DIVI VIEDOKĻI
Ir tāds teiciens: “Vardarbība rada tikai vardarbību”
Borisa Stomahina[1] atbilde Jeļenai Saņņikovai[2]
Turpinājums no: Ir tāds teiciens: “Vardarbība rada tikai vardarbību”. 1. daļa
J.Saņņikova: Par režīmu un visa veida revolūcijām. Jūs taču lasījāt gan Ļeņina, gan Trocka darbus. Saprotiet, ka revolūcijas “pēc līdakas pavēles, pēc manas gribas” nenotiek. Tā ir vēstures gaita, kas virzās arī saskaņā ar noteiktiem likumiem. Un 1917. gada revolūciju veica ne jau revolucionāri, ne jau teroristi, bet vispirms – Pirmais pasaules karš to veica. Un daudzus citus vēsturiskus notikumus. Ļeņins ar savu prātu notvēra momentu un paveica šo pagriezienu – “vakar bija par agru, rīt būs par vēlu”. Pat viņš to varēja izdarīt tikai noteiktā brīdī…
B.Stomahins: Pilnībā Jums piekrītu.
J.Saņņikova: [..] Paredzēt šādu notikumu attīstību 1902. vai 1905. gadā neviens nevarēja, kā arī pasaules karu, tas ir tikai postfakts, par to nav vērts runāt, kad viss šķiet tik skaidri un vienkārši… Ja cilvēkam, operējot vēzi, pielaiž infekciju un viņš nomirst no asins saindēšanās, – vai tas nozīmē, ka vēzi nevajadzēja operēt, lai būtu cietis sāpes (un vienalga ļoti ātri būtu nomiris)?… Tāpat arī tur. “Pēc tam” ne vienmēr nozīmē “tā sekas” – vai Jūs saprotat šos noteikumus vēsturē?
Priekšstats par to, ka režīma maiņa atnesīs brīvību, bieži ir ilūzija. Jebkura vara rupji pārkāps cilvēka tiesības, ja valstī netiks radīta pilsoniskās sabiedrības kultūra. Nav viegli būvēt pilsonisko sabiedrību uz atlūzām, taču šis process pie mums notiek. Un tas ir liels darbs.
B.Stomahins: Šis process Krievijā nenotiek. Tur viss ir bezcerīgi, valsti apdzīvo baismīgi, zvēriem līdzīgi, mežonīgi darba lopi, izņemot nenozīmīgu saujiņu inteliģences Maskavā un Pēterburgā. Veidot tur pilsonisko sabiedrību nav no kā. Krievija ir pilnīgi bezcerīga – kā Jūs, dzīvodama tur visu dzīvi, varat to nesaprast un nesajust???
Bet, ja novērstu uzmanību no Krievijas un runātu “kopumā”, teorētiski – brīvība pēc režīma maiņas izrādās kā ilūzija tad, kad jaunā valdība vēlas veidot sociālismu vai darīt kaut ko tamlīdzīgu, kas ir obligāts visiem, neprasot valsts iedzīvotāju vēlmi. Un, kad 1991. gada augustā notika revolūcija, PSKP vara sabruka – vai tad Jeļcina jaunais režīms izrādījās diktatorisks, vai tad sākās masveida aresti un nošaušanas? Nē, un līdz diktatūras atjaunošanai un politisko arestu sākumam pagāja 9 gadi. Bet es vispār esmu par tādu revolūciju, kas atceļ vai līdz minimumam samazina valsts ietekmi un apbruņota ar lozungu “aizliegts aizliegt”, tādējādi viss ir paredzēts tieši tam, lai novāktu pašu iespēju apspiest cilvēkus no valsts puses: tamdēļ vajadzīgs sagraut valsts aparātu un neļaut nevienam to atjaunot. Ja arī sagraut līdz galam neizdosies, tad novest to līdz minimumam. Revolūcija ir vajadzīga nevis varas SAGRĀBŠANAI, bet pašu varas mehānismu SAGRAUŠANAI – vai saprotiet? Tāpēc analoģijas ar boļševikiem un viņu kontrrevolucionārajiem apvērsumiem 1917. gada beigās šeit ir nevietā.
