No “DDD” arhīva: VĒL JOPROJĀM AKTUĀLI
Kāda mūsu lasītāja ar sarūgtinājumu pastāstīja, ka viņai uzdāvināta teātra biļete gandrīz 30 eiro vērtībā, taču pašu izrādi šī sieviete nav spējusi līdz galam noskatīties – tik tukša, pretīga un degradējoša tā bijusi. Jautājums par mākslas degradēšanos ir ļoti aktuāls un laikrakstā “DDD” vairākkārt apskatīts. Šobrīd skaļākās “mākslas notis” spēlē sapuvusi inteliģence, nožēlojamas, valdošajam režīmam paklausīgas viduvējības, kas tiek celtas uz pjedestāla, – dramaturgi, režisori, mākslinieki, mūziķi, rakstnieki, dzejnieki un citi tā saucamo radošo profesiju pārstāvji. Šīm iztapīgajām viduvējībām pietrūkst spējas aizstāvēt visu skaisto, patieso, taisnīgo. Nav brīnums, ka tādēļ viņi ir kļuvuši nodevīgi un novērsušies no paša galvenā – no latviešu tautas pienākuma padzīt okupantus. Šie puvušās inteliģences pārstāvji parasti emocionāli uzsprāgst, ja tiem norāda, ka savos darbos un sabiedriskajās izpausmēs viņu pienākums ir pievērsties Latvijas dekolonizācijas risināšanai. Šajā sakarā vēl joprojām aktuāla ir turpinājumā publicētā intervija.
NOMAZGĀJIETIES JAU ŠODIEN!
Saruna ar LNF priekšsēdētāju Aivaru Gardu
Pirmpublikācija: DDD Nr.3(51), gada 5.–18. februāris
DDD: Iepriekšējā laikrakstā bija lasāma saruna ar mākslinieku Jāni Anmani, pēc kuras redakcijas darbiniecei zvanīja kāds dramaturgs un nekulturālā veidā izgāza visas savas dusmas. Zvanītājs, kuru viņa amata brālis Pauls Putniņs droši vien nosauktu par murmuli, izlasītās intervijas jautājumu nostādni nosauca par infantilu. Izrādās, ka tieši pēc sarunas ar Jāni Anmani izlasīšanas kļūstot skaidrs, kādēļ cilvēki nesekojot Latvijas Nacionālajai frontei. Dusmīgais dramaturgs neslēpa, ka kopā ar sievu, kas, starp citu, ir aktrise, izlasījuši interviju un lauzījuši galvas: ko tagad darīt?! Kā jūs vērtējat šādu it kā inteliģentu un kulturālu cilvēku reakciju?
Aivars GArda
Aivars Garda: Pirmkārt, man ir prieks, ka par kādu mūsu laikraksta rakstu tā saucamās inteliģences pārstāvji mājās satraucas, plēš matus un lauza galvas: ko tagad darīt?! Es sarunā ar Jāni Anmani nesaskatīju nekā tāda, kā dēļ būtu jāsatraucas, bet, ja viņiem tas radīja satraukumu, tad acīmredzot ar cilvēkiem pašiem nav kaut kas kārtībā.
DDD: Šis dramaturgs bija nesapratnē, kā varot jautāt māksliniekam, lai viņš uzzīmē dekolonizāciju.
A.G.: Ļoti vienkārši. Tāpat kā daži mākslinieki zīmē kaut kādus abstraktus ķiņķēziņus, kurus tikpat stulbi mākslas kritiķi ceļ debesīs, tāpat var uzzīmēt sižetu, kaut vai karikatūrisku, kur redzams, kā okupanti ar čemodāniem stāv rindā pie vilciena biļešu kasēm virs kurām ir uzraksti: Rīga–Maskava; Rīga–Pleskava. Vēl kāds sižets: okupanti, sakrāvuši savas paunas, pārpildītos vagonos brauc atpakaļ uz mājām. Kā atbrauca – tā aizbrauc. Starp citu, ļoti interesants būtu sižets, kur redzams, kā okupanti atbrauc, ar paunām apkrāvušies, bet aizbrauc jau kā apvēlušies, inteliģentiņi cilvēciņi. Ideju ir tik daudz!
