Šveices organizācijas “Swiss Propaganda Research” pētījums
Viens no svarīgākajiem plašsaziņas līdzekļu sistēmas aspektiem ir līdz šim sabiedrībai vismazāk zināms. Proti, lielākā daļa Rietumu ziņu klāsts nāk tikai no trim lielākajām ziņu aģentūrām, kas atrodas Ņujorkā, Londonā un Parīzē.
Šo ziņu aģentūru monopols nozīmē to, ka mediji pamatā atspoguļo vienas un tās pašas ziņas, lietojot pat identiskus vārdu salikumus. Turklāt valdības, militārie un izlūkdienesti izmanto šīs globālās ziņu aģentūras, lai paplašinātu viņu radīto ziņu izplatību pasaulē.
Pētījums par Sīrijas kara atspoguļojumu lielākajos Eiropas laikrakstos skaidri parāda notiekošo: 78 procenti rakstu balstīti uz lielāko ziņu aģentūru sniegtās informācijas, bet par šo jautājumu neviens no rakstiem nav bijis kā neatkarīgs žurnālistu pētījums. Vēl vairāk, 82 procenti no viedokļu rakstiem un intervijām atbalstīja ASV un NATO iebrukumus, lai gan pārmetumi par propagandu tika veltīti pretējai pusei.
“Tāpēc jums vienmēr sev ir jāuzdod jautājums: kādēļ es saņemu tieši šo informāciju, tieši šādā formā un tieši šajā mirklī? Galu galā, šie vienmēr ir jautājumi par varu.”
Dr. Konrads Humlers (Dr. Konrad Hummler), Šveices bankas un mediju vadītājs
Ievads: “Kaut kas dīvains”
“Kā laikraksts zina to, ko tas zina?” Atbilde uz šo jautājumu, iespējams, pārsteigs tikai dažus lasītājus: “Galvenais informācijas avots ir ziņu aģentūras. Gandrīz anonīmās ziņu aģentūras ir galvenais informācijas avots par pasaulē notiekošo. Tātad, kā sauc šīs ziņu aģentūras, kā tās darbojas un kas tās finansē? Lai novērtētu, cik labi par notikumiem Austrumos un Rietumos tās ir informētas, ir nepieciešams zināt atbildi uz iepriekš uzdotajiem jautājumiem.” (Höhne 1977, p. 11)
“Swiss Media Researcher” norāda: “Ziņu aģentūras ir vissvarīgākās informācijas sniegšanai plašsaziņas līdzekļiem. Neviens ik dienu strādājošais medijs nevar iztikt bez ziņu aģentūrām. [..] Tātad ziņu aģentūras ietekmē mūsu priekšstatu par pasauli; vēl vairāk – mēs uzzinām tikai to, ko tās izvēlējušās.” (Blum 1995, p. 9)
Lai gan šo aģentūru ietekme ir nozīmīga, jo dīvaināk ir tas, ka sabiedrība par šīm aģentūrām gandrīz neko nezina. “Lielākā daļa sabiedrības nemaz nezina par šādu ziņu aģentūru eksistenci… Faktiski tām ir nesamērīgi svarīga loma mediju tirgū. Bet, neskatoties uz šo lielo nozīmi, līdz šim tām ir pievērsts ļoti maz uzmanības.” (Shulten-Jaspers 2013, 13. lpp.)
Pat ziņu aģentūras vadītājs norādījis: “Ir kas dīvains, ja runājam par ziņu aģentūrām. Sabiedrība par tām zina ļoti maz. Pretēji laikrakstiem, to darbībai netiek pievērsta liela uzmanība, lai gan tās vienmēr ir stāsta avots.” (Segbers 2007, 9. lpp.)
“Neredzamais mediju sistēmas nervu centrs”
Tātad – kā sauc tās aģentūras, kas “vienmēr ir stāsta avots”? Pastāv tikai trīs globālās ziņu aģentūras:
- Amerikāņu “Associated Press” (AP) ar vairāk nekā 4000 darbinieku visā pasaulē. AP pieder ASV mediju kompānijām, un to galvenais redakcionālais birojs ir Ņujorkā. Šīs aģentūras sagatavotās ziņas izmanto vairāk nekā 12 tūkstoši starptautisko mediju, ik dienu sasniedzot vairāk nekā pusi no visas pasaules iedzīvotājiem.
- Pseidovalstiska Francijas aģentūra “Agence France-Presse” (AFP), kas bāzējas Parīzē ar apmēram 4000 darbiniekiem. AFP ik dienu “saražo” apmēram 3000 ziņu un fotogrāfijas medijiem visā pasaulē.
