Jānis Miezītis
Publicists
Kas katram no jums ir tas mīļākais un dārgākais? Protams, vispirms tā ir paša personīgā āda. Pēc tam bērni, sieva, ģimene. “Progresīvākajiem” no jums dažkārt tie ir seksuālie partneri vai partneres. Kas jums dzīvē ir tas svarīgākais? Vispirms jau kārtīgi paēst, tad iespējami pilnvērtīgāk apmierināt savas seksuālās dziņas, varbūt sajūtu pastiprināšanai iebaudīt kādu reibinošu malku. Jā, un vēl, protams, vajag izklaides, komfortu, kaut ko tādu, ar ko palepoties citu priekšā, un naudu, labi daudz naudas, par ko to visu nopirkt.
Kur palikuši tie cēlie ideāli, kas cilvēkus paceļ pāri dzīvnieciskajam un padara par cilvēkiem? Buda ir teicis: “Mēs kļūstam par to, par ko domājam.” Varbūt pienācis laiks atzīt, ka, neskatoties uz savu tehnisko izaugsmi, savā būtībā atkal esam pietuvinājušies dzīvnieciskajam, visu cēlo, svēto, godājamo atstājot putekļiem pārklātajos nelasīto grāmatu plauktos? Ne velti ir tāds teiciens: “Mūsu pasaulē ir saujiņa cilvēku un milzīgs daudzums lopu.” Tad varbūt atmetīsim šo izlikšanos, atzīsim, ka neesam nekas vairāk par cilvēkveidīgiem lopiem un izbeigsim liekulīgo spēlēšanos ar vārdiem un jēdzieniem, kas piederīgi vienīgi ar augstiem ideāliem apveltītai cilvēkveidīgu būtņu civilizācijai?
Demokrātija?
Kur jūs lopu barā esat redzējuši demokrātiju? Lopu barā nevar būt nekādas demokrātijas vai vienlīdzības. Tur valda stiprākā tiesības un bara hierarhija. Protams, tas jau netraucē to visu nosaukt par demokrātiju un rīkot “demokrātiskas vēlēšanas”, veikt “demokrātiskus pārkārtojumus” vai “pareizās” demokrātijas vārdā ar bumbām, raķetēm un lodēm saspridzināt un apšaut kādu miljonu “nepareizās” demokrātijas piekritēju. Taču ar īstas demokrātijas dibināšanu tam nav nekāda sakara. Ir taču daudz atbilstošāki vārdi, ar kuriem to visu apzīmēt, piemēram, totalitārisms, diktatūra, agresija, genocīds…
Patriotisms?
Kāds lopam var būt patriotisms, ja viņam nav nekādas nojēgas ne par Tēvzemi (Patria), ne savu tautu. “Tēvzeme” vai dzimtene viņam ir tur, kur viņš jūtas labi. Bet, ja viņš jūtas slikti, viņš meklē sev jaunu “tēvzemi” vai “dzimteni”. Tāds sīkums, ka cilvēkam var būt tikai viena Tēvzeme (vieta, ar kuru saistās etniskās saites) un viena Dzimtene (piedzimšanas vieta), cilvēkveidīgos lopus nespēj samulsināt. Un viņiem ir pilnīgi pie vienas vietas, kāda būs ādas krāsa vai kādā valodā runās tie, kuri nāks viņa vietā iepriekšējā “tēvzemē” vai “dzimtenē”.
Arī tādas īstas tautiskās piederības lopam nav. Visi viņam ir sugas brāļi. Bet tauta viņa uztverē – tie vienkārši ir indivīdi, kas runā viņam saprotamā valodā. Tikko viņš iemācās saprast kādu jaunu valodu, tā viņa “tautiskā piederība” paplašinās. Bet pašu tautības jēdzienu var paplašināt arī bez valodas zināšanām. Šādā veidā ir izveidojusies dažādās valodās runājošā Latvijas tauta, kas tagad pārvalda Latvijas teritoriju. Tāpēc nevajag runāt par patriotismu tur, kur tā nav un kur tas nevar būt.
Nacionālā kultūra?
