Organizācijas Swiss Propaganda Research pētījums
Turpinājums no: Propagandas reizinātājs: Kā globālās ziņu aģentūras un Rietumu mediji raksta par ģeopolitiku. 1. daļa
“Pievienojot apšaubāmus stāstus”
Ja daži jautājumi vispār neparādās medijos, citi ir ļoti ievērojami, lai gan patiesībā tādi nemaz nav: “Bieži vien masu informācijas līdzekļi neraksta par realitāti, bet gan par mākslīgi radītu vai inscenētu realitāti. (..) Vairāki pētījumi parādījuši, ka masu informācijas līdzekļi galvenokārt koncentrējas uz PR aktivitātēm un ir pasīvi neatkarīgas izpētes veikšanā.” (Blum 1995, p. 16)
Faktiski, pateicoties mūsu masu mediju zemās kvalitātes žurnālistikai un lielajai atkarībai no aģentūru sagatavotajām ziņām, ieinteresētajām personām ir ļoti viegli izplatīt pa visu pasauli (arī Latvijā – “DDD” piez.) propagandu un dezinformāciju ļoti respektablā formātā. DPA redaktors Stefens brīdināja par šīm briesmām:
“Jo vairāk ieredzētas ir ziņu aģentūras un laikraksti, jo spēcīgāk tiek iemidzināta kritiskā domāšana. Ja kāds vēlas apšaubāmu stāstu izplatīt pasaules medijos, viņam tikai jāpiedāvā tas kādai labas reputācijas aģentūrai. Šis būs garants, ka drīzumā stāsts parādīsies visos medijos. Dažreiz gadās, ka mānīšanās izplatās no vienas aģentūras uz citu un tādējādi kļūst ticamāka.” (Steffens 1969, p. 234)
Visaktīvākie apšaubāmu ģeopolitisko stāstu “sējēji” ir militāristi un aizsardzības ministri. Piemēram, 2009. gadā AP, ASV ziņu aģentūras, vadītājs Toms Kērlijs (Tom Curley) atklāja, ka Pentagons algo vairāk nekā 27 tūkstošus komunikācijas speciālistu, kuru budžets gadā pārsniedz 5 miljonus. Šie cilvēki strādā medijos un mērķtiecīgi manipulē ar informāciju. Turklāt augsta ranga ASV ģenerālis draudēja viņu un AP ziņu dienestu “iznīcināt”, ja žurnālisti kritizēs ASV militāro dienestu.
Par spīti vai pateicoties (?) šādiem draudiem, mūsu (arī Latvijas – “DDD” piez.) masu informācijas līdzekļi izplata apšaubāmas ziņas, atsaucoties uz neizpaužamiem “avotiem” “ASV aizsardzības dienestos”.
Ulrihs Tilgners (Ulrich Tilgner), Vācijas un Šveices televīziju Tuvo Austrumu korespondents veterāns, 2003. gadā, neilgi pēc kara Irākā, brīdināja par militāristu izplatītajiem maldiem un mediju lomu šo viltus ziņu izplatīšanā:
“Ar mediju palīdzību militāristi veido sabiedriskos uzskatus un izmanto tos savu plānu īstenošanā. Viņiem izdodas radīt cerības un izplatīt maldinošu informāciju. Šajā jauna tipa karā ASV administrācijas komunikācijas (PR) stratēģijas izpildīja tādu pašu lomu kā mīnmetēju piloti. Pentagonā speciāli sabiedrisko attiecību speciālisti un slepenie dienesti kļuva par informatīvā kara kareivjiem.
Maldinošajiem manevriem ASV armija izmantoja caurskatāmības trūkumu mediju sniegtajās ziņās. Veids, kādā viņi izplata informāciju, ko vēlāk uztver un tālāk izplata laikraksti un elektroniskie plašsaziņas līdzekļi lasītājiem, klausītājiem un skatītājiem, atņem iespēju uzzināt ziņu patiesos avotus. Tādā veidā publikai neizdodas ieraudzīt militāristu īstos mērķus.” (Tilgner 2003, p. 132)
Ko zina ASV militārpersonas, ir zināms arī ASV slepenajiem dienestiem. Britu 4. kanāla ievērojamā ziņojumā bijušās CIP amatpersonas un Reuters korespondents atklāti runāja par sistemātisku propagandas un dezinformācijas izplatīšanu, ziņojot par ģeopolitiskajiem konfliktiem. Bijušais CIP virsnieks un ziņotājs Džons Stokvels (John Stockwell) par savu darbu Angolas karā pastāstīja:
“Galvenais uzdevums bija radīt iespaidu, ka tā ir [ienaidnieka] agresija. Jebkura ziņa, ko rakstījām un kas nonāca visos pasaules medijos, bija veidota tieši tā. Trešdaļa manu darbinieku bija propagandisti, kuru profesionālais darbs bija radīt, izdomāt stātus un sameklēt ceļus, kā tos iepludināt presē. (..) Vairums Rietumu laikrakstu redaktoru neapšauba ziņas, kas atbilst vispārējiem uzskatiem un aizspriedumiem. (..) Tādēļ mēs radījām ziņas, kas bija apritē nedēļām ilgi. (..) Taču tās visas bija izdomātas.”
Freds Braidglends (Fred Bridgland) par savu darbu kara korespondenta amatā Reuters aģentūrā saka:
“Savus ziņojumus balstījām oficiālos paziņojumos. Tikai pēc vairākiem gadiem sapratu, ka CIP eksperts patiesībā sēdēja ASV vēstniecībā un sacerēja paziņojumus, kuriem nebija nekādas saistības ar patiesībā notiekošo. (..) Būtībā, runājot ļoti ciniski, jūs varat publicēt jebkādus mēslus un tas noteikti nonāks laikrakstos.”
Un bijušais CIP analītiķis Deivids Makmišels (David Mac Micheal) savu darbu Nikaragvā pretošanās kara laikā raksturoja šādi:
“Mūsu izlūkdienesti Nikaragvā bija tik labi, ka mēs zinājām pat to, kad kāds nolaiž ūdeni tualetē. Taču man bija sajūta, ka ziņas, kuras sniedzām presei, nāca tieši no tualetes.” (Hird 1985).
Protams, izlūkdienestiem bija arī plaši tiešie kontakti medijos, caur kuriem varēja “nopludināt” informāciju, ja bija tāda nepieciešamība. Taču bez globālo aģentūru noteicošās lomas vispasaules propagandas sinhronizācija un dezinformācija nebūtu tik efektīva.
Ar šo “propagandas pavairotāju” starpniecību, apšaubāmas ziņas, ko radīja valdību, militāro dienestu un izlūkdienestu sabiedrisko attiecību speciālisti, izplatījās (un izplatās – “DDD” piez.) sabiedrībā vairāk vai mazāk nekontrolēti, nepārbaudot ziņu patiesību.
Žurnālisti atsaucas uz ziņu aģentūrām, bet tās savukārt – uz saviem avotiem. Lai gan bieži tās norāda uz faktu iespējamību (tādējādi izvairoties no atbildības) ar terminiem “visticamāk”, “atsaucoties uz” un tiem līdzīgiem, baumas ātri izplatās pa visu pasauli un dod vēlamos rezultātus.
Turpmāk vēl…
Avots: https://swprs.org/the-propaganda-multiplier/