Pirms Otrā pasaules kara Herberts Cukurs bija pazīstams latviešu aviators, kurš kļuva slavens ar lidojumiem paša konstruētās lidmašīnās uz daudzām vietām pasaulē. Viņš ir bijis latviešu Brīvības cīņu dalībnieks, Latvijas armijas virsnieks. Vācu okupācijas laikā Herberts Cukurs ir gan reāli izglābis vairākus žīdus, gan strādājis Viktora Arāja komandā. Taču viņa vaina dalībā noziegumos pret cilvēci nav pierādīta. 1965. gadā Izraēlas specdienesta “Mossad” kaujinieki bez kāda tiesas sprieduma Herbertu Cukuru brutāli noslepkavoja. Vēl joprojām daudzi iztapīgi latvieši cenšas izplatīt klačas par to, ka Herberts Cukurs esot vainojams “žīdu šaušanā”…
Nupat klajā nāca Herberta Cukura grāmata “Mans lidojums uz Japānu”, kurā viņš apraksta savus lidojuma piedzīvojumus. Grāmatas atklāšanā tikāmies ar Herberta Cukura meitu Antinea Doloresu Cukurs-Risoto un uzaicinājām uz sarunu.
Herberta Cukura meita: verdziski nebučosim kājas!
Saruna ar Antinea Doloresu Cukurs-Risoto – slavenā latviešu lidotāja Herberta Cukura meitu
Dekolonizācija: par to ir jācīnās
Antinea Doloresa Cukurs-Risoto: Visu mūžu esmu sapņojusi atgriezties Latvijā, no kuras desmit gadu vecumā prom devos ne jau brīva prāta dēļ. Kā bērns paņēmu līdzi Latvijas zemi, taču pa ceļam to pazaudēju. Visu mūžu man bija drausmīga vēlēšanās atgriezties šeit, savā dzimtenē! Es sapņoju par braukšanu atpakaļ uz Latviju. Un tagad esmu šeit pavisam – jau divus gadus.
DDD: Ievēroju, ka sociālajos tīklos jūs sekojat mūsu publikācijām. Kādēļ?
A.D.C.-R.: Lasu šīs publikācijas, tagad esmu arī abonējusi laikrakstu “DDD”. Es visu vēroju: kuri latvieši patiešām cīnās. Jūs patiešām cīnāties. Tu esi varonīga, brīnišķīga jauna sieviete. Es ceru, ka arī citi pamodīsies jūsu iespaidā.
DDD: Mēs jau 18 gadus izdodam avīzi tieši ar šo nolūku – panākt Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju, deboļševizāciju.
A.D.C.-R.: Jā, tas taču mūsu tautai un valstij ir vissvarīgākais uzdevums. Tādēļ arī lasu tavas publikācijas. Mums ir jābūt kungiem savā zemē, bet tā nav. Bija vācu baroni, kuri pret latviešu zemniekiem slikti izturējās. Esmu domājusi, kā latvietis mēdza saņemt sodu no vācu barona – jā, daži aizgāja ar paceltu galvu, bet citi pēc pēriena noliecās un nobučoja baronam kāju. Ja es būtu barons un man verdziski bučotu pēdas, es tādu cilvēku paspertu un necienītu. Līdzīgi mūs neciena tie, kas ir ienākuši okupācijas laikā.
DDD: Tātad jūs ļoti labi saprotat dekolonizāciju?
A.D.C.-R.: Protams. Kāpēc to neizdarīja jau 90. gados?! Kādēļ atdeva Abreni? Kā gan var tā nodot?! Un vēl tagad šie kungi ir augstos amatos, pat prezidenta krēslā.
DDD: Klāt nākusi arī politiķu jaunā paaudze. Tie grib tāpat turēties pie varas siles un tādēļ nostājas pret dekolonizāciju, savu sponsoru interesēs izplatīdami vēl latviešiem kaitīgu ideoloģiju. Arī jūsu tēva apmelošana bieži izskan no šādu politikāņu mutēm, jo viņu sludinātais viņiem finansiāli ir izdevīgs – partiju sponsori maksā.
