Vilhelms Ļuta
Žurnālists
Masu medijos okupantu zvērības būtībā ir aizliegta tēma – tabu. Toties masveidīgi tiek kultivēts varmākām tīkams uzskats: kas bijis tas bijis un nav ko vecās lietas cilāt, davai, labāk domāsim par šodienu. Tādējādi tiek ignorēts fakts, ka tautai, kas nezina savu vēsturi, nav nākotnes.
Okupantiem ir ierasts izmantot iespēju noliegt savus noziegumus. Viņi parasti rīkojas kā vairums cietumnieku, apgalvojot, ka šie, lūk, ne pie kā nav vainojami un ir nepareizi notiesāti.
Uzskatu, ka allaž ir nepieciešams atgādināt to postu, kādu okupanti pēdējā simtgadē ir nodarījuši latviešu tautai. Slaktiņš sākās 1914. gada rudenī, kad Pirmā pasaules kara kaujās Austumprūsijā pie Mazuru ezeriem cara ģenerāļu nodevības dēļ dzīvību zaudēja 25 tūkstoši latviešu karavīru. Šādu, tik bezjēdzīgu latviešu kā lielgabala gaļas izmantošanu Krievija turpināja veselus sešus gadus. Latviešu asinis straumēm lēja gan lielinieki, gan to pretinieki – ģenerāļi: Deņikins, Judovičs un Kolčaks. Latviešus piespieda karot abās pusēs, lika raidīt lodes brālim pret brāli, tēvam pret dēlu. Tā sešgadu cīņās bezjēdzīgi šo pasauli atstāja 156 tūkstoši latviešu dvēseļu.
Pēc kara savas lētticības un apmātības dēļ apmēram 200 tūkstoši latviešu mēģināja iedzīvoties Krievijā. Diemžēl 73 tūkstošiem nepaveicās. Tos represēja Staļina režīms.
Nākamais latviešu iznīcināšanas etaps sākās līdz ar Baigo 1940. gadu, kad iebruka PSRS. Šā gada laikā mūsu valsts zaudēja 50 tūkstošus tautiešu. Lodes saņēma politiķi, uzņēmēji, skolotāji, turīgie zemnieki, virsnieki. 15 424 cilvēkus, galvenokārt sievietes un bērnus, lopu vagonos izsūtīja uz Sibīriju.
Otrā pasaules kara laikā abi okupācijas režīmi, ignorējot jebkādas starptautiskās tiesības, karošanai mobilizēja ceturtdaļmiljonu latviešu. No šiem karotājiem vairāk nekā puse vairs neatgriezās mājās. Represiju dēļ bojā aizgāja arī tūkstošiem civilpersonu.
Kopējais okupācijas upuru skaits kopš 1914. gada pārsniedza 0,4 miljonus jeb 27 procentus no mūsu tautiešu kopskaita. Turklāt jāņem vērā, ka kara laikā Latviju atstāja 145 tūkstoši bēgļu. Tamdēļ zaudēto tautiešu kopējais skaits valstī pārsniedz pusmiljonu jeb trešo daļu. Tik liels iedzīvotāju iztrūkums nav radies nevienā citā pasaules valstī.
Var atgādināt, ka ziemeļvalstīs (Norvēģijā, Dānijā, Somijā un Zviedrijā) iedzīvotāju skaits pēc 1900. gada ir divkāršojies, bet Latvijā par desmitdaļu samazinājies.
Atjaunojot valstiskumu, radās iespēja kaut cik normalizēt pamattautas bēdīgo demogrāfisko stāvokli. Šim nolūkam vajadzēja realizēt Aivara Garda vadītās Latvijas Nacionālās frontes pieprasīto dekolonizāciju. Taču politikāņi izlēma pakļauties savas tautas paverdzinātājiem – okupantiem.
Vai latvju tauta kādreiz spēs atgūties? Jā, šajā aptumsuma laikā šādas cerības izstaro Aivara Gardas vadītie patriotiskie cilvēki. Ļeņina vārdiem sakot, tā ir dzirkstele, no kuras iedegsies liesma.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.9(455) [2020. gada 8.–21. maijs]