Arī dramaturgam, kurš zvanīja uz “DDD” redakciju, varētu ieteikt apvienoties ar Paulu Putniņu un uzrakstīt lugu, kuru sižeti varētu būt tādi paši. Tauta patiešām tādu lugu apmeklētu un smietos. Patiesībā cilvēki ne tikai smietos, bet arī sāktu kaut ko reāli darīt, bet okupanti, savukārt, zinātu, ka viņi mums ir pretīgi, ka viņiem jābrauc mājās. Tad šis dramaturgs varētu teikt, ka viņš savai tautai devis kaut ko vērtīgu. Pretējā gadījumā nav redzama iemesla, kādēļ viņš vispār tāds ir vajadzīgs.
Tagad ļoti daudzi – gan rakstnieki, gan dzejnieki – ir nogājuši pagrīdē un neko nedara. Vai ir kāds romāns vai stāsts par tautas pašreizējo grūto dzīvi? Vai, piemēram, Imants Ziedonis un Māra Zālīte ir uzrakstījuši kādu dzejoli par latviešu tiesībām prasīt, lai okupanti brauktu prom no Latvijas? Nav neviena dzejoļa, nevienas lugas. Kad šis dramaturgs uzrakstīs kaut ko tādu, tad viņš varēs arī pārmest Latvijas Nacionālajai frontei un citiem patriotiem. Bet līdz tam, viņam vajadzētu paklusēt.
Ja šī dramaturga sieva ir aktrise, tad viņai un citiem aktieriem varētu ieteikt izlasīt interviju ar Paulu Putniņu. Viņš skaidri pasaka, kāds šodien ir teātris – vienkārši briesmīgs. Aktieri faktiski ir marionetes, kas spēlē to, ko liek. Atvainojiet, ja aktrises uz skatuves var tēlot vagīnu, ko senie latvieši sauktu vienkārši par p…, tad es nemaz nebrīnītos, ja kāds dramaturgs uzrakstītu lugu ar nosaukumu “Pakaļu dialogs”. Noteikti atrastos aktieri, kuri būtu ar mieru uz skatuves tēlot pēcpuses. Kur palicis aktieru gods un sirdsapziņa? Lai šī dramaturga sieva pasaka, ko viņa kā aktrise ir darījusi latviešu tautas labā?
Es pat zinu kādu aktrisi – pašreizējās valdības ministra[1] sievu, kura drausmīgajā okupantu televīzijas seriālā “Tas notika Rīgā” tēloja latviešu sievieti – mājas īpašnieci, kura bija ļoti draudzīga pret viņas mājā dzīvojošajiem okupantiem. Kur ir šīs aktrises sirdsapziņa? Kur ir viņas vīra – ministra – sirdsapziņa, ja atļāva savai sievai tēlot tādu lomu?! Vai tāds vispār var būt valdībā?
Kādreiz pārmetām aktieriem, ja nemaldos, Cilinskim un Pāvulam, ka viņi filmā “Tobago maina kursu” no masta novilka Latvijas karogu. Protams, varējām viņiem to pārmest, bet toreiz bija okupācijas vara Latvijā. Tagad mēs it kā esam brīvi, taču aktieri tēlo tādas pazemojošas lomas. Atkal gribas jautāt, kur ir aktieru gods?
Izmantojot iespēju, ka mūsu laikrakstam interviju sniedza Pauls Putniņš, aicinu viņu uzrakstīt lugu par Latvijas dekolonizāciju[2]. Tajā noteikti aktieriem būs cēlas lomas.
DDD: Varbūt dramaturgu, kurš zvanīja, saniknoja Jāņa Anmaņa teiktais par snaudošo inteliģenci, ka šodien patiesā inteliģence ir Latvijas Nacionālā fronte?
A.G.: Vispirms gribu pateikt paldies māksliniekam Jānim Anmanim par Latvijas Nacionālās frontes augsto novērtējumu. Iespējams, ka tieši šis fakts tik ļoti satrauca dramaturgu. Varu zvanītājam ieteikt aiziet uz Jāņa Škapara vadītās Inteliģences apvienības sēdēm – viena vienīga tukšu salmu kulšana.
Daudzi pārmet, ka Latvijas Nacionālā fronte ir radikāla savos izteikumos, bet arī publicists Alfrēds Ābele grāmatā “Latvietība” raksta, ka latviešiem nav savas inteliģences. Ļeņinam taisnība, ka pirmsrevolūcijas laikā oficiālā inteliģence ir sapuvusi. Šodiena tā saucamā inteliģence spēj izpildīt tikai oficiālās varas pasūtījumus. Piemēram, Māra Zālīte uzraksta mūziklu par godu Latvijas pievienošanai Eiropas Savienībai. Ar ko gan viņa atšķiras no tiem dzejnieķeļiem, kas rakstīja slavas odas Kirhenšteinam un Vilim Lācim, kuri vilka Latviju uz Padomju Savienību? Ne ar ko.