- Britu aģentūra “Reuters” Londonā ir privāta kompānija ar nedaudz vairāk nekā 3000 darbinieku. To 2008. gadā iegādājās kanādiešu mediju magnāts Tomsons (Thomson) – viens no 25 bagātākajiem cilvēkiem pasaulē, izveidojot “Thomson Reuters” ar galveno biroju Ņujorkā.
Papildus šīm trim, daudzām valstīm ir savas ziņu aģentūras. Pie tādām pieder, piemēram, Vācijas DPA, Austrijas APA, Šveices SDA (un Latvijas LETA – red.piez.). Taču, kad ir nepieciešamas starptautiska mēroga ziņas, tad nacionālās ziņu aģentūras parasti atsaucas uz globālajām ziņu aģentūrām, vienkārši nokopējot un pārtulkojot to sagatavoto informāciju.
Kādreizējais Austrijas APA direktors Volfgangs Vislozi (Wolfgang Vyslozi) ziņu aģentūru nozīmīgumu raksturo šādi:
“Ziņu aģentūrām reti kad tiek pievērsta sabiedrības uzmanība. Tomēr tās ir viens no ietekmīgākajiem un tajā pašā laikā vismazāk zināmākajiem mediju veidiem. Tās ir atslēgas organizācijas ar reālu ietekmi jebkurā mediju sistēmā. Tās ir neredzamais nervu centrs, kas savstarpēji savieno visas sistēmas daļas.” (Segbers 2007, 10. lpp.)
Niecīga abreviatūra, milzīga ietekme
Tomēr ir iemesls, kādēļ sabiedrībai globālās aģentūras, par spīti to svarīgumam, patiesībā ir nezināmas. Lūk, citāts no zviedru mediju profesora teiktā:
“Radio un televīzija parasti nenosauc savus ziņu avotus, un tikai speciālisti var atšifrēt atsauces žurnālos.” (Blum 1995, 9. lpp.)
Taču šī diskrētuma motīvam tomēr vajadzētu būt skaidram: ziņu izplatītāji īpaši nevēlas lasītājiem darīt zināmu, ka viņi nav ieguldījuši pētniecisko darbu ziņu sagatavošanā.
Laiku pa laikam laikraksti izmanto aģentūru sagatavoto informāciju, bet tos neatšifrē. 2011. gadā Šveices Sabiedriskā sektora Izpētes institūts Cīrihes Universitātē secināja:
“Aģentūru ieguldījums tiek izmantots integrēti, neizceļot informācijas avotu. Reizēm to daļēji pārraksta, liekot domāt, ka tas ir redakcijas ieguldītais darbs. Papildus vērojama tendence “uzlabot” aģentūru ziņojumus, ieguldot pavisam niecīgu darbu. Piemēram, nenoslīpētos aģentūru ziņojumus papildina ar attēliem un grafikiem, pasniedzot tos kā vispusīgus rakstus.”
Ziņu aģentūrām ir nozīmīga loma ne tikai drukātajos medijos, bet arī privātajos un sabiedriskajos digitālajos medijos. To apstiprina Folkers Brautigams (Volker Breautigam), kurš desmit gadus strādāja Vācijas valsts televīzijā “ARD” un vērtē kritiski ziņu aģentūru dominējošo lomu:
“Viena no galvenajām problēmām ARD ziņu dienestā ir tā, ka tam ir tikai trīs būtiskākie ziņu avoti: DPA/AP, Reuters un AFP – viens Vācijas/Amerikas, viens Lielbritānijas un viens Francijas. [..] Redaktoram, kurš gatavo ziņu raidījumu, ir jāizvēlas tikai dažas no piedāvātajām rindkopām, kas, viņaprāt, ir svarīgākās. Jāpārkārto tās citādākā secībā un jāsavieno ar dažiem izpušķojumiem.”
Arī Šveices Radio un Televīzija (SRF) savu darbību plaši balsta uz lielo ziņu aģentūru ziņojumiem. Kad skatītāji jautāja, kādēļ netika atspoguļots miera gājiens Ukrainā, redaktors atbildēja: “Līdz šim par šo gājienu neesam saņēmuši nevienu ziņu no neatkarīgajām ziņu aģentūrām – Reuters, AP un AFP.”
Turklāt ne tikai teksts, bet arī attēli, intervijas un videoieraksti, kurus vērojam ik dienas mūsu medijos, nāk galvenokārt no tām pašām ziņu aģentūrām. Tas, ko nezinošie skatītāji varētu uztvert kā vietējo laikrakstu vai TV ziņu kanālu ieguldījumu, patiesībā ir pārkopēts no Ņujorkas, Londonas un Parīzes.
