Vilhelms Ļuta
žurnālists
1990.gada maijā, uzreiz pēc valsts neatkarības pasludināšanas, Latvija pievienojās starptautiskajai konvencijai par noilguma neatzīšanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Šī jautājuma risināšanā pirmais iesaistījās izcilais tautsaimnieks profesors Modris Šmulders. Viņš dokumentāli pierādīja, ka veselu pusgadsimtu PSRS dzīvoja uz latviešu tautas rēķina.
Puse no republikā sapelnītās budžeta naudas piespiedu kārtā automātiski tika ieskaitīta Maskavas bankas kontos. Bet ar vairumu (80%) no atlikušās naudas nācās uzturēt Latvijā izvietoto simts tūkstošu vīru lielo iebrucēju karaspēku.
Rezultātā pašiem latviešiem bija jāiztiek tikai ar piektdaļu no nopelnītā. Tas tādēļ, ka no katriem pieciem nodarbinātajiem četri pūlējās nevis republikas, bet gan PSRS labā. Maniakālās laupīšanas dēļ republika zaudēja vairāk nekā 200 miljardus dolāru.
Šie rēķini palika nepabeigti, jo M. Šmulders 1993. gadā nomira. Tikai pēc ilgāka laika mūsu varneši atjēdzās, ka okupācijas sekas nav līdz galam apzinātas un novērtētas. Saeima M. Šmuldera darba turpināšanai izveidoja speciālu komisiju. Diemžēl šīs komisijas rosīšanās vairāku gadu garumā izrādījās mazproduktīva. Galīgo zaudējumu datu joprojām nav. Ir tikai aplēsumi, ka kopējais postījuma apjoms naudiskā izteiksmē varētu pārsniegt 300 miljardus ASV dolāru.
Problēmas nevar atrisināt, tās noklusējot. Noklusēt zaudējumus nozīmē neatklāt okupācijas jēgu.
Mūsu valstij ir ļoti svarīgi iepazīstināt starptautisko sabiedrību ar PSRS piekopto genocīdu pret latviešu tautu. Staļina režīms represēja 240 tūkstošus latviešu. Puse no tiem mira čekas moku kambaros vai Sibīrijas gulagos. Pretēji starptautiskajiem likumiem Sarkanā armijā iesauca 130 tūkstošus latvju vīru, no kuriem frontē krita 75 tūkstoši.
Visi šie upuri radīja ārkārtīgi smagu postu Tēvzemei, jo tika iznīcināta spējīgākā, kvalificētākā un patriotiskākā iedzīvotāju daļa – inteliģence, virsnieki, uzņēmēji, lauksaimnieki.
Jāņem vērā, ka Vācijai savulaik par katru holokausta upuri nācās maksāt 75 tūkstošus dolāru. Arī Latvijai ir tikpat liels pamats pieprasīt upurnaudu par 195 tūkstošiem nogalināto, tas ir, 14,6 miljardus dolāru.
Par genocīdu un mūsu valstij nodarītajiem zaudējumiem ir atbildīga Krievija kā PSRS tiesību mantiniece. Tiesa, šobrīd Krievija vēl grib tirgoties par salaupīto asins naudu un uzskata, ka upuriem pašiem ir jāapmaksā iebrucēju sagādātie postījumi. Taču Latvijai, pamatojoties uz starptautiskajām tiesībām un citu valstu praksi, ir jāprasa okupācijas radīto zaudējumu atlīdzināšana. Ja šīs prasības okupantiem Latvija neuzstāda, tad iznāk, ka mēs atbalstām krievu pasaciņu par to, ka mūsu valsts nav bijusi okupēta un Padomju Savienībā esam iestājušies brīvprātīgi.
Der pieminēt, ka savulaik Ļeņins par iebrukumu Polijā kontribūcijā samaksāja 30 miljardus zelta rubļus. Arī Putinam derētu pamācīties no Ļeņina.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.3(449) [2020. gada 7.–20. februāris]