Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu
Dekolonizācija nav “gribu–negribu” jautājums
DDD: Pirms daudziem gadiem avīzes pirmajā lapā mēs publicējām šādu tekstu: “Pašmāju gļēvuļi, vārguļi un nodevēji, paejiet malā!” No 2004. gadā publicētās intervijas (Mainīties uz labo – tas nekad nevar būt par vēlu) top skaidrs, ka cilvēki niknojās par šādu teikumu. Jau vairākus gadus šo teikumu vairs nepublicējam. Vai situācija ir mainījusies, vai cilvēki ir kļuvuši labāki? Vai vārguļi, gļēvuļi, nodevēji vairs nedusmojas un atbalsta dekolonizāciju?
Aivars Garda: Protams, cilvēki nav kļuvuši labāki. Drīzāk otrādi.
DDD: Nesen kāds sociālajā vietnē “Facebook” jautāja, kā lai vārgulis zina, ka viņš ir vārgulis? Ko jūs viņam atbildētu?
A.G.: Ļoti vienkārši. Lai viņš pajautā savai sirdsapziņai, savam augstākajam “es”, vai viņš vēlas atbrīvot Latviju no padomju iebrucējiem visās paaudzēs? Vai viņš dara visu iespējamo viņa stāvoklī, lai padarītu padomju civilokupantiem-civilkolonistiem un viņu pēcnācējiem visās paaudzēs dzīvi Latvijā nepatīkamu? Vai viņš atzīst, ka padzīt iebrucējus ir kategoriskais imperatīvs, tas ir, visu Latvijas likumīgo pilsoņu, kas tādi ir bijuši līdz okupācijai 1940. gadā, un viņu pēcnācēju obligāti veicams uzdevums, nevis “gribu–negribu” jautājums? Vai viņš atzīst, ka ir obligāti jāīsteno dzīvē 1996. gada Saeimas Deklarācija par Latvijas okupāciju, kā arī šajā sakarā vēl ātrāk pieņemtie starptautiskie dokumenti, kas ir par labu dekolonizācijai? Vai viņš vispār zina par šādu dokumentu esamību? Ja nezina, tad kāpēc neinteresējas? Vai viņš atzīst, ka vajag sacelties pret pastāvošo netaisnīgo latviešu tautai naidīgo Latvijas varu un rīkoties tikpat konsekventi, kā to dara Latvijas Nacionālā fronte (LNF) un laikraksts “DDD”? Vai viņš izdara spiedienu uz Saeimu un valdību tā, kā to regulāri astoņpadsmit gadus dara LNF laikraksts “DDD”, lai kolonisti tiktu izraidīti no Latvijas? Ja viņš nevar atbildēt ar “jā” tad viņš ir gļēvulis, vārgulis un nodevējs.
DDD: Vai kopumā mūsu tauta kopš 2004. gada ir kļuvusi drosmīgāka un gudrāka?
A.G.: Kā jau teicu, tautas liela daļa ir pārvērtusies par pūli. Tas ir tāpēc, ka cilvēki no Latvijas varas puses caur radio un televīziju tiek nepareizi audzināti. Jā – audzināti. Cilvēki ir iedomīgi uz sevi. Viņi domā, ka paši ir gudri, ka viņus neviens neaudzina. Kādi maldi! Ja jau neaudzina, tad kāpēc cilvēki tik ātri nobijās no tā saucamās koronavīrusa pandēmijas? Pandēmijas taču nebija un nav. Bet cilvēki ir audzināti uzticēties valsts varai. Un tic visādām varas iebarotām blēņām. Turklāt vēl ir bailuļi.
Teroristi joprojām nav notverti
DDD: Vai jums ir ziņas, kā veicas 2004. gada 12. martā pret jums vērstā uzbrukuma izmeklēšana?
