Luīze Zīverte
Saruna ar Latvijā dzīvojošu krievieti, bijušo Rīgas kinostudijas darbinieci Luīzi Zīverti
Vācieši aizgāja, bet krievi?…
DDD: Jūs jau vairākkārt esat sniegusi komentārus mūsu avīzei, iestājoties par Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju. Pēc pēdējās vēstules, kurā sveicāt apgādu “Viedu” trīsdesmitajā dzimšanas dienā, internetā parādījās komentāri, kas apšauba jūsu etnisko piederību. Vai patiešām jūs esat krieviete?
Luīze Zīverte: Jā, patiešām.
DDD: Tomēr jūsu uzvārds par to neliecina.
L.Z.: Tas ir vīra uzvārds. Mans meitas uzvārds ir Ježova.
DDD: Vai esat dzimusi Latvijā?
L.Z.: Nē, Krievijā. Mans tētis bija lidotājs Padomju armijā. 1942. gadā, kad man bija seši gadi, viņš krita karā. Paldies dievam, viņa zābaks nekad nav bijis Latvijas zemē! Tāpēc varu runāt ar tīru sirdsapziņu, jo mans tēvs šeit nav bijis kā okupants. Viņš bija brīnišķīgs, drosmīgs vīrietis un krita, aizstāvot savu Dzimteni, nevis okupējot Latviju. Mamma apprecējās ar ukraini, un okupētajā Latvijā mēs ieradāmies, kad man bija 12 gadi.
Mans patēvs arī bija militārists. Un tā sanāca, ka es ar viņu ne īpaši sapratos. Biju pati par sevi – vienpate. Man uzriez iepatikās Latvija un latvieši, un sāku mācīties latviešu valodu. Protams, manā skolā to bija grūti apgūt, jo tur nostāja bija šāda: latviešu valodas stundu laikā var iet pastaigāties! Es un vēl divas meitenes bijām vienīgās, kas sēdēja un patiešām mācījās latviešu valodu. Kad beidzu skolu, pratu jau gluži labi sarunāties latviski.
DDD: Kas tieši jums kā jaunai meitenei iepatikās latviešos?
L.Z.: Jūsu inteliģence. Jau divpadsmit gadu vecumā es sāku vērot un prātot, kur esam atbraukuši – šī taču nav krievu zeme. Šeit cilvēki ir citādi. Mums iedeva dzīvokli Blaumaņa ielā, kur kaimiņi sačukstējās, ka atbraucis okupants ar savu ukraiņu ģimeni.
DDD: Jūs jutāt šo attieksmi?
L.Z. Jā, un tas lika man patstāvīgi domāt. Mammai un patēvam nebija vērts jautāt, jo patēvs bija militārists. Ar savu bērna prātu diezgan ātri sajutu, ka ir noticis kaut kas netaisnīgs. Vāciešus padzina, krieviem arī vajadzēja doties mājup.
DDD: Vai tolaik jums bija arī kādi domubiedri šajos jautājumos?
L.Z.: Nē. Es baidījos par to runāt ar kādu, jo stukači bija visapkārt. Taču ļoti ātri sadraudzējos ar latviešu bērniem. 25 gadu vecumā es atgriezos Latvijā pēc studijām Ļeņingradā un sāku strādāt Rīgas kinostudijā. Sadraudzējos ar Borisu Podnieku – Jura Podnieka tēvu. Katru gadu 7. novembrī mums rādīja, kā Kirhenšteins, Lācis iebrauc Maskavā: “Lūdzu, lūdzu, pieņemiet mūs Padomju Savienībā!” Vienreiz es neizturēju un pajautāju Borisam: “Boris, zinot visu par Staļinu, par to, kas notiek Padomju Savienībā, jūs tā lūdzāties?” Un tad viņš man visu pastāstīja – patiesību. Tā man bija kā apgaismība un veidojās izpratne, ka latvieši taču negrib dzīvot kopā ar manu dārgo Krieviju! Es uzzināju arī par 1941. gada 14. jūniju, par 1949. gada 25.martu… Ziniet, šie ir tādi noziegumi, ka kauns būt krievam!
