Turpinājums no: Propagandas reizinātājs: Kā globālās ziņu aģentūras un Rietumu mediji raksta par ģeopolitiku. 2. daļa
Kā ziņo “New York Times”…
Papildus globālajām ziņu aģentūrām ir vēl kāds avots, kuru plaši izmanto mediji visā pasaulē, ziņojot par ģeopolitiskajiem konfliktiem. Šie avoti ir lielākie laikraksti Lielbritānijā un ASV.
Ziņu kanāliem, piemēram, “The New Yourk Time” vai “BBC”, varbūt ir gandrīz 100 ārzemju korespondentu un ārštata darbinieku. Tomēr Tuvo Austrumu korespondents Lujendijks (Luyendijk) norāda:
“Mūsu ziņu veidotāji, mani ieskaitot, barojas no tādu kvalitatīvu mediju kā CNN, BBC un New York Times sagatavotajiem notikumu apskatiem. Mēs tā rīkojāmies, jo pieņēmām, ka viņu korespondenti saprata Arābu pasauli un spēja sniegt objektīvu komentāru. Taču izrādījās, ka daudzi no viņiem pat nerunā arābu valodā vai arī viņu arābu valodas zināšanas nebija pietiekamas, lai sarunātos vai sekotu vietējo mediju darbībai. Daudzi no vadošajiem suņiem – CNN, BBC, Independent, Guardian, New Yorker un NYT – visbiežāk bija atkarīgi no palīgiem un tulkiem.” (Luyendijk, p. 47)
Turklāt šo mediju ziņu avoti bieži vien ir grūti pārbaudāmi (“militārpersonas”, “anonīmi valdības pārstāvji”, “slepeno dienestu amatpersonas” un tamlīdzīgi) un tādējādi var tikt izmantoti propagandas izplatīšanai. Jebkurā gadījumā plaši izplatītā orientācija uz lielākajām anglosakšu publikācijām noved pie tālākas reportāžu par ģeopolitiskajiem jautājumiem izplatīšanās medijos.
Vēlamais stāsts
Bet kādēļ plašsaziņas līdzekļu žurnālisti vienkārši nemēģina izmeklēt un sniegt no globālajām aģentūrām un anglosakšu medijiem neatkarīgas ziņas? Tuvo Austrumu korespondents Lujendijks (Luyendijk) dalās ar savu pieredzi:
“Jūs varētu ieteikt man meklēt avotu, kuram uzticos. Es mēģināju, bet ikreiz, kad mēģināju rakstīt rakstu, neizmantojot ziņu aģentūras, anglosakšu mediju vai runas personas, tad viss sabruka. (..) Acīmredzot es kā korespondents varēju pastāstīt par vienu un to pašu situāciju dažādus un atšķirīgus stāstus. Bet medijs vienmēr izvēlējās tikai vienu. Nav pārsteigums, ka parasti tas bija stāsts, kas sakrita ar vispāratzīto priekšstatu par notikumiem.” (Luyendijk, p. 54ff)
Mediju pētnieks Noams Čomskis (Noam Chomsky) apraksta šo fenomenu savā publikācijā “Kas vadošos medijus padara par vadošajiem”. Lūk, ko viņš raksta:
“Ja novirzies no oficiālā kursa, ja radi opozicionārus ziņojumus, tu drīz vien sajutīsi reakciju. [..] Ir vairāki veidi, kā tevi dabūt atpakaļ pareizā kursā. Ja tu neseko priekšrakstiem, tu ilgi vairs nestrādāsi. Šī sistēma darbojas ļoti efektīvi, un tā atspoguļo varas struktūras.” (Chomsky 1997)
Tomēr daži vadošie žurnālisti joprojām tic, ka neviens nevar viņiem teikt priekšā, ko rakstīt. Kā tas tā var būt? Mediju pētnieks Čomskis izskaidro acīmredzamo pretrunu:
“Svarīgākais, ka viņi nebūtu vadošie žurnālisti, ja vien viņi jau līdz tam nebūtu parādījuši, ka nevienam nekas tiem nav jāsaka, jo viņi jau paši par sevi pateiks to, kas vajadzīgs. Ja viņi sāktu savu darbību kādā “pagrīdes” izdevumā, mēģinot radīt “nepareizus” stāstus par notiekošo, tie nekad nebūtu nokļuvuši tur, kur tagad var teikt visu, ko vien vēlas. Līdzīgi tas notiek arī vairumā universitāšu, daudz ideoloģiskākās specialitātēs. Šie cilvēki ir izauguši īpaši radītā socializēšanas sistēmā.” (Chomsky 1977.)