J.Saņņikova: Jautājums nav par to, ka vajadzētu krist represīvajam režīmam, bet par to, ka sabiedrībai nevajadzētu ļaut nevienai valdībai vai režīmam pārkāpt likumus (starp citu: mūsu likumi ir lieliski, nepatikšanas ir tādas, ka tos neievieš).
B.Stomahins: Ahā, piemēram, likums par “ekstrēmismu”!!! Tas vienkārši ir lielisks – vai taisnība??? Dažreiz no Jūsu loģikas es vienkārši apstulbstu.
Un klanīties likumiem selektīvi, atzīt tikai tos, kas patīk, bet par “ekstrēmismu” – to neatzīt un neievērot diemžēl neizdosies. Vai nu mēs esam pilnībā likumpaklausīgi, vai arī pilnībā noraidām likumiskumu kā ideoloģiju un metodoloģiju, vidusceļa nevar būt.
J.Saņņikova: Bet vienā dienā un uzreiz nekas nenotiek. Pasaulē brīvu valstu ir daudz mazāk nekā nebrīvu. Un šai plānā ievērojami iegūst tās valstis, kurās ļoti ilgu laiku nav bijusi revolūcija.
B.Stomahins: PSRS 73 gadus nebija nekādas revolūcijas. Vai brīvības ziņā tā daudz tāpēc ieguva? Hruščova atkusnis, starp citu, sakrita arī ar masu psihiatriskā terora izmantošanu pret citādi domājošiem, kā Staļina laikā nebija.
J.Saņņikova: Valstī ļoti daudz kas atkarīgs no tā, kādi cilvēki ir vairākumā – labestīgi vai ļaunprātīgi, kārtīgi vai ne, pieklājīgi vai neaudzināti. Tas ir ļoti pamanāms, ceļojot un apskatot dažādas valstis.
B.Stomahins: Krievijā vairākums – tie ir stulbi ļauni debīliķi, esmu gatavs par to saderēt uz jebko. Un kas? Es uzskatu, ka Krievijai nav nākotnes, tur ir bezcerīgi kaut ko jēdzīgu darīt, bet Jūs?
J.Saņņikova: Un vēl, manuprāt, cilvēkiem vajadzētu būt pateicīgiem cits citam. Pateicība dod cilvēkiem spēku. Bet nez kāpēc, kad vismaz kāds sāk darīt vairāk nekā citi, viņam uzgāžas apvainojumu gūzma: ko tu šiem palīdzi, bet ne tiem, kāpēc par to iestājies, nevis par šito?!… Es zinu, ka Mātei Terēzei bija daudz nelabvēļu. Man ir lapiņa ar viņas teicienu: “Ja tu dari labu, cilvēki apvainos tevi slepenā savtīgumā un patmīlībā. Un tomēr dari labu! Cilvēki prasīs palīdzību, bet pēc tam viņi tev pārmetīs par to. Un tomēr palīdzi cilvēkiem!…”
B.Stomahins: Ja ļoti gribas, tad kāpēc gan to nedarīt, uzspļaujot visiem šiem patmīlības pārmetumiem?! Es cienu šādu pozīciju. Jautājums: ko tieši uzskatīt par “labo”? Tieši par šo mēs ar Jums arī strīdamies, lūk, jau veselus 14 gadus.
J.Saņņikova: Nu ko, tad sekosim Mātes Terēzes novēlējumiem.
Saistībā ar bēgšanu. Revolucionāri bez īpašām grūtībām aizbēga no trimdas, partijas biedri – jā, tie organizēja viņiem bēgšanu no ieslodzījuma. Boļševiki, būvējot Gulagu, to visu paredzēja, tāpēc organizēt bēgšanu no brīvībā esošo puses kļuva nereāli.
B.Stomahins: Viss ir reāli, ja grib un nebaidās “pārkāpt likumu” (un neuzskata likumu par fetišu). Noziedznieki savējiem, it īpaši autoritātēm, praktizēja bēgšanas arī PSRS laikā un praktizē vēl tagad. Tas ir ļoti sarežģīti, bet reāli. Tikai par to ir 313. pants…
J.Saņņikova: Jūs zināt, ka “Gulaga arhipelāgā” ir vesela nodaļa par bēgšanām, tur ir minēti daudz piemēru, bet neviens, šķiet, nav saistīts ar bēgšanas organizēšanu no ārienes. Es personīgi pazinu cilvēku, bijušo politieslodzīto, kurš bēga jau 60. gados un izcieta vēl papildus gadus par bēgšanas mēģinājumu. Pārmest citiem par to, ka tie nenoorganizēja viņam bēgšanu, šim cilvēkam nebūtu ienācis galvā. Un bēgt mūsdienu apstākļos… Iespēju notvert cilvēku tagad ir vairāk nekā cara aģentiem jelkad bijis.
