Andrejs Fursovs
Vēsturnieks, sociologs
Vispār Mihailu Gorbačovu virzīja – viena no izplatītajām versijām, ka viņu virzīja Jurijs Andropovs. Patiesībā viņu virzīja Mihails Suslovs (politbiroja loceklis, ideoloģijas sekretārs), nevis Andropovs.
Runājot par Afganistānu, es jau kādreiz esmu teicis, ka problēma sākās, lūk, ar ko. Kad 1970. gadu vidū Padomju Savienībā ienāca milzīga nauda, tā atradās zem CK PSKP starptautiskās nodaļas kontroles. Armija un Valsts drošības komiteja, izrādījās, ir malā. Bet jebkurš resors cīnās, lai saņemtu pieeju šiem līdzekļiem. Tas varētu notikt tikai tad, ja sāktos mazs uzvaru nesošs karš. Tas būtu vajadzīgs tāpēc, lai pār visu pārņemtu kontroli.
Lūk, šis viss ir afgāņu stāsts – tas patiešām palīdzēja VDK, Andropovam un Dmitrijam Ustinovam (Politbiroja loceklis, aizsardzības ministrs). Viņi to nostrādāja divatā, bet Andrejs Gromiko (Politbiroja loceklis, ārlietu ministrs) savukārt abus vienkārši atbalstīja. Lūk, tas ir tandēms. Viņi risināja savas resoru problēmas.
Jurijs Andropovs
Tagad, lūk, par Andropova kā VDK šefa lomu. Literatūra, kuru man ir gadījies lasīt par Andropovu (40 grāmatas pēdējā laikā, patiesībā tas nav diez cik daudz), dalās divās daļās. Tātad VDK līdzdarbinieki runā par to, cik viņš bijis precīzs, brīnišķīgs vadītājs, cik viss bijis labi. Bet otra daļa apvaino viņu, ka viņš bijis sazvērnieks, gandrīz aģents utt., u.tjp. Patiesībā abi viedokļi ir ļoti aprobežoti.
Protams, Andropovs nebija nekāds aģents, viņš risināja savu resoru uzdevumus. Kā cilvēks viņš bija nepatstāvīgs, bet resoru uzdevumi, lūk, ietvēra to, ka viņa laikā KGB ļoti, ļoti stipri uzpūtās. Un, protams, zvaigznītes, izvirzīšanās – tas ir ļoti, ļoti pateicoties viņam. Bet tieši viņa laikā VDK uzpūšanās kļuva ļoti, ļoti neefektīva. Otra lieta, pēc manām domām, diemžēl ir vēl sliktāka. Ja līdz 1967. gadam, kad viņš kļuva par KGB priekšsēdi, situācija bija tāda, pieņemsim, ir četri cilvēki, no viņiem viens KGB aģents. Andropovs izveidoja situāciju… no četriem cilvēkiem trīs KGB aģenti. Un Andropova laikā “zelta jaunatne”, kas bija noskaņota antipadomiski, lūk, ir trešā paaudze, kuru aizrāva VDK . Un tieši pie Andropova sākās process – bēgšanas pāri robežai, nodošanas utt. Šis bija saistīts ar to, ka, lūk, zelta jaunatne sāka taisīt karjeru un tieši VDK.
Avots: https://www.youtube.com/watch?v=wTJtEb9z6Ag
Tulkoja Steidzīte Freiberga
Aivara Gardas komentārs
Andrejs Fursovs ne bez pamata uzskata, ka PSRS sagrāva ne tikai Gorbačovs. “Zelta jaunatne” – tie bija Politbiroja locekļu un citu augstu darbinieku bērni un mazbērni, kuri gribēja pārsēsties no “Volgām” uz “Mersedesiem”. No vienkāršās tautas tas tika slēpts. Paši Politbiroja locekļi no augstām tribīnēm runāja par komunisma uzvaru, bet liela daļa no augstākās PSRS nomenklatūras gribēja dzīvot atklāti bagāti, nevis slēpt no tautas savas bagātības. Arī Latvijā tā saucamā Atmoda notika šo iemeslu dēļ. Protams, arī tādēļ, ka latvieši sirds dziļumos gribēja dekolonizāciju, bet tā vēl joprojām nav notikusi Atmodas un pēcatmodas valsts augstāko politiķu nodevības dēļ.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.16(462) [2020. gada 28. augusts–10. septembris]