Diskusija portālā “Draugiem.lv” pēc pirmās atklātās vēstules Ginteram Ferhoigenam publicēšanas
Dzintra Žīgure: Tiesiskais pamatojums labs. Savulaik gan klīda runas, ka šī vēstule nekad nav nosūtīta. Dokumentos nosūtīšanas fakts nekur neesot reģistrēts. Tā palikusi vienīgi “iekšējai” lietošanai.
Modris Slava: Šī vēstule tika nodota Ferhoigenam rokās personīgi, laikā, kad viņš viesojās Kultūras akadēmijā. Tā vēlāk diezgan plaši tika komentēta medijos. Nopērc šo “DDD” numuru, tur ir vēl citas labas lietas.
Dzintra Žīgure: Un kāda bija Ferhoigena kunga atbilde un tālākā rīcība, reaģējot uz šo vēstuli? Pirms iet tālāk, labi būtu, ka atbildi varētu izlasīt reizē ar šo vēstuli.
Modris Slava: “DDD” par to ir rakstīts. Garda un viņa meitenes gandrīz uzreiz iedzīvojās tiesas procesā. Jo dekolonizācija izsistu pamatu zem kājām bijušajiem KP bonzām. Un Eiropa atkal negribēja lielus sarežģījumus. Sak’, ja jau paši netiekat galā, tad samierinieties ar to, kā viss ir. Te kārtējo reizi parādās, ka izšķiroši ir nevis līgumi un likumi, bet gan prasts spēku samērs.
Dzintra Žīgure: “DDD” par to runā, bet, kā noprotu, atbildes vēstules tekstu, ja tāds bijis, “DDD” nav publicējusi. Varbūt Ferhoigena kungs to vienkārši aizmirsis kabatā, varbūt uz rokā iedotām vēstulēm viņam nav saistoši atbildēt kā uz oficiāli ienākušajām? Kura puse tad to tiesu būtu organizējusi? Latvija? Un kāpēc tad gandrīz? Kas tad patraucēja?
Modris Slava: Ferhoigens bija minējis šo vēstuli sarunās ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, bet neatbildēja pēc būtības, vienīgi runājis par “ekstrēmismu”, kas neesot pieļaujams. Hm… Tad jau visas ES, ASV un ANO rezolūcijas par Latvijas kolonizēšanu un rusificēšanu, par auksto genocīdu arī ir ekstrēmisms!? Ne ES sava komisāra personā, ne LR vadība nav rīkojusies adekvāti un atbilstoši starptautiskajiem atzinumiem un likumiem! Viņi faktiski bija atteikušies sodīt noziedzniekus, tā nodarot būtisku kaitējumu latviešu tautai un tiesiskumam pasaulē.
Angelina Andrejeva: Vēstule laba! Kā vēstures liecība!
Bet praktiskā vērtība (tagad, pēc 20 gadiem) tai tikpat liela kā, ja tā sauktos “de-dinozaurizācijas tiesiskais pamatojums”.
Modris Slava: Praktiskā vērtība ir tikpat liela kā toreiz, jo noziegumiem pret cilvēci nav noilguma. No juridiskās puses nav ne vainas, bet no reālās politikas puses… Ai, ai, ai…!
Purvmaļu Igars Šiškins: Bez deboļševizācijas nekas nesanāks. Jo pat izraidīšanas politiku diez vai boļševiki pieļaus. Savējos jau neies sist.
Modris Slava: Nu, vecie komunisti drīz vien visi būs nomiruši. Vai jaunie turpinās veco ceļu, tas tomēr ir jautājums. Noteikti, ne visi.
Angelina Andrejeva: “…vecie komunisti drīz vien visi būs nomiruši…”
Un ne tikai “komunisti”, bet arī “radikālie nacionālisti”!
Nesen skatījos LTV “Krustpunktos” interviju ar jauniešiem – žurnālistiem, blogeriem… Viņu pasaulē NAV ne boļševiku, ne kolonistu, ne okupantu… Viņiem ir pavisam citas intereses, un, ja tur gadītos kāds “gardists” ar “DDD” idejām – viņš izraisītu tādu pašu interesi kā “dinozaura skelets”.
Modris Slava: Un kurš tad rakstīja esejas par dekolonizāciju? Tie toreiz bija jaunieši, tagad viņiem ir zem 40 gadiem. Fakts ir tāds, ka Latvijas medijos pastāv sava veida cenzūra – varbūt ne tik daudz ārēja, kā iekšēja. Lai paliktu savā darbā, ir jābūt “politkorektam”, vai ne? Es domāju, ka tu maldies (vai negribi to redzēt), ka nacionāla piederība ir pati fundamentālākā izjūta, pirms cilvēks ir integrējies dvēselē.
