām, morāli, bezdvēseles biznesa liberālisma ideoloģiju un filozofiju, ir Latviju palīdzējuši ierindot ES dalībvalstu pēdējā  četriniekā.

“Draugi“ ieteica “demokrātiski“, pretēji starptautiskajām nostādnēm par okupāciju un tās seku likvidāciju, pretēji Saeimas pieņemtajai Deklarācijai par Latvijas okupāciju ievērot cilvēktiesības, kas paceltas pāri ģimenes, tautas un valsts tiesībām, integrēt kolonistus, radot tiem “nepilsoņu“ statusu, kas nepakļaujas starptautiskiem likumiem, un dot tiem iespēju atviegloti kļūt par Latvijas pilsoņiem. Piedraudot neuzņemt Eiropas Savienībā un NATO, ja rīkotos citādi.

Šim “iekļaušanas” uzstādījumam cauri vijas bijušās okupētājvalsts Krievijas kolonizācijas un rusifikācijas leģitimācija, kas ir noziegums pret latviešu tautu un Latvijas valsti. Tika pastrādāts noziegums pret pamatiedzīvotājiem, pieņemot pamatiedzīvotāju pašnoteikšanās tiesības mazinošu pilsonības iegūšanas likumu, ko nodrošināja 6., 7., 8., 9. Saeimas deputātu izšķirošais vairākums, Valsts prezidenti: Guntis Ulmanis un Vaira Vīķe Freiberga; Ministru prezidenti: Andris Bērziņš, Indulis Bērziņš, Aigars Kalvītis; kā arī Atis Lejiņš, Ainārs Dimants, Juris Radzevičs, Tālis Tīsenkopfs, Vita Tērauda, Juris Rozenvalds, Oskars Kastēns, Inese Voika, Ginters Ferhoigens, Makss van der Stūls, Nils Muižnieks u.c.

Es abonēju “Ilustrēto Pasaules Vēsturi”. Lasīju par ēģiptiešu valdnieku, kurš valdījis ap 1350. gadu pirms Kristus – faraonu Ehnatonu. Viņš par vienīgo Dievu noteica Saules personifikāciju – Atonu. Cik tālredzīgi! Bez Saules mūsu nebūtu! Ēģiptieši bija priecīgi, kad Ehnatons nomira un varēja atgriezties pie daudzajiem vecajiem dieviem. Līdzīgus tumsoniskus soļus cilvēce, arī mēs Latvijā, turpinām atražot vēl arvien. Mūsu problēmu un neveiksmju pamatā ir vienpusīgā bezgara jeb bezdvēseles materiālās audzināšanas sistēma. Tās klēpī attīstās bezrobežu “demokrātija” un bezrobežu “cilvēktiesības”, kuras tiecas uz visatļautību. Mūsu audzināšanas sistēma ir disharmoniska, vienpusīgi materiāla. Nespēju iedomāties atbildi: kas bija vispirms –  gars vai matērija? Ja gars nebija vispirms, tad jāpieņem, ka Visums ar savu gudro uzbūves sistēmu un bezgalību tāds ir bijis mūžīgs pats no sevis. Grūti saprast. Ja gars bija vispirms, tad, kas tas bija? To, domāju, neuzzināsim nekad. Tas tad varētu būt tas Dievs, kuru meklējot Emanuels Kants filozofēja: “Vislielāko izbrīnu un godbijību manī izraisa divas parādības – zvaigžņotā debess virs manis un morālais likums manī.”

Cilvēks ir [arī] matērija, bet viņa rīcību nosaka gars jeb dvēsele. Gars jeb dvēsele pārveido matēriju (cilvēku) pozitīvā vai negatīvā virzienā. Vispiemērotākā vieta, kur var cerēt izaudzināt harmonisku cilvēku, ir zemnieka ģimenes saimniecība. Tā ir miniatūra valsts, ar tām pašām prasībām un vajadzībām, kādas ir valstij. Tā ir vispiemērotākā potenciālo valstsvīru un valstssievu audzināšanas vide. Vispiemērotākā vide, pamats, harmonisku cilvēku izaudzināšanai. Cilvēku, kuru vadmotīvi ir ar dabu un sabiedrību saskanīgs godīgs darbs, savas ģimenes, zemes, tautas un valsts mīlestība un ticība (sapnis, vīzija) nākotnei. Tie veido nacionālo pašapziņu – tautas dvēseli.

Uz šāda filozofiskā fona Jura Pūces administratīvi teritoriālā reforma, manā skatījumā, ir bezcerīga. Tā ir padomju administratīvās okupācijas sistēmas atkārtojums, bezdvēseles pasākums. Tas ir veltīgi izšķiests laiks un iztērēti līdzekļi. Acīmredzot viņš nepazīst zemnieka ģimenes saimniecības attīstību veicinošo būtību. Žēl! Pretēji runām par nepieciešamību mazināt sociālo nevienlīdzību, 2009. gada administratīvi teritoriālā reforma to turpināja veicināt.

2020. gada 9. maija nelikumīgā, tā saucamo, pašiesaukto, viltus “antifašistu” pulcēšanās pie Latvijas okupācijas pieminekļa, Saeimai atgādina par nelikvidētajām okupācijas sekām un noziedzīgo bezdarbību saistībā ar šo faktu – kaut vai sākot ar okupācijas varu slavinošās simbolikas novākšanu.

Lai šīs problēmas risinātu, ielūkoties Latvijas vēsturē, ir nepieciešams izpētīt starpkaru Latvijas un pašreizējo Eiropas Savienības citu dalībvalstu pieredzi nacionālajā un tautsaimnieciskajā aspektā, arī agrārajā politikā.

[..]

Valsts uzplaukumu nosaka cilvēka dvēseles stāvoklis, nevis novada lielums, cilvēku skaits novadā, naudas daudzums, piedāvāto pakalpojumu un izklaižu klāsts. Mūsdienu agrārā politika ir novirzīta uz sliedēm, kas ved projām no latviešu tautas un Latvijas valsts dzīvībai svarīgajiem mērķiem. Bez nacionālās ideoloģijas latviešu nācijas un Latvijas valsts pastāvēšana ir būtiski apdraudēta. Šī apdraudētība ir jānovērš! Un tas jādara mūsu ievēlētajiem deputātiem…

Publicēts saīsināti