A.D.C.-R.: Mans vectēvs bija lietuvietis – es uzskatu, ka lietuviešiem pašapziņa ir augstāka, viņi jūtas vairāk kungi nekā kalpi. Un arī es nevienam sveštautietim kurpes nelaizu. Lai iegūtu manu respektu, cilvēkam pašam ir jābūt sirds aristokrātam un drošsirdīgam. Tādiem kā jūs. Tādai sievietei, kas sēž pie šī galda man pretī un mani intervē. Bet Latvijā šādu cilvēku ir maz.
DDD: Paldies par augsto novērtējumu. Taču es piekrītu, ka maz ir tādu latviešu, kuriem pietiek dūšas cīnīties par savas tautas tiesībām uz patiesu brīvību. Varbūt pat lieki jautāt – kādēļ?
A.D.C.-R.: Mans tēvs teica pareizi: tās ir verga asinis, kas daudzos latviešos plūst. Arī viņš daudz bija cietis tieši no pašiem latviešiem. Tomēr ir bijuši arī daudz brīnišķīgu cīņu biedru.
DDD: Latvieši ir kontrastaina tauta: daudz labā, bet daudz arī sliktā.
A.D.C.-R.: Jā, tā varētu teikt. Bet tagad visā pasaulē notiek drausmīgas lietas, cilvēki ir saindēti, apātiski – un pasaule, šķiet, beigsies ar katastrofu… Esmu domājusi: ja šeit, Latvijā, tautai būtu iespēja vēlēt prezidentu. Kāds tiktu ievēlēts? Drosmīgs kandidāts netiktu pat izvirzīts.
Rūpēties par Latviju, nevis savu vēderu!
DDD: Mums vajadzētu nošķirt tautu no pūļa. Latvieši, kas pieder pie tautas, vēlas atbrīvoties no ārējiem ienaidniekiem, bet pūlim, kaut arī latviešu valodā runājošam, nav nekādu citu prasību kā vien vēdera intereses. Pūļa latvietis – kā vējš pūš, tā grozās un par tādu pašu prezidentu balsos, tas ir, par to, kurš treknāku desu solīs, nevis nacionālo brīvību.
Antinea Doloresa Cukurs-Risoto: Šis laikmets dara apātisku. “Man viss vienalga, ka tikai mani liek mierā.” – tāda daudziem ir devīze. Ja televīzijā atļautu brīvi runāt ugunīgiem cilvēkiem, kas rosinātu debates, tas situāciju mainītu. Taču tagad šos ugunīgos, visticamāk, iebāztu cietumā… Patiesas, drosmīgas runas tiek aizliegtas.
DDD: Pareizāk sakot, netiek atļautas, netiek atskaņotas, tiek cenzētas…
A.D.C.-R.: Teikšu, ka latvieši paši sev neuzticas, latvieši neprot izvēlēties patiesību. Es uzzināju, kā jūs tikāt izstumti, tiesāti, apkaroti. Man tiešām ir žēl, ka Latvija ir tik ļoti pazudusi. Atdod savu dārgumu un vēl nobučo kāju tam, kurš paņem… Taču ir jācīnās.
Ja jums būtu televīzija…
DDD: Televīzija, protams, būtu spēcīgs masu saziņas līdzeklis. Taču arī avīze daudz var panākt – tam gan ir vajadzīgi lieli finanšu līdzekļi.
A.D.C.-R.: Bagātajiem cilvēkiem jūs būtu jāatbalsta.
DDD: Kā Gandiju atbalstīja indiešu bagātnieki?
A.D.C.-R.: Jā, tas ir briesmīgi, ka latvieši to nesajēdz. Es novēlu visiem, kas lasa avīzi “DDD”, cīnīties pašiem un palīdzēt jums, lai kaut ko darītu Latvijas labā. Šīm domām, par kurām rakstāt, ir jāizplatās. Jums ir vajadzīga palīdzība. Tikai tā Latvija atkal būs brīnišķīgi skaista zeme. Katram latvietim tā pieder, un katra latvieša pienākums ir to sargāt. Kas finansē visus tos medijus, kuri melo un neļauj patiesībai izplatīties – tas, lūk, ir jautājums! Es gan zinu – kas… taču nenosaukšu vārdā, lai mani neieliek cietumā. Bet tas notiek globālā mērogā.