Daži plašsaziņas līdzekļi gājuši vēl tālāk un, finanšu resursu trūkuma dēļ, likvidējuši savus ārzemju ziņu dienestus, pilnībā paļaujoties tikai uz ziņu aģentūrām. Nav noslēpums, ka daudzi interneta ziņu portāli pamatā pārpublicē tikai ziņu aģentūru sagatavoto informāciju.
Atkarība no globālajām ziņu aģentūrām rada uzkrītošu sakritību starptautisko notikumu atspoguļojumā. No Vīnes līdz pat Vašingtonai mediji bieži vien runā par vieniem un tiem pašiem notikumiem, izmantojot pat vienādu izteiksmes veidu. Tas ir fenomens, kuru citkārt raksturotu kā “kontrolētus medijus” autoritārās valstīs.
Korespondentu loma
Vairumam plašsaziņas līdzekļu nav savu ārzemju korespondentu, tādēļ viņiem nav izvēles – jāpaļaujas tikai uz ziņu aģentūru sagatavotajiem ziņojumiem. Bet kā tad ir ar lielajām ikdienas avīzēm un TV kanāliem, kuriem ir savi ārvalstu korespondenti?
Pirmkārt, jāpatur prātā proporcijas. Kamēr globālajām ziņu aģentūrām ir vairāki tūkstoši darbinieku visā pasaulē, Šveices laikrakstam NZZ, kas pazīstams ar bagātīgu starptautisko ziņu klāstu, ir tikai 35 ārzemju korespondenti (tajā skaitā arī biznesa ziņu korespondenti). Ķīnā un Indijā ir tikai pa vienam korespondentam; visa Dienvidamerika ir divu žurnālistu pārziņā, bet lielajā Āfrikā nav neviena pastāvīga korespondenta.
Turklāt uz kara zonām korespondenti dodas ļoti retos gadījumos. Par karu Sīrijā vairāki žurnālisti “rakstīja”, atrodoties Stambulā, Beirutā, Kairā vai pat Kiprā. Papildus tam, daudziem žurnālistiem nav nepieciešamo valodas zināšanu, lai saprastos ar vietējiem iedzīvotājiem un mediju pārstāvjiem.
Kā šādos apstākļos korespondenti uzzina “jaunumus” viņu pārraudzītajā pasaules daļā? Atbilde galvenokārt ir tā pati: no globālajām aģentūrām. Nīderlandes Tuvo Austrumu korespondents Joris Lujendijks (Joris Luyendijk) savā grāmatā “Tādi kā mēs nepatiesi atspoguļo Vidējos Austrumus” iespaidīgi apraksta korespondentu darbu un to, cik ļoti viņi ir atkarīgi no pasaules ziņu aģentūrām:
“Biju iedomājies korespondentus kā aktuālā mirkļa vēsturniekus. Ja notiek kas svarīgs, viņi dodas turp, lai noskaidrotu patiesību un pēc tam ziņotu par to. Bet es nerāvos noskaidrot, kas patiesībā notiek; tas jau bija izdarīts pirms tam. Man atlika tikai nodot tālāk sagatavoto ziņojumu.
Redaktori Nīderlandē man zvanīja, kad kaut kas notika. Viņi man sūtīja pa faksu vai e-pastu preses relīzes, un es tās saviem vārdiem pārstāstīju radio vai laikraksta rakstā. Šī iemesla dēļ redaktori uzskatīja, ka man jāpaliek tajā vietā, nevis jādodas tur, kur kaut kas patiešām notiek. Ziņu aģentūras sniedza pietiekami plašu informāciju, lai žurnālists spētu rakstīt vai runāt par krīzi vai svarīgu tikšanos.
Tādēļ lasītāji bieži vien sastopas ar vienu un to pašu bildi vai stāstu dažādos laikrakstos vai televīzijas kanālos.
Mūsu cilvēki Londonas, Parīzes, Berlīnes un Vašingtonas birojos uzskatīja, ka ziņu raidījumos parādās ne tie svarīgākie notikumi un ka mēs pārāk verdziski ievērojām ziņu aģentūru noteiktos standartus.
Parasti uzskata, ka korespondentiem ir “savs stāsts” [..], bet patiesība ir tāda, ka ziņas līdzinās maizes konveijeram. Korespondenti atrodas šī konveijera lentas pašās beigās, izliekoties, ka savām rokām ir izcepuši maizes klaipu, lai gan patiesībā tikai to iepakojuši.
