Aivars Gedroics
Plašsaziņas līdzekļi pēdējā laikā sākuši celt traci par to, ka Krievijā it kā notiekot t.s. “vēstures pārrakstīšana”, respektīvi, ka tur baltu pataisot par melnu un otrādi. Es, sekojot līdzi šīs zemes oficiālās propagandas nostādnēm, gan nekādu “pārrakstīšanu” no tās puses manījis neesmu. Manuprāt, oficiālā Krievija vienmēr ir turējusies pie šādām vēstures notikumu interpretācijas nostādnēm: Krievija un krievi nekad ne pie kā nav bijuši vainīgi; Krievija un krievi nekad nevienam nav uzbrukuši, bet tikai aizstāvējušies; nekad nevienu nav okupējuši, bet tikai atbrīvojuši; ja kādai valstij vai tautai kādreiz bija radies konflikts ar Krieviju vai krieviem, tad pie tā ir vainīga tikai un vienīgi konkrētā valsts vai tauta… utt., u.tjp. Un šādu nostāju turpina sludināt arī pašreizējā Krievijas vara un tās apmaksātie vēsturnieki. Protams, viņiem var un vajag pārmest politisko angažētību un faktu falsificēšanu, bet nekonsekvenci pārmest gan mēs viņiem nevaram. Drīzāk gan mēs varētu un mums vajadzētu pārmest Krievijai tieši nevēlēšanos pārrakstīt vēsturi, parādot beidzot lietas un faktus tādus, kādi tie ir reāli bijuši, nevis tādus, kādus tos ir izdevīgi redzēt Krievijai. Bet uz to, protams, nav ko cerēt vismaz tik ilgi, kamēr tur pie varas būs lielkrievu šovinisti.
Taču, lai nu paliek Krievija un krievi ar tādu vēstures interpretāciju, kāda tiem ir tīkama. Kā paruna saka, “ja tev sveša baznīca netīk, tad neej tajā ar savu lūgšanu grāmatu iekšā, un būs miers tad visiem”. Mums, latviešiem, svarīgāk ir tas, kas notiek Latvijā, kā vēstures notikumi tiek interpretēti un pasniegti tautai šeit.
Un, lūk, tieši Latvijā diemžēl pēdējā laikā es manu diezgan izteiktu vēstures pārrakstīšanu, konkrēti, atgriešanos pie padomju laika interpretācijas vairāku vēsturisku notikumu izvērtējumā. Saprotams, no Sorosa fonda grandus saņemošajiem doktorantiem ir obligāts nosacījums, cik vien var, apliet ar dubļiem visus, kas Otrā pasaules kara laikā cīnījušies “nepareizajā” pusē, it īpaši tādus cilvēkus, kā, piemēram, Herberts Cukurs, kuru “pareizā” puse zvēriski nogalināja bez tiesas un izmeklēšanas. Dabiski, ka viņu uztverē šie cilvēki vienmēr būs noziedznieki, bet tie, kas pret viņiem vērsušies, – upuri, lai arī reālajā dzīvē notikušie fakti liecinātu par pilnīgi pretējo. Pie tā jau esmu paguvis pierast, un šie fakti mani labi sen vairs neizbrīna. Taču nu ir parādījusies tendence sākt attaisnot tos, kas cīnījās pret Latvijas valsti uzreiz pēc tās nodibināšanas 1918. gadā, un, savukārt, nozākāt tos, kas iespēju robežās mēģināja, kā nu prazdami, nomazgāt to kaunu, ko izjuta Patriotiskie Latvieši par K.Ulmaņa autoritārās valdības rīcību 1939.–1940. gadā, kad notika gļēva padošanās PSRS agresoriem, ne tikai nepretojoties tiem fiziski, bet pat mēģinot vismaz daļēji leģitimēt viņu rīcību (slavenā frāze – “es palieku savā vietā, jūs palieciet savējās!”). Proti, gluži kā PSRS laikā uzņemtajā filmā “Kad lietus un vējš sitas logā” sludinot: “No vienas puses, jūs it kā cīnāties par Latvijas brīvību, bet, no otras puses…” Un te nu neatrodas neviena, kas pateiktu stingri un nelokāmi: “Nekādas otrās puses nav!” Nē, notiek nožēlojama atkāpšanās un viedokļu pārskatīšana, arvien vairāk tuvinot tos PSRS laika un tagadējās Krievijas izpratnei, kā un kas savulaik ir noticis.
Viens no 1945. gada vasarā Rēzeknes apriņķī izplatītajiem LTS(p)A uzsaukumiem.
“Latvieši, pulcējaties zem sarkan-balt-sarkanā karoga!
Pēc daudziem gadiem no jauna veidojas tautas liktenis.
Tagad vai nekad.
Jūs, latvieši, apmainiet izkapti un arklu pret kareivja zobenu!