Aivars Garda: Jā. Šajā avīzes numurā ir publicēta mana pārsūdzība virsprokuroram. Tā daudz ko izskaidros lasītājiem. Es arī tagad uzskatu, ka tas bija ļoti labi organizēts pasākums pret mani un manām drosmīgajām laikraksta “DDD” veidotājām. Protams, es šajā publiskajā teroraktā biju vislielākais cietējs, taču ļoti liels pārbaudījums bija tieši viņām, kas neredzēja vien terorakta sākumu un pašu slepkavības mēģinājumu, toties redzēja automašīnas priekšējā stikla dauzīšanu un motora pārsega apliešanu ar degmaisījumu, redzēja aizskrienam četrus uzbrucējus melnās maskās, slepkavu aizdedzināto liesmu pārņemto “Viedas” automobili, ar kuru es piebraucu pie darbavietas, un visbeidzot – mani pašu guļot uz zemes asins peļķē bez samaņas.
Ja mērķis nebūtu iebaidīt manas darbinieces un vispār latviešus, man varēja uzbrukt kaut vai kāpņu telpā vai kādā vēlā vakara stundā klusā vietā. Taču – nē! Viņiem bija uzdevums to izdarīt, lai cilvēki to redzētu. Tātad bija pārliecināti, ka viņus neatradīs. Parasti neatrod tad, ja noziegumu izdara pašu vai svešas valsts specdienesti. Specdienestos taču apmāca profesionālus zagļus (lai zagtu slepenus citu valstu dokumentus) un slepkavas (lai tie varētu noslepkavot citu valstu izlūkus vai pretizlūkošanas darbiniekus un tamlīdzīgi). Viņus māca arī atmūķēt durvis bez atslēgām, kā to dara profesionāli zagļi. Ir pieņemts uzskatīt: ja tie ir mūsējie, tad viņi ir izlūki, bet, ja svešzemnieki – tad spiegi.
Es nevaru pārmest un nepārmetu, ka mums ir šādi specdienesti. Taču, ja viņu prasmes zagt un nogalināt izmanto pret savas valsts pilsoņiem, tad es nosodu gan pavēļu devējus, gan izpildītājus.
Protams, ka šie paši specdienestos zagt un slepkavot ienaidniekus apmācītie cilvēki var izpildīt arī pašmāju augsti stāvošu personu un pašu specdienestu uzdevumus, kas ir vērsti pret politiskajiem oponentiem vai vienkārši citādi domājošiem. Neilgi pēc slepkavības mēģinājuma man dažas personas tā arī teica, ka viņi atpazīstot pašmāju specdienestu rokrakstu.
Turpretim citi izteica domu, ka tā varētu būt uz īsu laika sprīdi iesūtīta Krievijas armijas galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) četru cilvēku grupa, kādas tolaik aktīvi izmantoja, sūtot uz Čečeniju līdzīgu uzdevumu veikšanai. Tādas grupas pēc uzdevuma izpildes ātri pamet valsti. Tamdēļ tās nevarot atrast. Tās ir tikai divas no versijām, ko man izteica, kā viņi paši sevi dēvēja, – “zinoši” cilvēki.
Policijas darbinieks, kas tieši izmeklēja manu lietu, neatceros, vai viņš bija izmeklētājs vai operatīvais darbinieks, sacīja, ka viņš var izteikt savu personisko viedokli, ja es to gribu dzirdēt. Atbildēju, ka gribu dzirdēt. Viņš teica, ka ir liela pretestība manas lietas izmeklēšanā, un, viņaprāt, manus uzbrucējus atklās tad, kad valsts vara būs pozitīvi noskaņota pret Gardu. Kamēr pie varas būs tie, kas tagad (2004. gadā), neko neatklās. Jāsaka, viņš “kā ūdenī skatījās”. Starp citu, viņš bija krievs vai krieviski runājošais. Par to liecināja gan viņa vārds, gan uzvārds, gan arī mazs akcents. Taču tamdēļ man ne tad, ne tagad nebija un nav pretenziju. Šķita, ka viņš izmeklē lietu, kā spēj, bet nevar neko izdarīt. Viņš domāja, ka tā ir “politiska lieta”. Es domāju, ka izmeklēt lietu pēc panta “par huligānismu” lika “no augšas”. Par to pat “zirgam jāsmejas”.
DDD: Kāda no versijām ir visticamākā?