Nesen izdotā Herberta Cukura grāmata “Mans lidojums uz Japānu”
Nāvējošā atriebība
DDD: Pastāstiet par savu tēvu – kādēļ viņš tika apmelots un nodēvēts par slepkavu?
Antinea Doloresa Cukurs-Risoto: Tā bija atriebība. Viens žīds Brazīlijā sakūdīja citus žīdus, vairākas žīdu organizācijas, pret manu tēvu un patiesībā pataisīja žīdiem dzīvi par elli.
DDD: Par ko šis cilvēks gribēja atriebties jūsu tēvam?
A.D.C.-R.: Viņu sauca Božarskis un ar manu tēvu bija pazīstams jau Latvijā pirms kara. Mans tēvs slavenajos lidojumos devās kā civilists, nevis kā Latvijas Jūras aviācijas diviziona kapteinis. Tā ir būtiska atšķirība! Jo virsniekiem ir savi likumi. Latvijas armijas pārstāvis taču nelidoja uz svešām zemēm – uz Gambiju, uz Japānu u.c. Viņš lūdza atļauju ministrijai un savus lidojumus veica civilajās drēbēs.
Lūk, un šis žīds Božarskis, par kuru ieminējos, bija uzņēmējs, kurš vēlējās nopelnīt ar mana tēva vārdu, jo lidotājs un konstruktors Herberts Cukurs bija godājams vīrs Latvijā. Ap 1934. gadu Božarskis bez mana tēva ziņas saražoja aptuveni 10 tūkstošus spogulīšu, kas reklamē Herberta Cukura lidojumus. Šī suvenīra otrajā pusē bija redzams mans tēvs Latvijas aviācijas virsnieka formastērpā. Šādi spogulīši kā suvenīri tolaik bija ļoti modē, un ar tiem varēja labi nopelnīt.
Tātad Božarskis bija ieguldījis līdzekļus un cerēja uz labu “šepti”. Viņš lielīgi aizgāja pie mana tēva, lai spogulīšus parādītu. Tēvs vaicāja, kādēļ šī ideja un pats attēls nav ar viņu iepriekš saskaņots?! Šādus spogulīšus izplatīt nedrīkstēja, jo, vēlreiz atkārtoju, Herberts Cukurs savus slavenos lidojumus veica kā privātpersona, civilās drēbēs, nevis Latvijas armijas formastērpā. Armijai ir savi likumi un ar reklamēšanos nevar nodarboties! Spogulīšu ražotājs Božarskis ļoti apvainojās, saskaitās un aizejot ļauni solījās atriebties.
DDD: Vai tas realizējās?
A.D.C.-R.: Jā, pēc kara. Božarskis arī emigrēja uz Brazīliju. Tur viņš satika manu tēvu un atcerējās par spogulīšos izniekoto naudu… Pret tēvu tika sakūdītas Brazīlijas žīdu organizācijas, viņš tika apmelots, ka Arāja komandā aktīvi esot piedalījies žīdu šaušanā… Tēvs tika izziņots kā “slepkava”. Lielākajā Brazīlijas laikrakstā – cik gan pasakainu naudu tas maksāja! – parādījās ziņa, ka Riodežaneiro dzīvo viena miljona žīdu slepkava, Hitlera labā roka. Jā, tieši tā – miljona žīdu slepkava! Pēc tam nākamajās preses publikācijas šis skaits saruka, taču “slepkavas” zīmogs palika. Viens no lielo avīžu īpašniekiem bija slavens gubernators. Mans tēvs viņu pazina un teica: “Tu taču zini, ka esmu nevainīgs.” Viņš atbildēja, ka zina, taču tas nav interesanti. Kāds deva ļoti lielu naudu, lai manu tēvu padarītu par žīdu slepkavu brazīliešu acīs.
DDD: Kādēļ jūsu tēvs iesaistījās Viktora Arāja komandā?