Muļķības! Kāda nacionāla piederība var būt šoviem, ziepju operām, bojevikiem vai tiem “mūzikas” koncertiem, kur jūs lēkājat, vicināt rokas pa gaisu un baurojat līdzi izpildītājiem? Arī abstraktās gleznās, skulptūrās un instalācijās nav un nevar būt nekā nacionāli piederīga. Vispār jau lopiem tā īsti nemaz nav skaidrs, kas tā kultūra tāda ir.
Daudzi gudrinieki, savā starpā strīdoties, kultūras jēdzienu ir tā paplašinājuši, ka tagad viss ir kultūra – gan sabiedrības saražotais jebkādu produktu kopums, gan dzīves stils, gan jebkuras vērtības un uzskati. Saprotama lieta, ka pēc šādas definīcijas cilvēkveidīgo vidū nav un nevar būt nekulturālu lopu, jo katram lopam ir sava lopiskā kultūra ar savu lopisko dzīves veidu, lopiskajiem uzskatiem, lopiskajām vērtībām un saražotajiem produktiem. Tad kādēļ cilvēkveidīgiem lopiem vispār vajadzētu spēlēties ar tādu jēdzienu kā kultūra? Atbilstošāk būs, ja mēs to visu sauksim par izklaides industriju, kultūras nozares sauksim par izklaides industrijas nozarēm, bet Kultūras ministriju par Izklaides ministriju. Nav taču nekāds noslēpums, ka lopiem bez ēšanas, uztura un pēcnācēju gādāšanas viss pārējais ir tikai izklaide, spēle, rotaļa.
Jūs taču neticat Dievam?
Un pareizi! Kurš lops gan tic Dievam?! Lopi nemāk ticēt. Viņi māk tikai baidīties. Kamēr viņi neredz, no kā baidīties, viņi ir lieli, bezbēdīgi optimisti. Vienīgi briesmu priekšā vai tad, kad pienācis kaujamais laiks, tie sāk žēli īdēt, brēkt, lēkāt un spārdīties, bet tas viņus vairs nespēj paglābt. Bet, ja jau mēs neticam Dievam, tad nevajag lietot vārdus un jēdzienus, kas pie mums atnākuši no tiem senajiem laikiem, kad tauta vēl ticēja Dievam, debesīm un cilvēka dvēselei. Tāpēc jāatsakās no tādiem “arhaismiem” kā sirdsapziņa, dvēseliskums, garīgums, svētums, godbijība… Cilvēkveidīgiem lopiem ir tikai emocijas, aprēķins un bailes no iespējamā soda, kas arī ir emocijas.
Jūs vēlaties brīvību?
Kamdēļ jums, lopiem, brīvība? Brīvībā katrs lops pārvēršas par zvēru, kas viens otram uzglūn un ir gatavs rīkli pārkost par bagātāko laupījuma daļu. Tādēļ jums ir vajadzīgi iežogojumi, rīkstes un pātagas, nevis brīvība! Kādreiz šim nolūkam tika izmantotas arī ķēdes un važas, bet cilvēces progress šīs ķēdes un važas tagad ir pārcēlis jūsu apziņā un tikai retos gadījumos tiek izmantoti roku dzelži.
Visi cilvēkveidīgie lopi baidās no kara un mīl mieru. Un pareizi – miers un sulīga barība uzlabo jebkura lopa pašsajūtu. Tāpēc pasaulē nepārtraukti notiek cīņa par mieru. Sevišķi populāra šī cīņa bija PSRS pastāvēšanas laikā. Visi cilvēkveidīgie lopi toreiz zināja, ka militārās operācijas, kuras veic PSRS bruņotie spēki citās valstīs, ir visīstākā cīņa par mieru. Ne velti kāds gudrs čigāns toreiz esot teicis, ka pasaulē kara vairs nebūs, bet būs tāda cīņa par mieru, ka akmens uz akmens nepaliks. Mūsdienās gan cīņa par mieru ir izgājusi no modes. Tagad notiek cīņa par demokrātiju. Bet, kā jau iepriekš teicu, nevajag tos lopiskos mērķus maskēt ar tādiem jēdzieniem kā cīņa par mieru vai demokrātiju. Var taču atklāti pateikt īstos iemeslus kādēļ notiek iebrukums kādā valstī.