Jo vairāk mēs esam zaudējuši, jo vairāk mums ir jāatgūst.
Latvju dēli, atsaucieties: dzimtene jūs sauc!
Jūs, kas mītat purvos, mežos, vienojieties: dzimtene jūs sauc!
Visi kopus, vienu ceļu, uzvara būs mūsu.
Latvieši! Iesim visi kā viens cīņā par dzimteni,
mūsu mīļo, dārgo Latviju!!!”
Lai nebūtu pamats apsūdzēt mani tukšvārdībā, minēšu arī konkrētus piemērus. Lūk, mūsu jaunie censoņi – daudzsološie žurnaļugas, uzticamie Sorosa skolnieciņi sākuši uztraukties par nabaga nelaimīgajiem 11 Valmieras komjauniešiem (būtībā – teroristiskas organizācijas locekļiem), kurus toreizējās varas iestādes pilnīgi pamatoti nolēma sodīt ar nāvi. Gluži par varoņiem šos pataisīt (kā PSRS laikos) pagaidām vēl neuzdrošinās, viņu vainu principā it kā atzīst, taču sods gan esot bijis nesamērīgi bargs (kara apstākļos!!! – A.G.). Laikam mūsu “vēstures pārrakstītāji” uzskata, ka viņiem pietiktu ar naudas soda uzlikšanu (diez kādā valūtā?) vai pavēli piespiedu kārtā veikt kādus sabiedriskos darbus! Lai gan vispār jau ironija, manuprāt, šeit būtu pilnīgi nevietā.
Manā uztverē, ja ko var pārmest, tad tikai to, ka pārāk maz šāva Latvijas valsts ienaidniekus, lai kādai ticībai vai tautībai viņi piederētu! Ja tai pašā Valmierā būtu nošāvuši 111 vai, vēl labāk, 1011 boļševikus un to apjūsmotājus, 1940. gadā krietni mazāk būtu iebrukušo krievu tanku bučotāju (ne tikai žīdi to darīja, arī letiņi tādi bija gana sastopami, skatīsimies taisnībai acīs!). Savulaik Latvijas varturi piekāpās inteliģences prasībai apžēlot uz nāvi notiesāto rakstnieķeli A.Upīti. Kā parādīja tālākā notikumu attīstība, tad šis “humānisma akts” producēja “varoni”, kurš 1940. gadā brauca uz Maskavu lūgt Latviju iekļaut “PSRS tautu brālīgajā saimē”. Jāsaprot, ka tādi darboņi ar gadiem nemainās, viņi var “mest spalvu, bet ne tikumu”. Un par šiem Valmieras vienpadsmit teroristiem var būt tikai viens jautājums: kāpēc neatkarīgā (it kā) Latvijā viņiem vēl arvien pastāv t.s. “piemiņas zīme” līdzīgi kā “kauna stabs” Pārdaugavā Rīgā? Bet Sorosa angažēto žurnaļugu izpratnē laikam drīz viņiem nāksies likt ziedus šai piemiņas vietā, piesaistot, protams, arī valsts un pašvaldību amatpersonas…
Un nu atkal jauns “vēstures pārskatījums” – režisores Guntas Gaidamovičas dokumentālā filma “Palikt pa vidu. Lubāna klānos”. Tajā sākumā tiek stāstīti vispārzināmi fakti, ka Latvijas okupāciju 1940. gadā iedzīvotāji uztvēruši dažādi: vieni cīnījās pret okupantiem, citi sadarbojās ar tiem. Tāpat arī vācu laikā un atkārtotās padomju okupācijas periodā nereti kaimiņš nostājās pret kaimiņu, tēvs pret dēlu, brālis pret brāli… utt. Īpašu uzmanību režisore gan velta tiem ļaudīm, kas pēckara gados iegāja mežos. Ko tur liegties, tie bija dažādi cilvēki ar dažādiem mērķiem, ne jau visi viņi būtu pelnījuši godpilno Nacionālo Partizānu nosaukumu. Bija ļautiņi, kas vienkārši gaidīja “labākus laikus” (ko varētu atnest angļi un (vai) amerikāņi, bet līdz tam labāk nekur nemaisīties un mierīgi dusēt sūnās šo vārdu vistiešākajā nozīmē). Bija puskrimināli tipi, kas uzdevās par pretpadomju cīnītājiem, lūdzot un nereti arī prasot apkārtnes zemniekus, lai tos baro, bet paši lielākoties pavadīja laiku, dzerot alkoholu un spēlējot kārtis, pie iespējas paņemot priekšā kādu jaunāku dāmu, ja tāda gadījās ceļā. Bija tiešām atklāti laupītāji un bandīti (kā likums, šādas grupas tika organizētas VDK uzdevumā), kuri terorizēja vietējos ar vienu mērķi – diskreditēt mežabrāļus kā tādus. Savukārt bija arī tiešām Īsti Patrioti, kas nežēloja savu veselību un dzīvību, iznīcinādami mūsu tautas ienaidniekus, – tie, kas reāli pildīja Nacionālo Partizānu funkcijas un tā būtu arī saucami (par tādiem ļaudīm labi aprakstīts igauņu rakstnieka Arveda Vīlanda grāmatā “Mežos vēl brīvība elpo”, kas tulkota latviski gan trimdā, gan Latvijā).
