No “DDD” arhīva: JOPROJĀM AKTUĀLI
Atklāta vēstule Krievijas Federācijas prezidentam Vladimiram Putinam
Rīgā, 2002. gada 03. martā
Augsti godātais prezidenta kungs!
Neviens neapšauba faktu, ka 1940. gada 17. jūnijā PSRS karaspēks iebruka Latvijas teritorijā, ka PSRS okupēja un vēlāk nelikumīgi anektēja Latviju PSRS sastāvā, atņemot Latvijai un pievienojot Krievijas Federācijai Latvijas teritoriju – Abrenes apriņķi –, un zvēriski izturējās pret latviešu tautu, izdarot divas masveidīgas necilvēcīgas latviešu deportācijas 1941. un 1949. gadā. Tādējādi PSRS vienpusēji un bez pamata lauza Latvijas un Krievijas 1920. gada 11. augusta līgumu, kura 2. pants noteic:
“Izejot no Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas pasludinātām visu tautu tiesībām uz brīvu pašnoteikšanos, neizņemot pat pilnīgu atdalīšanos no valsts, kuras sastāvā viņas ietilpst, un ievērojot Latvijas tautas noteikti izsacīto gribu uz patstāvīgu valsts dzīvi, Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi, kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju.”
Visai pasaules sabiedrībai ir zināms, ka pirms tam 1939. gada 23. augustā PSRS ar fašistisko Vāciju parakstīja apkaunojošo Miera līgumu un slepeno Molotova-Ribentropa papildprotokolu, kurā Latvijas okupācija faktiski bija paredzēta.
Padomju Savienības nodarījums pret Latviju un latviešu tautu pēc Starptautiskā kara tribunāla statūtu 6. panta kvalificējams kā noziegums pret cilvēci, citiem vārdiem sakot smags PSRS kriminālnoziegums pret veselu tautu, kā “slepkavības, iznīcināšana, paverdzināšana, izsūtīšana vai cita veida cietsirdīga rīcība, kas izdarīta attiecībā uz civiliedzīvotājiem kā kara, tā arī miera laikā…”
Pēc visiem likumiem – gan Dabas, gan cilvēku likumiem – jābūt tā: ja ir izdarīts noziegums, tad jāseko nozieguma novēršanai un vainīgo sodīšanai. Ja ir bijusi Latvijas okupācija un kolonizācija, tad jābūt arī Latvijas deokupācijai un dekolonizācijai. Līdz 2002. gadam [kad tapusi šī vēstule Jums] nekas tamlīdzīgs vēl nav izdarīts, kaut arī to pieprasa elementāra taisnīguma izpratne un visas starptautisko likumu normas un dažādu pasaules organizāciju pieņemtie dokumenti liecina par Latvijas dekolonizācijas nepieciešamību.
1983. gadā Eiropas Parlaments ar milzīgu balsu vairākumu atsevišķā rezolūcijā par Baltijas valstīm atzina, ka tās ir okupētas, kolonizētas un rusificētas. Norādot, ka 1940. gadā saskaņā ar Molotova–Rībentropa paktu ir notikusi savulaik neatkarīgo un neitrālo valstu – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – okupācija un ka šī okupācija vēl joprojām turpinās, “parlamenta politiskā apakškomisija izvirza priekšlikumu Baltijas valstu jautājumu nodot ANO Dekolonizācijas apakškomitejai [..] Sevišķa uzmanība jāpievērš padomju mēģinājumiem ilgākā laika posmā izdzēst Baltijas tautu nacionālo identitāti, sistemātiski pārkrievojot tās, lai tādējādi nodrošinātu šo valstu piederību Krievijai. Šādu politiku neapšaubāmi var nosaukt par auksto genocīdu.” Ar nepārprotamu skaidrību dažādo frakciju pārstāvji šo valstu pārkrievošanu kvalificēja kā koloniālismu. “Krievija līdz šim brīdim noraida pašnoteikšanās tiesības savām kolonijām [..] PSRS režīms, kuru trijām Baltijas valstīm ir uzspiedušas Hitlera–Staļina pakta sekas [..] ietver koloniālisma jēdzienu [..] ar pilnām tiesībām var runāt par pakāpenisku, plānotu auksto genocīdu, kas ir absolūtā pretrunā ar ANO hartu [..] Šobrīd ir ļoti maz koloniju aizjūras zemēs. Toties Eiropā mums ir koloniālisma problēmas kā Padomju Savienības hegemoniālās politikas sekas. Klasisks piemērs tam ir Baltijas valstis… pret kurām tiek turpināta brutāla koloniāla iznīdēšanas politika, sistemātiski veicot rusifikāciju.”
1984. gadā Eiropas Parlaments ar rezolūciju Nr. 872 no jauna apstiprināja jau 1983. gadā pausto patiesību, norādot uz latviešu tautai draudošo asimilāciju un nacionālās identitātes zaudēšanu krievu masveida imigrācijas rezultātā.
1985. gada 21. jūnijā ASV Pārstāvju palāta vienbalsīgi ar visu klātesošo 298 deputātu balsīm pieņēma rezolūciju, kuru 1966. gada 22. oktobrī tikpat lielā vienprātībā apstiprināja ASV Senāts: “Padomju Savienības valdība, īstenojot deportācijas un cilvēku pārvietošanas programmu, turpina savus centienus izmainīt Baltijas valstu iedzīvotāju etnisko sastāvu.”
ANO Ģenerālā Asambleja 1967. gada 19. decembrī un atkārtoti 1977. gadā ir pieņēmusi rezolūcijas, kurās nosodīta apzināta etniskās struktūras maiņa citu, svešzemnieku varai pakļautajās teritorijās.