Es aprecēju latvieti, vīrs mani aizveda uz Tērveti, iepazīstināja ar savu māti un tēvu. Es baidījos, ko viņi man teiks – esmu taču krieviete. Runājāmies līdz vēlai naktij, atbildēju uz viņu jautājumiem kā tagad jums – neviens nav tāds brālis, kas drīkstētu tā ienākt un okupēt svešu zemi un sūtīt šīs zemes cilvēkus uz koncentrācijas nometnēm. Nevienam cilvēkam nav tādu tiesību – nevienam! Šo attieksmi ieaudzināju arī abos dēlos. Es viņus neaudzināju kā okupantus, bet gan kā latviešus. Katru gadu bērni brauca uz Tērveti pie vecvecākiem, un mana prasība bija – neviena vārda krieviski!
DDD: Kā ir citās ģimenēs?
L.Z. Daudzas jauktās ģimenes pārkrievojas. Bērni tiek mācīti lielkrievu šovinistiskā garā, bez mīlestības pret latviešu tautu.
DDD: Vai esat dzirdējusi, ka okupanti sauc latviešus par fašistiem un latviešu valodu par suņu valodu?
L.Z.: Protams, esmu dzirdējusi. Arī bērnībā to dzirdēju, un jau tad man bija kauns par saviem tautiešiem.
Tiesības palikt ir jānopelna: ar darbiem
DDD: Kā jūs, krieviete būdama, uztverat mūsu prasību pēc dekolonizācijas?
Luīze Zīverte: Tā ir taisnīga prasība, es pilnībā tai piekrītu. Karš ir beidzies, okupācija ir beigusies, pietiek tēlot muļķus – dodieties uz savām mājām un ļaujiet latviešiem dzīvot savu dzīvi! Ja bija okupācija – mēs taču visi zinām, ka tā bija. Ja bija okupācija, ir arī okupanti. Bet, ja gribi palikt Latvijā, tad ar darbiem pierādi, ka, pirmkārt, mīli latviešu tautu, tās kultūru, valodu, – ka esi pelnījis godu būt izņēmums. Ar darbiem, nevis vārdiem! Savulaik bija teletilts “Maskava–Rīga”, kuru vadīja žurnālists Pozners. Viņam kāds krievs no Latvijas jautāja: “Kāpēc mums jārunā latviski? Mēs esam krievi, mums te ir labi, un mēs te runāsim visi krieviski.” Un viņš ļoti pareizi atbildēja: “Vēsture nezina tādu gadījumu, kad kolonisti sāktu runāt aborigēnu valodā.” Lūk, tāpēc jau arī ir jāveic dekolonizācija.
DDD: Kādus darbus, lai veicinātu dekolonizāciju, jūs pati esat veikusi?
L.Z.: Pirms kāda laika uzrakstīju Putinam vēstuli, lai viņš ved mājās savus tautiešus, kas Latvijā sabraukuši okupācijas gados. Rakstīju: “Latviešu ir tikai pusotrs miljons, bet mūsu, krievu, ir 150 miljoni. Vai tas ir godīgi, ka 150 miljoni liedz dzīvot savu dzīvi pusotram miljonam?” Aizsūtīju arī dažus “DDD” eksemplārus krievu valodā – lai palasa.
DDD: Vai atbildi saņēmāt?
L.Z.: Atbildes nebija. Toties bija telefona zvans par to, ka vēstule ir saņemta.
Kad jūs tiesāja “noziegumos pret cilvēci” par to, ko rakstāt avīzē “DDD”, es pieteicos par liecinieci. Jo nevaru samierināties, ka jums draudēja cietumsods par taisnības pateikšanu – par to, ka ir jāveic dekolonizācija! Es liecināju, ka mani kā krievieti tas neaizskar, jo ir tikai un vienīgi taisnīgi, ka okupanti tiek izraidīti. Bez dekolonizācijas mazā latviešu tauta aizies bojā, lielais milzis to nospiedīs. Dekolonizācija ir Dieva taisnīgums. Jo 150 miljoni pret pusotru miljonu – tas ne ar ko nav samērojams. Teicu, ka man ir gods būt kopā ar jums, “DDD” veidotājiem, nevis ar tiem, kas cēluši šo netaisnīgo apsūdzību vai vēlas jūsu notiesāšanu. Redzēju, kā uz mani skatās prokurore – ar izbīli.
DDD: Krieviem, kas apgalvo, ka ir latviešu tautas draugi, mēs parasti uzdodam jautājumu: uz ko tu šautu Krievijas uzbrukuma gadījumā – uz saviem tautiešiem, krieviem, vai latviešiem mugurā? Absolūtais vairums izvairās no atbildes, paziņojot, ka tā nedrīkstot vaicāt vai ka ieročus vispār rokās labāk neņemt… Kāda ir jūsu atbilde uz šo jautājumu?