Kādus tad ļaudis kritizē filmas režisore? Ne tos, kas izlikās par pretpadomju cīnītājiem, labprāt ņēma (dažreiz arī ar varu) produktus no zemniekiem, bet nekādi tos neaizstāvēja pret okupantu patvaļu. Ne tos, kas slepeni sadarbojās ar čeku un tās uzdevumā nereti apšāva vai palīdzēja sagūstīt savus biedrus. Ne tos, kas iekrišanas gadījumā domāja tikai par savu ādu un bija gatavi nodot gan savus vēl mežā palikušos biedrus, gan apkārtējo māju iedzīvotājus, kuri savulaik bija devuši šiem iztiku un pajumti, tikai ar vienu mērķi – cerību, ka pašus tad nesodīs ar nāvi, bet gan ar 15–25 gadus ilgu katorgu. Šādus faktus režisore gan piemin, bet bez īpaša izvērtējuma no savas puses. Toties lielas dusmas viņā izraisa fakts, ka mežinieki nošāvuši divus tipus – partorgu un mērnieku, kas nejauši gadījušies viņiem tuvumā. Te nu sākas gara analīze, kāpēc tā vajadzēja darīt, vai no tā nevarēja izvairīties… utt., u.tjp. Papildus tiek aptaujāti komunistu un okupantu līdzjutēji, kuri labāko PSRS tradīciju garā šo divu tipu likvidētājus atklāti dēvē par bandītiem, nosodot nevis svešos ienācējus un kolaborantus, bet gan tos, kuri tos iznīcināja. Un te nu atliek vien gaidīt, kad izskanēs aicinājums atklāt pieminekli “nevainīgajiem upuriem” (nez kā PSRS okupācijas laikā to neiedomājās?), lai būtu, kur ziediņus nolikt varas pārstāvjiem un skolu jaunatnei…
Manuprāt, pētot mežabrāļu tēmu un kritiski izvērtējot visus, kas tobrīd atradās mežā, pirmais un galvenais jautājums būtu jāuzdod šāds: cik Latviešu tautas ienaidniekus konkrētais mežinieks ir likvidējis? Un, ja nevienu, tad atkal jājautā: ko viņš tur mežā darīja un par ko viņu apkārtējā tauta baroja? Jo tieši okupantu un kolaborantu iznīcināšana bija Nacionālo Partizānu uzdevums Nr. 1. Tie, kas to nedarīja, nebija nekādi partizāni, bet gan gļēvuļi un s…brāļi. Taču režisores Gaidamovičas izpratnē tieši tie, kas reāli cīnījās, bija paši sliktākie cilvēki, bet tie, kas pavadīja laiku dīkdienībā, – nevainīgi upuri. Netiek īpaši slēptas arī simpātijas pret aktīviem okupantu varas atbalstītājiem – komunistiem, komjauniešiem un t.s. istrebiķeļiem. Protams, ka filmas beigās vēl tiek dots mājiens, ka daudzi mežinieki varētu būt piedalījušies žīdu šaušanā – tiešu pierādījumu gan nav, bet viena tante teica… Un nu atliek jautāt: kurš un kurā valstī šobrīd nodarbojas ar “vēstures pārrakstīšanu”?
Ko mums, Latvju Patriotiem, darīt šinī sakarā? Neklusēt, bet skaļi nosodīt (gan personīgi, gan publiski) šādus darboņus, apliecinot, ka nepieļausim atgriezties pie vēstures izvērtējuma PSRS laiku izpratnē! Īpašu aktivitāti gribētu sagaidīt no LNPA (Nacionālo partizānu apvienības) puses, ja tāda vēl pastāv. Līdz šim minētā organizācija galvenokārt izcēlusies ar piebalsošanu varturiem tādos jautājumos kā, piemēram, Latvijas neatkarības iznīcināšana, iestājoties ES (par to esmu bijis spiests rakstīt jau agrāk. Bet, ja neko nedarīsim, tad varbūt arī esam pelnījuši, lai mūsu tautas vēsturi sāk izvērtēt “putiniski”? Pie varas esošajiem mūsu tautas nodevējiem taču Īsti Varoņi nevar būt simpātiski jau pēc definīcijas…
PAR TAISNĪGU ATTIEKSMI PRET MŪSU TAUTAS PAGĀTNI, TAGADNI UN NĀKOTNI CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS!!!
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.7(453) [2020. gada 3.–23. aprīlis]