Izglītība?
Jā, dažs no jums varbūt kautrīgi iepīkstēsies kaut ko par labu izglītību kā lielu vērtību, kuru vēlētos iegūt. Kamdēļ jums tā izglītība ir vajadzīga? Tikai nestāstiet par plašajiem apvāršņiem, ko zināšanas atklāj! Jums izglītība ir vajadzīga, lai strādātu un pelnītu naudu, jo jūs jau neesat vienkārši lopi, jūs esiet darba lopi! Un labāka izglītība dod lielākas iespējas to naudu pelnīt vieglāk un vairāk.
Tāpēc arī jums ir sagatavota tāda izglītība, kas jūs nepadara gudrākus (lopam gudrība var tikai kaitēt), bet iemāca jūs labāk rīkoties ar dažādiem instrumentiem, mašīnām, iekārtām vai vienkārši veiklāk klabināt datora taustiņus, sacerot dažādas instrukcijas, pavēles, norādījumus, plānus, vīzijas, atskaites, aktus, līgumus, sēžu un sanāksmju protokolus – īsi sakot, sarakstīt visus tos dokumentu blāķus, kuri, saskaņā ar Arhīvu likumu, ik pēc zināma laika tiek vienkārši likvidēti, lai atbrīvotu vietu jaunai makulatūrai. Un tāpēc jau arī tagad modē nākušas nevis runas par izglītību, bet par kompetenču un prasmju izglītību. Un atklāti tiek deklarēts, ka izglītības mērķis ir sagatavot darba lopus Eiropas darba tirgum.
Protams, tas neattiecas uz tiem lopiem, kuri kaut kādā veidā ir sagrābuši tik daudz naudas, lai vairs nevajadzētu strādāt, bet varētu dzīvot uz citu lopu rēķina. (Starp citu, tas ir katra darba lopa sapnis.) Viņi savus bērnus var skolot elitārās skolās, kur mācās nākamie naudas rausēji un lopu bara pārraudzītāji, jo tiem ir nepieciešams nedaudz vairāk prāta un zināšanu.
Cilvēktiesības?
Cilvēktiesības jūs esat pārdevuši, pret amatiem iemainījuši vai arī vienkārši kā nevajadzīgu drazu, balsojot par klauniem blēžiem un noderīgajiem kretīniem, vēlēšanu urnās iemetuši. Cilvēktiesības pienākas cilvēkiem, nevis cilvēkveidīgiem lopiem, tāpēc nevajag sūdzēties par jums nodarītajām pārestībām! Paši vien esat vainīgi. Un nevajag kritizēt un nosodīt valstsvīrus. Viņi tādi paši lopi vien ir. Un valda nevis pēc tām likuma normām, kas uz papīra uzrakstītas, bet pēc nerakstītiem lopu likumiem un lopu tikumiem.
Bet, ja es teikšu, ka virs šiem lopiem ir arī vēl lielāki lopi, tā jau būs sazvērestības teorija un neviens kārtīgs darba lops tādām sazvērestības teorijām neticēs. Darba lopi tic tikai atsevišķu sliktu valstsvīru esamībai, kurus tad aizmuguriski draudzīgi aplamā. Un tas iedvesmo viņus doties uz kārtējām vēlēšanām ar ciešu apņēmību, pārliecību un cerību ievēlēt varas krēslos kādu mazāk lopisku lopu. Un tā nu jau gandrīz 30 gadus.
Tolerance?
Izskatās, ka lopiskais ieņem arvien nozīmīgāku vietu cilvēku sabiedrībā, un tas nemaz nav glīti. Tāpēc pēdējā laikā kosmētiskos nolūkos notiek intensīvi centieni vairot toleranci cilvēkveidīgo lopu uzvedībā, savstarpējās attiecībās un uzskatos. Tolerance – tas vispirms jau nozīmē nesaukt lietas īstajos vārdos, bet piemeklēt cienījamus apzīmējumus visam tam, kas kādu cilvēkveidīgu lopu varētu aizvainot, skumdināt vai apkaunot.
