Vilhelms Ļuta
Žurnālists
Komunistiskā propaganda okupācijas laikā gvelza visdažādākās muļķības. Bazūnēja, ka valstī vara esot padomju rokās, bet reālajā dzīvē visu noteica Kremļa vadītā kompartija. Tautām tika solīta drīza komunisma uzvara, bet īstenībā tika darīts viss, lai komunismu neviens nekad neredzētu. Nemitīgi skandināja saukļus par tautu draudzību, bet stingri aizliedza runāt par plaši izvērsto lielkrievu šovinismu.
Visas lietas saukt īstajos vārdos latvieši iedrošinājās tikai īsi pirms savas valsts atjaunošanas. Radošās savienības plēnumā 1988. gada jūnijā beidzot publiski tika pateikts, ka karalis ir pliks, nevis stilīgi ģērbies. Rakstnieks Andris Kolbergs plēnumā atklāja to, kas patiesībā ir slēpies aiz jēdziena “tautu draudzība”. Piemēram, Rīgā tā nozīmēja ar šovinistiskiem saukļiem krievu valodā apzīmētas namu un iestāžu fasādes. Populārākie aicinājumi bija: “Бей гансов!” (“Sit gansus!”); “Русским Ригу, гансам фигу!” (“Krieviem Rīgu, gansiem figu!”); “Каждый убытый латыш – одно посаженное дерево. Озеленим город Ригу!” (“Katrs nosists latvietis – viens iestādīts koks. Apzaļosim Rīgu!”).
Saukļiem sekoja arī rīcība. 1987. gada 8. aprīlī pie Kultūras nama “Ziemeļblāzma” divsimt bruņotu šovinistu banda ar saukļiem krieviski “Sit latviešus, sit fašistus!” bez jebkāda cita iegansta piekāva Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas audzēkņus. Plēnumā minēja arī vairākus citus līdzīgus noziegumus. Zīmīgi, ka visus šāda veida nodarījumus tiesas instances atstāja bez ievērības, jo propaganda šovinismu kā tādu neatzina.
Arī 1990. gadu sākumā šovinisms nepazuda. Naidpilnie saukļi vēl ilgi zīmējās uz namu sienām. Dažādos mītiņos, demonstrācijās, it īpaši 16. marta un 9. maija saietos, okupanti latviešus apsaukāja (un apsaukā) par fašistiem. Var jautāt, kāds īsti ir nolūks šādai rīcībai? Atbilde ir elementāra: okupanti nevēlas atklāt, ka fašisti ir viņi paši! Šis ir tas pats gadījums kā ar zagli, kurš, bēgdams no vajātājiem, sauc: “Turiet zagli!”
Svešvārdu vārdnīcās fašismu definē kā ekstremālu, vardarbīga grupējamu, kas 1922.–1943. gadā pastāvēja Itālijā. Līdzīgi režīmi esot bijuši arī Vācijā un Spānijā. Padomju izdevumos strikti piebilsts, ka fašisms esot raksturīgs tikai kapitālistiskajai iekārtai. Un allaž apgalvots, ka tieši PSRS esot sagrāvusi galvenos fašistiskos spēkus.
Taču svešvalodu vārdnīcām, it īpaši politiski angažētām, ir tieksme sagrozīt īstenību. Tamdēļ jāpaļaujas uz zinātnieku spriedumiem. Nobela prēmijas laureāts Ļevs Landaus izsecināja, ka “pirmā fašistiskā valsts izveidota tieši Krievijā 1917. gada oktobrī”.
Izcilais zinātnieks, Nobela prēmijas laureāts Ivans Pavlovs 1934. gadā vēstulē valdībai rakstīja:
“Pasaulē jūs sējat nevis revolūciju, bet ar milzu panākumiem fašismu. Līdz jūsu revolūcijai fašisms nepastāvēja.”
Šo fašisma spēju vēlāk spilgti apliecināja 1939. gadā noslēgtais Molotova–Rībentropa pakts, uz kura pamata abas fašistiskās valstis – PSRS un Vācija – draudzīgi vienojās savā starpā pārdalīt Eiropu.
No fašistu izraisītā kara un okupācijas smagi cieta Latvija. Izpostīto materiālo vērtību summa pārsniedz 500 miljardus eiro. Dzīvību zaudējuši vairāk nekā 200 tūkstoši latviešu.
Lai atgūtos no vardarbības, atjaunojot neatkarību, Latvijai steidzami bija jāveic deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija, atbrīvojoties no visādiem misionāriem un laimes meklētājiem. Diemžēl mūsu politikāņi izvēlējās pretējo ceļu, ko tukšvārdā sauc par “integrāciju”. Šādas nostājas dēļ Rīgā atļauts mitināties tūkstošiem bijušo PSRS militāristu. Turklāt šiem okupantu frontiniekiem tiek nodrošinātas vēl papildus sociālās garantijas. Tūkstošiem ieklīdeņu pēc atvieglotiem noteikumiem ir ieguvuši Latvijas pilsonību. Valodas referendumā atklājās, ka 273 tūkstoši šādu jaunpilsoņu balso pret Satversmi un ir klaji nelojāli valstij.
Krievija joprojām mēdz Latviju dēvēt par “fašistisku valsti”. Īstenībā tam varētu piekrist. Vai tad tie vairāki simti tūkstoši cilvēciņu, kuri ik gadu 9. maijā ierodas pie Pārdaugavas monstra, nav fašisma atbalstītāji?! Viņi taču ar tik lielu patosu svin savas roģinas fašistu “varonīgo” iebrukumu Latvijā.
Lai Latvija spētu atgūties no okupācijas sekām, ir jāveic dekolonizācija. Būtībā šī ir cīņa par latvisku Latviju – cīņa, kurā drosmīgi iestājusies Aivara Gardas vadītā Latvijas Nacionālā fronte. Šai cīņai, kas būs ilga un smaga, ir jānoslēdzas ar uzvaru. Tad Nacionālās frontes cīnītāju vārdus varēs ar zelta burtiem ierakstīt Latvijas vēsturē.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.12(458) [2020. gada 19. jūnijs–3. jūlijs]