B.Stomahins: Vienalga vajag cīnīties, nevis samierināties un pacelt ķepas! Vienkāršāk ir apgulties un vispār neko nedarīt, ja reiz sistēma ir spēcīgāka un nāve vienalga neizbēgama. Es pārmetu nevis par to, ka nenoorganizēja bēgšanu personīgi MAN, bet par to, ka mūsdienu taisnības aizstāvju koordinātu sistēmā bēgšanas kā jēdziena vispār iztrūkst, ka 313. pants, bet nevis bēgšanas organizēšanas grūtības, ir padarījis bēgšanu jūsu visu acīs par kaut kādu absolūtu tabu. Bet es – es NECIENU likumus un gribu noņemt tabu politieslodzīto bēgšanai Krievijā!…
J.Saņņikova: Taču mēdz būt izņēmumi. Lūk, ne tik sen Bučenkovs izbēga no mājas aresta – un veiksmīgi. Man šķiet, ka visi toreiz atviegloti uzelpoja, tiesnesis pirmām kārtām. Bet tas ir īpašs gadījums.
B.Stomahins: Šis īpašais gadījums tikai apstiprina to, ko es rakstīju iepriekš. Ir vajadzīga izlēmība, nevis bailes un nevis fetišisms pret noziedzīgās Krievijas Federācijas valsts likumiem.
J.Saņņikova: Par to, ka jūs “Jaunajās Vēstīs” ieraudzījāt, kā aizstāv Jašinu un Navaļniju. Lūk, tur jau darbojas mediju likumi, un ir grūti saprast, kāpēc vieniem ir viegli noorganizēt aizsardzību ar preses palīdzību, jo tā ir sensācija, bet citiem tas ir ļoti grūti, lai gan situācija ir ievērojami smagāka un prasa lielāku uzmanību. Protams, tas ir netaisnīgi, ka centrālie plašsaziņas līdzekļi “ne jaunākās ziņas” un “ne sensāciju” nepublicēs. Nezinu, ko ar to darīt.
B.Stomahins: Patiesībā viss ir skaidrs un saprotams. Viņi visi baidās – ja tie mani aizstāvēs, viņi tiks uzskatīti par maniem domubiedriem un kā tādi iezīmēti. Un ka visām viņu daudzskaitlīgajām publiskajām atšķirībām no mana viedokļa neviens nenoticēs! Bez Jums, vēl tikai maza riekšaviņa, lielākoties bijušo padomju politieslodzīto, mani patiesi un nopietni aizstāvēja, kā vien spēja, kaut vai vārdos. Bet visi šie oficiālie tiesību aizstāvji ir vienkārši gļēvi, baidās tikt izslavētiem par man līdzīgi domājošiem, sasmērēties un apgrēkoties ar Stomahinu! Ļoti smieklīgi, bet tomēr gribētos iespļaut viņiem purnā par to!
Turpmāk vēl…
Tulkoja Steidzīte Freiberga
[1] Boriss Stomahins (dz. 1974. gadā) – žurnālists, publicists, mūsdienu Krievijas disidents, vairākkārtējs politieslodzītais par “nacionālā naida kurināšanu” un “teroristisku darbību atbalstīšanu”. Būdams žurnālists, ir aktīvi iestājies galvenokārt par Čečenijas neatkarību, nosodījis Krimas aneksiju un karu Ukrainā. Ar piketiem pie Latvijas vēstniecības Maskavā paudis atbalstu Latvijas dekolonizācijai. 2017. gadā viņam piešķirta Andreja Saharova prēmija “Par vīrišķību”.
[2] Jeļena Saņņikova (dz. 1959. gadā) – krievu publiciste, disidente, cilvēktiesību aizstāve, kas noskaņota pret Putinu. Politieslodzītā astoņdesmitajos gados par pretpadomju aģitāciju. Publiski ir aizstāvējusi Borisu Stomahinu.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.18(464) [2020. gada 25. septembris–8. oktobris]