Vēlāk mans draugs jautāja, kā man izdevies atbildēt uz visiem jautājumiem sarunu raidījumos – ikreiz un bez aizķeršanās? Kad viņam atklāju, ka līdzīgi kā TV ziņu raidījumos es visus jautājumus zināju jau iepriekš, saņēmu no viņa e-vēstuli pilnu ar lamuvārdiem. Tikai tad mans draugs atskārta, ka gadu desmitiem ziņas, ko viņš skatījies un klausījies, ir bijis tīrais teātris.” (Luyendjik 2009)
Citiem vārdiem sakot, tipisks korespondents vairumā gadījumu nav spējīgs veikt neatkarīgu izmeklēšanu. Tā vietā viņš izmanto un izplata tālāk tos jautājumus, ko iepriekš noteikušas ziņu aģentūras – vispārzināmais “meinstrīma efekts” (“valdošā viedokļa efekts”).
Turklāt, lai taupītu finanšu resursus, daudziem plašsaziņas līdzekļiem jādalās ar saviem ārzemju korespondentiem, tādēļ vienas un tās pašas ārvalstu ziņas parādās dažādu mediju publikācijās, kas nekādi neveicina informācijas daudzpusīgumu.
“Tas, par ko aģentūras neziņo, nenotiek”
Aģentūru centrālā un vadošā loma pierāda, kādēļ ģeopolitisko konfliktu atspoguļošanā vairums plašsaziņas līdzekļu izmanto vienus un tos pašus informācijas resursus. Sīrijas kara laikā, piemēram, galvenais informācijas avots bija “Sīrijas cilvēktiesību uzraudzība” – apšaubāma, “plaši pieejama”, viena cilvēka organizācija Londonā. Mediji reti vērsās tieši pie “uzraugiem”, jo to pat žurnālistiem bija ļoti grūti izdarīt.
Tā vietā “Uzraugs” pats savus stāstus sūtīja tieši globālajām ziņu aģentūrām, kurus tās pārsūtīja tūkstošiem mediju. Tie savukārt “informēja” simtiem miljonus lasītāju un skatītāju visā pasaulē. Par patieso iemeslu, kādēļ aģentūras visās pasaules malās atsaucās uz dīvaino “Uzraugu” savās reportāžās, un kas patiesībā to finansēja, – šis ir jautājums, kuru vajadzētu uzdot.
Bijušais Vācijas DPD ziņu aģentūras galvenais redaktors, Manfrēds Stefens (Manfred Steffens) savā grāmatā “Ziņu bizness” (“The Business of News”) raksta:
“Ziņas nekļūst ticamākas tikai tādēļ, ka var norādīt to avotu. Patiešām, ir apšaubāms uzskats, ka ziņu materiālam var uzticēties vairāk tikai tādēļ, ka tiek citēts avots. (..) Slēpjoties aiz stāsta “avota” maskas, daži cilvēki ir tendēti izplatīt avantūras. Pat ziņu izplatītājiem pašiem ir šaubas par informācijas ticamību, atbildību – vismaz morālu.” (Steffens 1969, p. 106)
Atkarība no globālajām ziņu aģentūrām ir galvenais iemesls, kādēļ mediju sižeti par ģeopolitiskajiem konfliktiem bieži ir virspusēji un dīvaini, bet vēsturisko attiecību, situācijas rašanās atspoguļojums ir labākajā gadījumā ļoti fragmentārs vai vispār iztrūkstošs. Kā atzīst Stefens: “Ziņu aģentūras informāciju saņem tikai un vienīgi par konkrēto notikumu, tādēļ iztrūkst vēsturiskā fona. Tās nevēlas papildināt ziņas ar informāciju, kas pārsniedz strikti noteiktās robežas.” (Steffens 1969, p. 32)
Un, visbeidzot, globālo aģentūru dominance izskaidro, kādēļ noteikti ģeopolitiskie jautājumi un notikumi – kas bieži neiekļaujas ASV un NATO stāstā vai arī ir pārāk “nesvarīgi” – plašsaziņas līdzekļos vispār netiek pieminēti, jo globālās aģentūras par tiem neziņo. Ja globālās aģentūras par to neziņo, Rietumu mediji nezinās, ka kaut kas vispār notiek. Kā izskanēja Vācijas DPA 50. gadu jubilejas pasākumā: “Tas, par ko aģentūras neziņo, nenotiek.” (Wilke 2000, p. 1)
Turpmāk vēl…: Propagandas reizinātājs: Kā globālās ziņu aģentūras un mediji raksta par ģeopolitiku. 2. daļa
Avots: https://swprs.org/the-propaganda-multiplier/
Publicēts laikraksts “DDD” Nr.11(457) [2020. gada 5.–18. jūnijs]