Nav labi teikt, ka kāds cilvēks ir muļķis. Tolerantāk būs, ja teiksit, ka viņam ir liels intelektuālās izaugsmes potenciāls. Ja cilvēkam piemīt pretdabiska seksuālā novirze, tad nedrīkst viņam adresēt tos nicinošos vārdus, kādus mūsu senči ir lietojuši, par kaut ko tādu runādami, bet ir jāpiemeklē tādi toleranti apzīmējumi kā “citādie”, “seksuālās minoritātes”, “geji” un jāpriecājas ka viņi, vicinot varavīkšņu karogus, savās gaviļu dienās barā vazājas pa Rīgas ielām.
Protams, arī PSRS okupācijas laikā Latvijā ienākušos saukt par okupantiem, kolonistiem un runāt par deokupācijas un dekolonizācijas procedūras nepieciešamību nav toleranti. Viņus un viņu pēctečus toleranti ir godāt par mazākumtautībām vai Latvijas tautu. Savukārt, tiem, kuri, šeit nodzīvojot gandrīz 30 gadus, nav uzskatījuši par vajadzīgu iemācīties pat latviešu valodu un kā negodu vērtē kārtot un pieņemt Latvijas pilsonību, mums ir tāds, ar likumu noteikts, tolerants apzīmējums kā “nepilsoņi”.
Aizņemties naudu, kļūt par parādnieku un dzīvot uz parāda arī nav nekas iepriecinošs un patīkams. Tādēļ parādus tagad sauc par kredītiem un parādniekus par kredīta ņēmējiem jeb cilvēkiem, kas uzņēmušies kredītsaistības. Visi masu saziņas līdzekļi ir pilni ar reklāmām, kas aicina cilvēkveidīgos lopus ņemt kredītus. Un tas arī ir saprotami, jo aicinājumiem kļūt par parādniekiem un dzīvot uz parāda daudzi varētu nepiekrist.
Tāpat arī par politiķiem nedrīkst teikt, ka viņi pieņem noziedzīgus, valstij kaitīgus lēmumus kas sabiedrībā rada sašutumu. Toleranti ir teikt, ka politiķi izdara grūtu izvēli un pieņem nepopulārus lēmumus. Ja valstī notiek ekonomiskā lejupslīde vai sabrukums, tad, saskaņā ar tolerances principiem, jāteic, ka valstij ir negatīva ekonomiskā izaugsme vai pieaugums ekonomikā ar mīnus zīmi. Valstī iebraukušie ekonomiskie migranti, svešzemju klaidoņi jāsauc par patvēruma meklētājiem, bet ārvalstnieki, kuri lēti uzpērk Latvijā ražotnes vai kā citādi iegulda šeit naudu, lai pēc tam no Latvijas izvestu peļņu, kas desmitiem reižu pārsniedz ieguldītos līdzekļus, ir jāslavē kā ārvalstu investori, kuri devuši milzīgu ieguldījumu Latvijas ekonomikā.
Ar tolerances piemēriem un paraugiem mums ir pilni visi masu saziņas līdzekļi, jo tikai tā visus cilvēkveidīgos lopus ir iespējams paturēt viņu nožēlojamā stāvokli un pasargāt no depresijas. Bet depresija maitā darba lopu veselību un strauji samazina lietderības koeficientu šādu darba lopu izmantošanai un uzturēšanai. Tomēr es esmu pārliecināts, ka, runājot atklātu valodu un saucot lietas īstajos vārdos, cilvēkos pamazām rastos vēlme izkļūt no sava lopiskā stāvokļa un kļūt par īstiem cilvēkiem – savas zemes saimniekiem un sava likteņa noteicējiem. Kļūt par tādiem, kas izjūt patiesu cieņu un mīlestību pret savu Tēvzemi un tautu, godā tur Dievu, savu senču piemiņu un to kultūras mantojumu, ko viņi mums atstājuši.
Tu nevari būt lielāks krievs par pašiem krieviem un nevari būt lielāks anglis par pašiem angļiem. Liels savā garā un spēkā tu vari augt vienīgi kā latvietis.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.15(461) [2020. gada 7.–27. augusts]