A.D.C.-R.: 1941. gada pavasarī krievu okupanti deva manam tēvam pavēli Rīgā piedalīties lidmašīnu būvēšanā. Kad ienāca vācieši, tēvam kā “komunistam” draudēja nāvessods nošaujot. To uzzināja Viktors Arājs, kurš ar manu tēvu bija bijis vienā korporācijā “Lettonia”. Arājs nav ļāvis tēvu notiesāt, bet piedāvāja viņam iesaistīties savā komandā. Tēvs sākumā atteicās, bet tad piekrita strādāt garāžā par inženieri, jo citādi, kā teica Viktors Arājs, tēvu nevarēja izglābt no nošaušanas. Tā mans tēvs sapinās ar Arāju.
DDD: Labi, bet vai tiešām jūsu tēvs – Brīvības cīņu dalībnieks, talantīgs aviators un inženieris, kurš savu lidojumu aprakstos ar dziļu cieņu un mīlestību izturas pret citām tautām, kultūrām un paražām, – slepkavoja žīdus?
A.D.C.-R.: Nē, protams. Šī apmelošana tika mērķtiecīgi organizēta. Mans tēvs nav slepkavojis žīdus, bet gluži pretēji – daudzu izglābis.
DDD: Kā reaģēja latviešu sabiedrība Brazīlijā uz šiem apmelojumiem – vai ticēja?
A.D.C.-R. Nē, latvieši nenoticēja. Taču 1946. gadā no Argentīnas atsūtītais Latvijas sūtnis Pēteris Oliņš aktīvi palīdzēja manu tēvu kompromitēt, kaut izlikās par mūsu lielu draugu.
DDD: Tajā laikā Latvijai bija sūtnis Argentīnā un Brazīlijā?
A.D.C.-R.: Jā, jo Argentīna un Brazīlija neatzina Latvijas okupāciju un iekļaušanu Padomju Savienībā par likumīgu. Tāpēc 1935. gadā par ģenerālkonsulu ieceltais Oliņš turpināja vadīt sūtniecību pilnvarotā lietveža pakāpē līdz pat 60. gadiem.
Reiz manu tēvu uzaicināja uz restorānu, un Pēteris Oliņš piecēlās kājās un lauzītā spāņu valoda publiski paziņoja, ka pie galda sēžot slepkava.
Visas šīs kampaņas rezultātā mums atņēma īpašumu. Pārvācāmies līča otrā pusē, dzīvojām garāžā, kur tēvs vēlāk būvēja arī lidmašīnas. 1950. gadā pie mums atnāca divi Brazīlijas armijas ģenerāļi un trīs pulkveži, lai paspiestu manam tēvam roku un izteiktu nožēlu par masveida apmelojumiem. Viņi bija cīnījušies kopā ar sabiedrotajiem un “pa saviem kanāliem” zināja, ka tiek fabricēti meli, jo Herberts Cukurs ir nevainīgs.
Mazliet vēlāk tēvam radās iespēja intervijā publiski paskaidrot patiesību. Prese sāka rakstīt arī to, ko teica viņš, nevis tikai apmelojumus. Pirmo reizi viņam bija iespēja paskaidrot lietas – un acīmredzot simpātijas, kuras cilvēkiem radās pret tēvu kļuva bīstamas. No viņa varēja tikt vaļā, tikai noslepkavojot. 1965. gadā to paveica pieci “Mossad” kaujinieki. Šai cietsirdīgajai slepkavībai tēvs pretojās kā īsts varonis – viens pret pieciem specvienības aģentiem!
DDD: Līdzīgi pirms 16 gadiem kādi vēlējās atbrīvoties no Aivara Gardas, kurš bija uzsācis cīņu par dekolonizāciju un tādējādi strauji radījis simpātijas latviešos. Slepkavība neizdevās – viņš izdzīvoja. Taču daudzi latvieši nobijās. Presē plaši skanēja apmelojumi, zākāšanās, tika safabricētas krimināllietas…
A.D.C.-R.: Tie ir noziedzīgi paņēmieni, kā iznīcināt cilvēkus, kas saka patiesību.
Turpmāk vēl…
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.13(459) [2020. gada 3.–23. jūlijs]