Galu galā šī “socializēšanas sistēma” noved pie žurnālistikas, kas nav neatkarīga pētniecība un kritiski ziņojumi par ģeopolitiskajiem konfliktiem (un citiem tematiem), bet cenšas nostiprināt vēlamos stāstus ar atbilstošu izdevumu, komentāru un interviju starpniecību.
Secinājumi: pirmais “žurnālistikas likums”
Bijušais aģentūras “AP” žurnālists Herberts Altšuls (Herbert Altschull) to nosauca par pirmo žurnālistikas likumu:
“Visā mediju sistēmā, ziņu aģentūras ir instruments to rokās, kuri īsteno politisko un ekonomisko varu. Laikraksti, žurnāli, radio un televīzija nedarbojas neatkarīgi, lai gan tiem ir iespēja pastāvīgi izmantot varu.” (Altschyll 1984/1995, p. 298)
Šādā situācijā, loģiski, ka mūsu tradicionālie mediji, kurus finansē pamatā reklāmdevēji vai valsts, pārstāv konkrētas ģeopolitiskās intereses, jo gan reklāmdevēju korporācijas un valstis ir atkarīgas no ekonomiskās un drošības sistēmas, kuru [formāli] vada ASV.
Turklāt atslēgas personas vadošajos medijos, Čomska raksturotajā “socializēšanas sistēmas” garā, ir cilvēki, kas bieži vien ir daļa no globālā tīkla. Dažas no vissvarīgākajām institūcijām šajā izpratnē ir ASV Ārlietu padome, Bilderbergas grupa[1] un Trilaterālā (Trīspusējā) komisija[2]. Visas šīs organizācijas atbalsta pazīstamus žurnālistus visā pasaulē.
Visizplatītākās publikācijas tāpēc tiek uzskatītas par “štata medijiem”. Tas ir tādēļ, ka pagātnē preses brīvība bija drīzāk teorētiska, jo to ierobežoja, piemēram, apraides licences, frekvences laiks, finansiālās un tehniskās infrastruktūras prasības, ierobežoti tirdzniecības kanāli, atkarība no reklāmdevējiem u.c.
Tikai interneta parādīšanās Altšulta pirmo žurnālistikas likumu salauza. Tādējādi pēdējos gados parādījusies augstas kvalitātes, lasītāju finansēta žurnālistika, kas kritisku reportāžu ziņā bieži vien pārspēj tradicionālos plašsaziņas līdzekļus.
Neskatoties uz to, līdz šim tradicionālie mediji ir spējuši piesaistīt arī ievērojamu tiešsaistes apmeklētāju vairākumu. Tas savukārt ir cieši saistīts ar ziņu aģentūru slēpto lomu, kuru aktuālie ziņojumi veido lielāko daļu tiešsaistes ziņu saturu.
Vai “politiskā un ekonomiskā vara” saskaņā ar Altšulta likumu saglabās kontroli pār ziņām vai arī “nekontrolētas ziņas” mainīs politiskās un ekonomiskās varas struktūru? To parādīs nākotne.
Avots: https://swprs.org/the-propaganda-multiplier/
[1] Bilderbergas grupā apvienojušies pasaules bagātākie cilvēki, finanšu elite. Slēgta organizācija. – “DDD” piez.
[2] Trilaterālo komisiju 1973. gadā dibinājis Deivids Rokfellers. – “DDD” piez.