Mūsu mērķis nav apvainot patiesi inteliģentu cilvēku. Bet tieši patiesi inteliģents cilvēks nekad neapvainosies. Apvainojas tikai tas, kurš iedomājas, ka viņš ir inteliģents, bet, izlasījis, kas tad patiesībā ir inteliģence, saprot, ka viņa viltus inteliģence ir atmaskota. Tieši par to jau arī viņš uztraucas un panikā jautā: ko tagad darīt?! Dzīvā Ētika saka: “Nomazgājieties jau šodien!” Šajā sakarā varu atbildēt arī uz sadusmotā dramaturga teikto, ka viņš tagad saprotot, kādēļ Latvijas Nacionālajai frontei neviens nepievienojas. Pret mums noraidoši izturas tikai puvušie graudi. Jāsaprot, ka tagad ir laiks, kad veselie graudi jāatdala no puvušajiem. Lai puvekļi meklē sabiedrību pie puvekļiem. Puvekli nevar izārstēt. Puvušam graudam nevar apkārt salikt desmit veselus graudus un cerēt, ka tas kļūs vesels. Tieši otrādi – veselie graudi sapūs. Tas arī ir nepārtraukti jāatgādina.
Tieši tādēļ vēlreiz gribu pateikt, ka man ļoti patika dramaturga Paula Putniņa intervija, kurā viņš drosmīgi atklāj nebūšanas teātrī. Protams, gribētos, lai viņš būtu vēl drosmīgāks, bet varbūt nākamajā intervijā izstāsta, piemēram, par to, ka padomju gados teātru galvenie režisori bijuši pederasti, kas savu apziņas gangrēnu ievazāja arī teātrī. Iespējams, ka tieši tāpēc šodien teātris ir uz tik zema līmeņa gan morāles, gan repertuāra ziņā. Aktieri ir degradējušies, starp viņiem nav neviena, kurš atklāti iestātos par savu tautu. Atceros, kā aktrise Velta Skurstene Jāņa Dombura vadītajā raidījumā pazemojoši lūdzās valdību paaugstināt pensionāriem pensijas. Aktieri, jūs esat vēlētāji, jūs esat ministru darba devēji! Jums “ir jāizsauc viņi uz paklāja” un jāliek, nevis jālūdzas! Ja ministrs nevar izpildīt savu pienākumu – ārā! Tādai ir jābūt nostājai.
Intervēja Līga Muzikante
[1] Tā laika aizsardzības ministra Valda Kristovska (“TB/LNNK”) sieva Ilze Rudolfa kopā ar aktieri Ivaru Kalniņu spēlēja galvenās lomas pretlatviskajā seriālā “Tas notika Rīgā”, kurā demonstratīvi tika mācīts latviešiem ar okupantiem runāt krievu valodā. Gan tēvzemieša Kristovska sieva, gan Imants Kalniņš seriālā ar saviem kaimiņiem runāja krieviski. Šis seriāls tapa 1999.–2000. gadā un tika plaši reklamēts kā “unikāls integrācijas projekts”, kuru finansē Eiropas Padome, daži vārdā neminēti sponsori un ar savām telpām un tehniku atbalsta arī pati LTV. Seriāls “Tas notika Rīgā” samaitāja daudzu latviešu apziņu, jo tā vietā, lai bargi raidītu ārā okupantus, kā to darīja Vidusāzijas un Kaukāza tautas, “unikālais integrācijas projekts” didaktiski piespieda latviešus samierināties ar okupantu klātbūtni, iztapt viņiem un uzskatīt viņus par savējiem. Maz ticams, ka Ilze Rudolfa, Ivars Kalniņš un citi latvieši, kas piedalījās šī nodevīgā seriāla tapšanā, bija tik nabadzīgi, ka šo pretlatvisko darbu veica tādēļ, lai nenomirtu badā.
[2] Pauls Putniņš apsolīja uzrakstīt lugu par Latvijas dekolonizāciju ar “DDD” galveno redaktori galvenajā lomā. Taču viņa solījums izplēnēja – šāda luga netika uzrakstīta vai nu dramaturga nepietiekamas vēlēšanās, vai pāragrās aiziešanas dēļ.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.5(451) [2020. gada 6.–19. marts]