Jūs, augsti godātais prezidenta kungs, 2000. gada 17. novembrī, viesojoties Novosibirskā, izteicāt aicinājumu krieviem repatriēties no bijušajām PSRS republikām uz Krieviju. Latvijas Nacionālā fronte, kas pārstāv lielu latviešu tautas daļu, atbalsta Jūsu aicinājumu un ierosina ANO Dekolonizācijas apakškomitejas vadībā ar Latvijas, Krievijas, Vācijas, ASV un Lielbritānijas līdzdalību uzsākt pilnīgu Latvijas deokupāciju, atdodot Latvijai Abrenes apriņķi, un dekolonizāciju, izvedot uz Krieviju pēc 1940. gada 16. jūnija šeit nelikumīgi iepludinātos civilokupantus un to pēctečus. Pēc mūsu domām, tas ir jādara civilizēti, radot repatriantiem labus dzīves apstākļus Krievijā vai kādā citā valstī. Tas ir reāli iespējams, Krievijai, Vācijai, ASV un Lielbritānijai izveidojot fondu, kurā iepriekšminētās valstis ieskaitītu līdzekļus deokupācijas un dekolonizācijas veikšanai. Latvijai pret Krievijas civilokupantiem nav nekādu saistību un vēl jo vairāk – parādu.
Veikt pilnīgu deokupāciju un dekolonizāciju un atjaunot 1920. gada Miera līgumu ir obligāti nepieciešams, jo pašreiz Latvijā pastāv dziļš etniskais konflikts starp saimniektautu, latviešiem, un okupantiem. Tas gan, paldies Dievam, vēl nav pāraudzis asiņainā militārā konfliktā, galvenokārt pateicoties latviešu miermīlīgajai dabai, bet tas tā var notikt, ja nelikumīgā okupantu uzņemšana Latvijas pilsonībā turpināsies tik straujos tempos, ka jaunie pilsoņi spēs panākt pret latviešu tautas interesēm vērstu Latvijas Saeimas lēmumu pieņemšanu.
Jebkuras svešas valsts iebrukuma gadījumā Latviju aizstāvēs visa tauta, katrs latvietis, bet tauta, kā visiem zināms, nav uzvarama. Latviešu tauta parādīs nelokāmu un negrozāmu gribu atbrīvoties no saviem okupantiem, gluži tāpat kā krievi to parādīja, atbrīvojoties no mongoļiem-tatāriem, arī no frančiem 1812. gadā un vācu fašistiem Otrā pasaules kara laikā. Atbrīvoties no okupantiem ir katras tautas svēts pienākums – tā ir neapstrīdama un neapgāžama patiesība. Neviens nedrīkst piespiest saimniektautu, latviešus, dzīvot kopā ar okupantiem. Dzīvot okupantu ielenkumā latviešiem ir pretīgi un pazemojoši.
Jums, augsti godātais prezidenta kungs, ir dota vēsturiska iespēja likvidēt netaisnību, kuru izdarīja Jūsu priekšgājēji – PSRS un Krievijas vadītāji –, un atjaunot taisnīgumu attiecībās ar Latviju. Tad starp Latviju un Krieviju izveidosies patiesi draudzīgas kaimiņattiecības.
Latvijas Nacionālā fronte pirmo reizi pasaulē ir izstrādājusi uz Dieva jeb Dabas likumiem pamatotas tautu tiesības. Ja tās pieņems par normu visas pasaules tautas un valstis, būs iespējams nodibināt ilgstošu un taisnīgu mieru pasaulē. Krieviju kā daudznacionālu valsti tautu tiesības varētu īpaši interesēt. Kopā ar grāmatu “Tautu tiesības” nosūtām Jums pēc latviešu tautas iniciatīvas izstrādāto likumprojektu “Par Latvijas dekolonizāciju” un latviešu jauniešu sarakstīto grāmatu “Nevienam mēs Latviju nedodam”.
Latvija var palīdzēt Krievijai cīņā pret tik briesmīgu ar apziņas deģenerēšanos saistītu parādību kā homoseksuālisms. Šī deģeneratīvā parādība gan Latvijā, gan Krievijā strauji ienāca 20. gadsimta 90. gados no tā saucamās civilizētās Rietumu pasaules. Latvijas sabiedrības vairākums iestājas pret šo normālai cilvēces apziņai pretīgo izpausmi. Mums ir zināma Krievijas Pareizticīgās baznīcas absolūti negatīvā attieksme pret homoseksuālismu, kuru pauda metropolīts Kirils Krievijas Sabiedriskajā televīzijā. To gan nevar teikt par Latvijas Pareizticīgo baznīcu, ar arhibīskapu Aleksandru priekšgalā, jo tā nav iestājusies pret šīs parādības izplatīšanu Latvijā. Labprāt nosūtām Jums, augsti godātais prezidenta kungs, divas grāmatas: “Latvija bez homoseksuālisma” un “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts”. Mūsuprāt, būtu svētīgi, ja kāda Krievijas izdevniecība šīs grāmatas pārtulkotu un izdotu krievu valodā.
Latvijas Nacionālā fronte un liela latviešu tautas daļa, kas to atbalsta, gaida sadarbību Latvijas pilnīgā deokupācijā un dekolonizācijā. Lai piepildās Jūsu tautas un valsts viscildenākie centieni. Krievijai ir paredzēta brīnišķīga nākotne – ar nosacījumu, ja tā visos jautājumos balstīsies uz Taisnīguma principiem.
Pielikumā:
- Latvijas parlamenta pieņemtais dokuments “Deklarācija par Latvijas okupāciju”.
- Latvijas Nacionālās frontes deklarācija un citu dokumentu kopijas.
Cieņā
Aivars Garda
Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētājs
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.15(461) [2020. gada 7.–27. augusts]