Angelina Andrejeva: “…nacionāla piederība ir pati fundamentālākā izjūta…” Bijušajiem “sovokiem” tas tā ir, jo valsts bija okupēta. Atceries – kā tad skrēja uz teātriem, autorvakariem, koncertiem, kur bija kaut mazumiņš “nacionālās novirzes”, kā svinēja Jāņus…?
Bet tagad tas vairs nav aktuāli, pēc 91. gada dzimušie ir globalizēti tiktāl, ka tiem pat latviešu valoda kļūst arvien mazsvarīgāka, jo angļu ir globālā tīmekļa valoda, un tajā jaunieši arvien vairāk savstarpēji un ar ārvalstīm komunicējas un monitorē apkārtējo pasauli.
Modris Slava: Nevajadzētu atsevišķus gadījumus vispārināt. Nav tik ļauni, kā tev liekas.
Andris Klaubergs: Piemērošanās valdošajām ideoloģijām visbiežāk ģenētiski pārmantojas, lai komfortablāk varētu peldēt pa straumi. Zirgābols no zirga tālu nekrīt.
Tad [veicot dekolonizāciju] jau tiktu pārkāptas civilokupantu cilvēktiesības un liberālās demokrātijas vērtības. Tad Eiropa mūs nesaprastu – kā allaž mēdza atgādināt mālderis un ārlietu ministrs J. Jurkāns.
Modris Slava: Nekādas cilvēktiesības netiktu pārkāptas, jo runa ir par likumpārkāpējiem, starptautisko tiesību pārkāpējiem. Tad jau brīvības atņemšanu zagļiem, slepkavām un izvarotājiem arī varētu uzskatīt par cilvēktiesību pārkāpumu!? Nē, taču! Jurkāns vienkārši pūderēja smadzenes latviešiem.
Andris Klaubergs: ES zilais komisārs Van der Stūls taču vaigu sviedros cīnījās par viņu integrāciju.
Modris Slava: Lai ES pašai nekas nebūtu jādara…
Pēc diskusijas
Aivara Gardas komentārs. Nepārprotami, Andris Klaubergs un Modris Slava ir gudrākie starp šiem diskutētājiem. Tomēr Modra Slavas aizrādījums, ka “no reālās politikas puses… Ai, ai, ai…!”, liecina vai nu par politikas dziļu neizpratni, vai par lielu nekrietnumu un augstprātību.
Politika ir valsts vadīšanas māksla, nevis kompromisu māksla, kā to iedomājas nekrietni “reālpolitiķi”, kas savu neprasmi vadīt valsti aizstāj ar kompromisiem ar savu sirdsapziņu.
Kas attiecas uz šo noziegumu pret cilvēci (latviešu tautu un valsti) – Latvijas okupāciju, aneksiju un kolonizāciju, tad tas ir jānovērš kategoriski. Pēc principa: “Dari, kas ir jādara (veic dekolonizāciju, neskatoties ne uz ko), un tad lai notiek tas, kam ir jānotiek.” Lūk, tā, Modri Slava, ir īsta reālā politika! Nevis skraidelēt uz šo jautājumu nerisinošām vēlēšanām un balsot par latviešu nodevējiem. Modra Slavas “reālpolitika” ir šo bandītu jeb organizēto bandu (partiju) dalībnieku “politika”. Dzīvot nevis pēc sirdsapziņas, bet pēc lopiska izdevīguma.
Tādas vēstules, kādas rakstījām mēs, vajadzēja rakstīt nevis mums, bet mūsu valsts vadītājiem. Ja paši nespēja to izdarīt, tad vajadzēja ņemt piemēru no mums un darīt to, nevis nosūdzēt mani un manas līdzdarbinieces SAB un DP. Pēc tam vēl 2004.–2005. gadā ierosinot pret mums četras krimināllietas “par noziegumiem pret cilvēci”. Tā šie draņķi novērtēja mūsu cīņu par dekolonizāciju – visu ačgārni izdarīja, jo citādi neprot. Taču ar īpaši stulbiem komentāriem diskusijā, manuprāt, izcēlās Vilors Eihmanis, kuram, iespējams, kļuva kauns par sevi, tāpēc pats šos komentārus izdzēsa.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.4(450) [2020. gada 21. februāris–5. marts]