A.G.: Nevaru pateikt. Diemžēl gūto smago traumu dēļ es pašu cīņu ar uzbrucējiem neatceros. Ārsti teica, ka diez vai arī kādreiz atcerēšos. Atceros tikai savu pārsteigumu, kad ieraudzīju četrus vīrus melnos formas tērpos un melnās maskās. Un nodomāju, kā tas var notikt gaišā dienas laikā visu acu priekšā. Atceros arī, ka izlēmu nesaukt pēc palīdzības. Atceros, kā pa asfaltu šņirkstēja viņu zābaki, kā tas ir kriminālfilmās, kurās rāda specvienības, kad tās “ieņem” kādu objektu. Taču tās nebija skrejošu soļu skaņas. Šķita, ka viņi ar mani cīnās.
Par cīņu, ko es neatceros, liecina tas, ka man bija saplēsts rudens mētelis. Tas vēl nekas (kaut gan – lai lasītāji pamēģina ar rokām saplēst mēteļaudumu), bet pilnīgi saplēsta bija uzvalka žakete, kas bija zem mēteļa un arī uzvalka bikses. Visvairāk mani izbrīna, kā varēja saplēst žaketi? Ja nebūtu mēteļa, tad es nebrīnītos. Tur bija jābūt lielam spēkam. Protams, ka tie bija gados jauni un labi trenēti vīrieši. Man tad jau bija gandrīz 49 gadi. Spēle bija, tā sacīt jāsaka, – vienos vārtos. Kā pēdējo atceros uzbrucēju smagu sitienu, pēc kura iestājās nāvīgas sāpes (atceros, ka tieši tā es iedomājos). Pēc tam es sajutu, ka zaudēju samaņu.
Eiropas Savienība: nevis brīvība, bet liberālisma purvs
DDD: 2004. gadā teicāt, ka LNF darbība pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā nemainīsies. Vai tiešām izdevies saglabāt sākotnēji izvirzītos mērķus? Kas, jūsuprāt, ir būtiskākais šķērslis LNF un laikraksta “DDD” darbībā, kopš esam Eiropas Savienībā?
Aivars Garda: Tāpat kā pirms iestāšanās, tā arī pēc tās galvenais šķērslis ir mūsu valsts varas, žurnālistikas (izņemot laikrakstu “DDD”) un latviešvalodīgā pūļa cilvēka vārgulība, gļēvums, nodevīgums, pērkamība u.c. negatīvās īpašības. Protams, ka arī okupantu un viņu pēcteču visās paaudzēs klātesamība Latvijā. Laikraksts “DDD” ir godam izturējis laika pārbaudi. Vienīgi mēs un mūsu lasītāji (es ļoti ceru) ir saglabājuši sākotnēji izvirzītos mērķus.
DDD: Vai patiesi piepildījās solījumi, ka LNF un laikrakstam “DDD” pēc iestāšanās Eiropas Savienībā būs vieglāk tikt pie vārda un uzrunāt cilvēkus? Kāda ir patiesība? Cik raidījumu LR un LTV ir bijuši par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju?
A.G.: Ne tikai es, bet katrs mūsu lasītājs zina, ka neviena raidījuma par dekolonizāciju nav bijis LR un LTV.
Vēl gribu piebilst, vēršoties pie tiem draņķiem (lai lasītāji man piedod, bet tieši tā es uzskatu), kuri uzdrošinās pārmest visiem laikraksta “DDD” veidotājiem un man personiski: “Ko tad jūs darāt? Jūs jau neko nedarāt! Jūs jau neko neesat izdarījuši! Tikai rakstāt un rakstāt!”
Lai šie draņķi izdara vismaz “naga melnumiņu” no tā, ko ir izdarījuši LNF laikraksta “DDD” veidotāji! Kamēr to nav izdarījuši, lai pat never muti vaļā! Lai lasītāji atgādina šiem idiotiem, ka rakstīšana arī ir žurnālistu, rakstnieku un dzejnieku darbs.
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.14(460) [2020. gada 24. jūlijs–6. augusts]
Saistītie raksti: