Interneta diskusijās nereti nākas dzirdēt pārmetumus – kāpēc gan Aivars Garda un viņa līdzdarbinieces nav neko darījuši, lai par dekolonizāciju runātu starptautiskā līmenī. Un vispār – uz kā tad balstīt dekolonizāciju, kādas tad ir tās starptautiskās tiesības, kas to paredz? Šādi jautājumi nav retums, jo ļoti daudzi latvieši ir piesūkušies ar meliem, kurus tiem dāsni potējuši bagātnieku apmaksātie masu mediji un jūdasa grašus saņemošie politiķi kopš tā saucamās neatkarības atjaunošanas brīža, un paši nav spējuši atrast patieso lietu būtību.
Katram diskutētājam un taujātājam nav iespējams vienā komentārā prātu apskaidrot, tādēļ “DDD” redakcija nolēma pakāpeniski publicēt atklātās vēstules, kas tikušas nosūtītas Latvijas un ārvalstu amatpersonām, un citus dokumentus, kuros dekolonizācijas jautājums ir dziļi pamatots gan no tiesiskā, gan ētiskā viedokļa. Valdošajiem politiķiem esam daudzkārt snieguši un vērsuši viņu uzmanību uz konkrētiem tiesību aktiem, kurus piemērot dekolonizācijas veikšanai ir viņu pienākums. Ne jau Aivars Garda vai citi “DDD” veidotāji ir vainojami dekolonizācijas neveikšanā, bet gan visas pēdējo 30 gadu valdības, aiz kurām stāv pretlatviski spēki, bet kuras katrās vēlēšanās atkal un atkal atbalsta apmuļķotie latvieši.
Šajā numurā publicējam pirmo no divām vēstulēm Eiropas Komisijas komisāram paplašināšanās jautājumos Ginteram Ferhoigenam, kuru viņam rokās iesniedza Liene Apine un Līga Muzikante ar kursa biedrenēm 2001. gada 20. jūlijā. Papildus publicējam arī tūlītējās atskaņas presē, no kurām var spriest, cik ļoti kangaru–okupantu režīms bija pārbijies no iespējas, ka latvieši atmodīsies no pasakām par integrāciju un iestāsies par savas valsts atbrīvošanu no ārējiem ienaidniekiem – okupantiem, kolonistiem. Jau esam rakstījuši, ka milzu nauda ir tikusi un tiek ieguldīta latviešu apstulbošanā, ar manipulēšanas metodēm un iebiedēšanu, kā, piemēram, “Eiropa mūs nesapratīs” un “Krievija mums uzbruks”, nospiežot un nozākājot jebkuru domu par dekolonizāciju. Aiz šiem melu medijiem stāv tie paši ārvalstu un pašmāju oligarhi, kas finansē politiskās partijas, kuras nokļūst pie varas.
Atgādinām, ka sākumā mūsu darbības tika publiski zākātas, tad tika spridzinātas redakcijas durvis, viena pēc otras rosinātas krimināllietas, mēģināts noslepkavot Aivaru Gardu utt., u.tjp. Kad kangaru–okupantu sadarbības režīma finansētāji saprata, ka neesam iebiedējami un apstādināmi, tad masu mediji kā pēc līdakas pavēles apklusa – nu mūsu vairs nav tās saucamajā “lielajā presē”… tātad “nav vispār”. Bet meli par iespējamo saliedēšanos ar okupantiem plaši izplatās, un katrs latvietis pats ir atbildīgs, ja tiem notic. Lai mēģinātu vismaz kādam “izdauzīt” laukā šo apstulbotību, mēs rosinām asas un nesaudzīgas diskusijas sociālajos tīklos. Daļu no šīm diskusijām publicējam arī mūsu avīzē. Tie, kuri ir brīvi no apstulbotības, tiek aicināti nākt talkā un palīdzēt mūsu tautiešiem atgriezties pie veselā saprāta, jo ikviens atmodies un no pūļa atrāvies latvietis jau ir liela vērtība mūsu tautas nākotnei.
No “DDD” arhīva: joprojām aktuāli
Vai kolonizēta valsts var tikt uzņemta Eiropas Savienībā?
Atklāta vēstule Eiropas Komisijas komisāram paplašināšanās jautājumos
Ginteram Ferhoigenam
Rīgā, 2001. gada 20. jūlijā
A.god. Ferhoigena kungs!
Visai pasaules sabiedrībai ir zināms, ka 1940. gadā PSRS okupēja Latviju, Lietuvu un Igauniju. Padomju Savienības oficiālajai mantiniecei Krievijai pietiek nekaunības joprojām noliegt šo faktu. Laikā no 1940. gada līdz 1991. gadam PSRS nelikumīgi ieplūdināja Latvijā apmēram vienu miljonu kolonistu, pārsvarā krievus, ukraiņus, baltkrievus.
Latvijas kolonizācija un atteikšanās no dekolonizācijas, tās vietā piedāvājot modernāku kolonizācijas veidu – integrāciju, ir noziegums pret cilvēci.
Tādas savulaik okupētās (kolonizētās) valstis kā Indija, Alžīrija, Etiopija, Lībija, Indonēzija, Koreja un citas par savu pirmo un svarīgāko uzdevumu uzskatīja atbrīvošanos no kolonistiem un sekmīgi to arī izdarīja ar starptautiskās sabiedrības atbalstu. Tas bija iespējams, pateicoties šo valstu vadītājiem un valdībām, kas savas tautas dabisko vēlmi atbrīvoties no iebrucējiem likumīgi īstenoja.
Tautā mēdz teikt: “Ja Dievs grib kādu tautu sodīt, Viņš sūta tai sliktu valdnieku.” Latvijai kopš teritoriālās neatkarības atgūšanas 1991. gada 21. augustā nav bijis neviena tāda valsts un valdības vadītāja, kurš patiesi rūpētos par latviešu tautas interesēm. Gluži otrādi – runāt par dekolonizāciju mūsu valstī neatbilst “labajam tonim”. Varbūt dekolonizācija ir noziegums? Tādā gadījumā ir noziegušās tās tautas un valstis, kuras ir atbrīvojušās no saviem iekarotājiem. Tas ir absurds, un to visi labi saprot. Kāpēc tad tāda dubultmorāle attiecībā uz Latviju?
Kamēr dekolonizācija nav notikusi, varam ar pilnām tiesībām uzskatīt, ka latviešu tauta pati savā Dieva dotajā zemē nacionālo neatkarību vēl nav atguvusi.
Vai Eiropas Savienības Statūti atļauj uzņemt šajā organizācijā kolonizētas valstis un tautas?
1983. gadā Eiropas Parlaments ar milzīgu balsu vairākumu atsevišķā rezolūcijā par Baltijas valstīm atzina, ka tās ir okupētas, kolonizētas, rusificētas. Norādot, ka 1940. gadā saskaņā ar Molotova–Ribentropa paktu ir notikusi savulaik neatkarīgo un neitrālo Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstu okupācija un ka šī okupācija vēl joprojām turpinās, “parlamenta politiskā apakškomisija izvirza priekšlikumu Baltijas valstu jautājumu nodot ANO Dekolonizācijas apakškomitejai [..] Sevišķa uzmanība jāpievērš padomju mēģinājumiem ilgākā laika posmā izdzēst Baltijas tautu nacionālo identitāti, sistemātiski pārkrievojot tās, lai tādējādi nodrošinātu šo valstu piederību Krievijai. Šādu politiku neapšaubāmi var nosaukt par auksto genocīdu.” Ar nepārprotamu skaidrību dažādo frakciju pārstāvji kvalificēja šo valstu pārkrievošanu kā koloniālismu. “Krievija līdz šim brīdim noraida pašnoteikšanās tiesības savām kolonijām [..] PSRS režīms, kuru trijām Baltijas valstīm ir uzspiedušas Hitlera–Staļina pakta sekas [..] ietver koloniālisma jēdzienu [..] ar pilnām tiesībām var runāt par pakāpenisku, plānotu auksto genocīdu, kas ir absolūtā pretrunā ar ANO hartu [..] Šobrīd ir ļoti maz koloniju aizjūras zemēs. Toties Eiropā mums ir koloniālisma problēmas kā Padomju Savienības hegemonālās politikas sekas. Klasisks piemērs tam ir Baltijas valstis… pret kurām tiek turpināta brutāla koloniāla iznīdēšanas politika, sistemātiski veicot rusifikāciju.”
1984. gadā Eiropas parlaments ar rezolūciju Nr. 872 no jauna apstiprināja jau 1983. gadā pausto patiesību, norādot uz latviešu tautai draudošo asimilāciju un nacionālās identitātes zaudēšanu krievu masveida imigrācijas rezultātā.
1985. gada 21. jūnijā ASV pārstāvju palāta vienbalsīgi ar visu klātesošo 298 deputātu balsīm pieņēma rezolūciju, kuru 1966. gada 22. oktobrī tikpat lielā vienprātībā apstiprināja ASV senāts: “Padomju Savienības valdība, īstenojot deportācijas un cilvēku pārvietošanas programmu, turpina savus centienus izmainīt Baltijas valstu iedzīvotāju etnisko sastāvu”. ANO Ģenerālā Asambleja 1967. gada 19. decembrī un atkārtoti 1977. gadā ir pieņēmusi rezolūcijas, kurās nosodīta apzināta etniskās struktūras maiņa citu, svešzemnieku varai pakļautajās teritorijās.
Tolaik aukstais genocīds pret tautu notika ar Padomju Latvijas valdības atbalstu. Tagad Eiropas Savienība, neatbalstot Latvijas dekolonizāciju, un Latvijas pašreizējie valsts vadītāji, nepieprasot to un nedarot neko dekolonizācijas jautājuma risināšanā, turpina šo auksto genocīdu pret latviešu tautu. Šāda nostāja ir amorāla un ciniska. Tāda Eiropas Savienība latviešiem nav vajadzīga.
Lietuvai ar etnisko sastāvu saistītu problēmu nav. Latvijai un Igaunijai lielais kolonistu skaits ir bīstams, jo tas apdraud latviešu un igauņu nācijas pastāvēšanu. Ko darīt Igaunijai ar kolonistiem – tā ir mūsu kaimiņu tautas iekšējā lieta. Latvieši aukstajam genocīdam saka – nē! Mēs nekad nesamierināsimies ar pašreizējo stāvokli! Ja ātros tempos nenotiks dekolonizācija, Latvijai draud pilsoņu karš, jo kolonisti mūsu zemē ir nacionālā naida kurinātāji, it īpaši krievu valodā rakstošā prese (tādi izdevumi kā “Čas”, “Panorama Latvii”, “Vesķi Segodņa”, “Respubļika”). Vai Eiropas Savienība vēlas vēl vienu Dienvidslāviju?
Latviešu stingro apņēmību panākt dekolonizāciju apliecināja 2001. gada pavasarī apgāda “Vieda” sarīkotā eseju konkursa rezultāti. Konkursa mērķis bija noskaidrot jauniešu attieksmi pret šo problēmu. Visi iesūtītie darbi pauda atziņu, ka dekolonizācija ir obligāti nepieciešama. Tagad šīs esejas ir izdotas atsevišķā grāmatā “Nevienam mēs Latviju nedodam”, kas sabiedrībā izraisījusi lielu interesi un jau vairākas nedēļas ir visvairāk pārdoto grāmatu saraksta pirmajā vietā. Šī grāmata tika nodēvēta par skandalozu. Patiesība ir gluži pretēja – skandaloza ir Latvijas dekolonizācijas pretinieku amoralitāte, cinisms un muļķība.
Šā konkursa ietekmē trīs Latvijas Republikas Saeimas deputāti: Roberts Jurdžs, Juris Vidiņš un Pēteris Tabūns Saeimā izveidoja darba grupu kolonistu repatriācijas veicināšanai, kurā aktīvi darbojas arī tādi deputāti kā Jānis Leja, Palmira Lāce, Vaira Paegle, Helēna Demakova un Juris Dobelis. Šie deputāti gūst visas tautas atbalstu.
Konkursa dalībnieku, šīs grāmatas lasītāju un daudzu desmitu tūkstošu (pat simtu tūkstošu) dekolonizācijas atbalstītāju vārdā pieprasām pārtraukt auksto genocīdu pret latviešu tautu un uzskatām, ka runāt par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā var vienīgi pēc kolonistu repatriācijas, ar nosacījumu, ka ES to atbalsta un aktīvi veicina.
Cerībā uz sadarbību,
Aivars Garda
Latvijas ekoloģiskās izglītības apgāda “Vieda” direktors
Jānis Leja
Latvijas Republikas Saeimas Sociāldemokrātiskās partijas frakcijas deputāts
Līga Muzikante
Liene Apine
Ilze Liepa
Līga Krieviņa
Latvijas Kultūras akadēmijas studentes un absolventes
KANGARU-OKUPANTU REŽĪMA UZTRAUKUMS
Kad Ginters Ferhoigens bija saņēmis vēstuli, kurā norādīts, ka Latvijas dekolonizācija ir obligāti nepieciešama, tā saucamajā “lielajā presē” un valsts varas aprindās, sākās mērķtiecīga šūmēšanās… Publicējam divus šādus rakstus, kas lieliski ilustrē “smadzeņu skalošanas” tehniku ar mērķi apstulbot iznīcībai nolemto latviešu tautu.
Premjers prasa SAB un DP novērtēt “Viedas” līdzgaitnieku vēstuli Ferhoigenam
www.tvnet.lv, 21.07.2001.
Premjers [Andris Bērziņš, “Latvijas ceļš”] lūdzis Satversmes aizsardzības biroju (SAB) un Drošības policiju (DP) novērtēt nu jau skandalozās jauniešu sacerējumu konkursa grāmatas [“Nevienam mēs Latviju nedodam”] izdevēja apgāda “Vieda” direktora Aivara Gardas un sociāldemokrāta Jāņa Lejas izteikumus par pilsoņu kara draudiem Latvijā, kas pausti minēto personu vēstulē Eiropas Savienības (ES) paplašināšanās komisāram.
Premjera preses sekretārs Arnis Lapiņš informēja par premjera viedokli, ka šie uzskati vērtējami vai nu kā provokācija, vai arī kā mūsu valstī notiekošo procesu neadekvātas izpratnes rezultāts. “Tie ir nepieņemami, rada draudus pilsoniskajai sabiedrībai un diskreditē Latvijas valsti,” teica Lapiņš.
Jau ziņojām, ka Garda un līdzgaitnieki piektdien komisāram Ginteram Ferhoigenam iesniedza vēstuli, kurā uzsver nepieciešamību pēc Latvijas dekolonizācijas, ar to domājot cittautiešu izbraukšanu. “Ja ātros tempos nenotiks dekolonizācija, Latvijai draud pilsoņu karš, jo kolonisti mūsu zemē ir nacionālā naida kurinātāji, it īpaši krievu valodā iznākošā prese (“Čas”, “Panorama Latvii”, “Vesti Segodņa”, “Respublika”). Vai Eiropas Savienība vēlas vēl vienu Dienvidslāviju?” retoriski vaicā vēstules autori. Vēstuli Ferhoigenam iesniedza četras Kultūras akadēmijas studentes lekcijas laikā Rīgas Juridiskajā augstskolā, kur komisārs lasīja lekciju “ES paplašināšanās – kopīgs ieguvums”. Studentes, noliekot uz galda vēstuli, angliski skaļi paziņojušas, ka Eiropas Savienībai ir jāatzīst Latvijas kolonizācija un jāveicina dekolonizācija.
Jau ziņots, ka “Viedas” vārds plašāku atpazīstamību guvis pēc jauniešu sacerējumu konkursa, kurā piedāvātie temati nereti vērtēti kā rusofobiski un šovinistiski. Krievijas Ārlietu ministrija prasījusi starptautiskajām organizācijām izvērtēt sacerējumu grāmatu un konstatēt, vai tā nav nacionālā naida kurinātāja. EDSO misija Latvijā grāmatu atzina par sliktas gaumes izpausmi, bet norādīja, ka to nevar uzskatīt par naida kurinātāju. Līdzīgās domās bija Satversmes aizsardzības birojs, kurš norādīja, ka grāmatas izraisītā polemika vērtējama kā viedokļu dažādība un par to cilvēkus sodīt nevar.
Lai gan Ferhoigens pauda viedokli, ka jautājums nav tik svarīgs, lai būtu apspriešanas vērts viņa vizītes laikā, šo tematu viņi skāruši sarunās ar Latvijas prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Ferhoigens paudis, ka “ekstrēmisma izpausmes diemžēl neesot svešas arī citur Eiropā… bet valdības pienākums ir skaidri un kategoriski paust viedokli, ka šādas izpausmes nav pieņemamas”, ja tās vēršas pret citām tautām un reliģijām, pastāstīja prezidente. “Man pašai nav bijis laika izlasīt konkursa rezultātus… tādēļ nevaru sniegt nopietnu profesionālu vērtējumu,” pauda Vīķe-Freiberga, tomēr viņai “radies iespaids, ka [konkurss] ir nelīdzsvarots savā pieejā… traktēts pārāk emocionāli”, un grāmata dažviet esot “nepārprotami aizspriedumaina pret citām tautām”. Starptautiskā attieksme pret konkursa sakarā sacelto ažiotāžu būs atkarīga no tā, “kā paši reaģēsim”, pauda Vīķe-Freiberga, uzsverot, ka viņa kā Valsts prezidente neatbalsta nekādas ekstrēmisma izpausmes un aizspriedumus, jebkāda naida kurināšanu uzskatot par neveselīgu un “valstij augstākā mērā nepieņemamu”.
VIEDIE MURGI
Askolds Rodins
Grigorijs Krupņikovs
“Diena”, 24.07.2001.
Pagājušajā piektdienā Latvijas Kultūras akadēmijā Eiropas Savienības (ES) paplašināšanas komisāram Ginteram Ferhoigenam, kas akadēmijā lasīja lekciju “ES paplašināšanās – kopīgs ieguvums”, tika iesniegta vēstule, ko parakstījuši izdevniecības “Vieda” direktors Aivars Garda, Saeimas deputāts Jānis Leja (LSDSP) un četras bijušās un tagadējās Kultūras akadēmijas studentes.
Vēstulē izvirzīta prasība, pēc kuras izpildīšanas “varētu runāt par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā”. Proti, jāpanāk “kolonistu repatriācija, ar nosacījumu, ka ES to atbalsta un aktīvi veicina”. Ja ES to nedarīs, “tāda Eiropas Savienība latviešiem nav vajadzīga”. Turpat piesaukta Dienvidslāvija un norādīts, ka “ja ātros tempos nenotiks dekolonizācija, Latvijai draud pilsoņu karš (..)”.
Ar “dekolonizāciju” jāsaprot visu nelatviešu izbraukšana no Latvijas. Vai latviešiem ir vai nav vajadzīga ES, to referendumā lems Latvijas pilsoņi, kuru pārliecinošs vairākums ir latvieši. Pasludināt, ka iekšpolitiski Latvija ir uz pilsoņu kara robežas, nozīmē sniegt pamatīgu dezinformāciju. Atļauties runāt “(..) daudzu desmitu tūkstošu (pat simtu tūkstošu) (..)” latviešu vārdā drīkstētu tikai tas, kurš leģitīmi saņēmis šādu pilnvarojumu.
“Viedas” direktora īpatnējo pasaules redzējumu raksturo viņa izdevniecības martā izsludinātais eseju konkurss, kura viens temats bija “Eiropas Savienība – mūsdienu Bābeles tornis – tā ir vecā aizejošā pasaule”, cits – “Dieva taisnīguma īstenošana jeb Latvijas atbrīvošana no 700 000 kolonistu ir uzdevums numur 1”. Par “Bābeles torni”, protams, var diskutēt, taču uzņemties tulkot “Dieva taisnīgumu” nozīmē vai nu būt viedajam, vai arī Dievu zaimojošam šarlatānam. Aicināt uz “Dieva taisnīguma īstenošanu” faktiski nozīmē pateikt pēc krusta karu laikiem visai piesardzīgi izmantoto saukli “Dievs tā grib!”. Tas īsti “neiet kopā” ar paša A.Gardas vārdiem: “(..) visiem pieejamā Jaunā Laikmeta Mācība dod skaidru visas pasaules tautu tālākas evolūcijas virzienu, kas jāpieņem nekavējoties: psihiskās enerģijas apgūšana, kooperatīvā sabiedriskā iekārta, sieviešu kustība jeb sievietes īpašā loma sabiedriskajā dzīvē.” (Jaunā Avīze, 15.03.2001.).
Kas ir “kooperatīvā sabiedriskā iekārta”, itin labi zinām no 50 okupācijas gadu pieredzes, tikai tolaik tā saucās citādi. Viedākie kooperatori jau tika mazāk viedajiem devuši norādījumus, kad jāsēj rudzi. Un vēl nav aizmirsies, ka “darbs ir goda, slavas un varonības lieta” un ka “arbeit macht frei”. Bet ar “enerģijas apgūšanu” – te izvēle ir vienkārša: vai Dievs, vai totāla iejaukšanās cilvēku psihē.
Katram konkursam ir arī sava organizatoriskā, tehniskā un finansiālā puse. Eseju maksimālais apjoms – trīs A4 formāta lapas – rakstītprotošam cilvēkam nozīmē dažu stundu darbu. Un nosacījumi vilinoši: abās autoru grupās (skolēni un studiju vecuma jaunieši) pirmo triju vietu ieguvējiem noteica prēmijas attiecīgi 100, 50 un 25 latus. Skolēnam vai studentam 100 latu nav maza nauda. 25 lati arī ne. Sarīkot konkursu, kas nav iecerēts kā ienesīgs projekts, jau tāpat ir dārga izprieca, tāpēc 350 latu prēmijām vien ir stipri dāsns atvēlējums, it īpaši, ja ņemam vērā, ka “Viedas” peļņa pērn bija 8829, bet aizpērn – 426 lati.
Pasaulē netrūkst cilvēku ar radikāliem uzskatiem dažādās dzīves jomās, un nereti viņi nodzīvo garu mūžu, nenodarot nekādu ļaunumu sev un apkārtējiem. “Viedas” konkursa dalībnieku darbi apkopoti atsevišķā grāmatā un, gan pēc Latvijas tiesībsargājošo institūciju, gan EDSO misijas atzinuma, nav uzskatāmi par nacionālo naidu stimulējošiem. Taču tie, neapšaubāmi, ir provokatīvi un atdarināšanu rosinoši. Protams, demokrātiskā sabiedrībā vārda brīvību ierobežo vienīgi likums, un pār katru var nākt “lielā apskaidrība”, uzmācīga kā lietuvēns. Ja Garda un viņam līdzīgi domājošie patiešām uzskata, ka latviešu tautas izdzīvošanas priekšnoteikums ir izolēšanās no pārējās pasaules, viņiem to nevar liegt. Taču jāpiedāvā tāds “ceļš uz paradīzi”, kas nekaitē citiem cilvēkiem. Jauns pavērsiens “latviešu tautas glābšanas kustībā” ir Saeimas deputāta sociāldemokrāta Jāņa Lejas paraksts G.Ferhoigenam adresētajā vēstulē. 1970.gadā augstāko partijas skolu absolvējušais J.Leja piederēja pie LKP CK nomenklatūras un savulaik ieņēma ļoti ietekmīgo LPSR Valsts radioraidījumu un televīzijas komitejas priekšsēdētāja amatu. Un viens no saziņas līdzekļu svarīgākajiem uzdevumiem tolaik bija “krievvalodīgas padomju tautas” veidošana. Vēstulē Latvijas sabiedrības integrācija faktiski tiek pielīdzināta noziegumam pret cilvēci. Saeimas deputāts nav privātfirmas direktors vai Kultūras akadēmijas studente, kas var atļauties šņāpt savu parakstu, kur pagadās. Deputāts Leja ir prominents LSDSP biedrs, taču partija izturas tā, itin kā viss ar šo vēstuli saistītais būtu viņa privātā liela. Vai klusēšana nozīmētu piekrišanu?