L.Z.: Sava valsts ir jāaizstāv! Ja nepieciešams, arī ar ieročiem rokās un atdodot savu dzīvību. Es no visas sirds mīlu Latviju, tāpēc Krievijas uzbrukuma gadījumā, ja vien fiziski spētu, es šautu uz iebrucējiem – šiem bandītiem! Jā, šis patiešām ir labs lojalitātes jautājums un arī pārbaudījums ikvienam.
DDD: Kopš Latvija ir formāli atjaunojusi neatkarību – vai kaut kas ir mainījies jūsu tautiešu attieksmē?
L.Z.: Lielākoties, nav mainījies. Viņi šeit ļoti labi jūtas, jo latvieši viņus prom nedzen, ar viņiem runā krieviski. Šeit ir pašpietiekama krieviska vide. Un viņi tāpat audzina savus bērnus, mazbērnus. Šī pretlatviskā attieksme var turpināties vēl simts gadus, ja latvieši to pieļaus. Jūs cīnāties par savu tautiešu prāta apskaidrošanu, ejat pret visu sistēmu. Es uzskatu, ka jūs patiešām esat drosmīgi cilvēki. Pārējiem latviešiem vajag pievienoties, nevis klusēt. Dariet tā, lai kolonistiem šeit būtu neērti, lai viņi Latvijā justos slikti! Tas, ka latvieši klusē, ka samierinās ar kolonistu klātbūtni, ar krievisko vidi un prezidents to pieļauj, pazudina jūsu tautu un valsti. Tas taču ir skaidrs.
Ja latvieši gulēs arī turpmāk un neko nedarīs, tad nekā laba nebūs. Vajag okupantiem ik dienas paskaidrot: padzīvojāt šeit un labi, tagad brauciet prom uz savu lielo dzimteni! Bet, ja latvieši klusēs, tad neko…
DDD: Ir tāda tendence, ka tur, kur ir trīs latvieši un viens krievs, latvieši uzreiz runā krieviski.
L.Z.: Tas ir krievu neinteliģentums.
DDD: Bet vai tad latviešiem šī būtu inteliģences pazīme, cenšoties izdabāt?
L.Z.: Latviešiem ir gadiem ilgi iesakņojušās bailes no konfliktiem. Esmu bieži aizrādījusi latviešiem veikalā, poliklīnikā un citur, lai nerunā un neatbild krievu valodā. Tad visi taisa lielas acis. Ziniet, man ļoti daudz jautājumu ir latviešiem. No Tadžikistānas okupanti ne tikai aizbrauca, viņi skriešus aizvācās. Jums vajag būt stingriem.
Latvieši, nepiekāpieties: dzeniet viņus prom!
DDD: Vai jums ir domubiedri, krievi?
Luīze Zīverte: Nē, būtībā esmu tāda viena. Mani domubiedri ir laikraksta “DDD” redakcijā. Jūsu avīze man patīk. Ļoti cienu Aivaru Gardu. Es lepojos un man ir gods būt kopā ar jums. Cilvēki, kad to uzzina, saka: “Ak, tas taču fašists Garda, un tu ar viņu draudzējies?!” Atbildu: “Jā, draudzējos. Viņš nav nekāds fašists, bet taisnīgs un gudrs cilvēks. Un es nevis pie tevis iešu, bet pie Aivara Gardas un viņa līdzdarbiniecēm, jo es viņus dievinu.”
DDD: Vai krieviem jūs tā sakāt?
L.Z.: Jā, tieši krieviem.
DDD: Un ko viņi?
L.Z.: Brīnās.
DDD: Nebrūk virsū?
L.Z.: Nē, jo zina, ka attiecīgi atbildēšu. Man ir krievietes temperaments. Tagad viņi ar mani nesveicinās…
DDD: Toties mums brūk virsū – paši latvieši. Īpaši sociālajos tīklos internetā.
L.Z.: Jā, es lasu jūsu diskusijas un brīnos, kā jūs spējat ar tādu mieru šiem “mudakiem” visu izskaidrot. Ziniet, būdama krievu temperamenta cilvēks, es viņiem asāk teiktu.
DDD: Vēl asāk? Mums jau tagad daudzi rauc deguntiņus, ka tā rakstīt nevar un tos, kas negrib atbrīvoties no ārējiem ienaidniekiem, saukt par lopveidīgiem nedrīkst, jo tas taču ir aizskaroši.
L.Z.: Daudzi “mudaki” nāk un māca jūs, bet jūs viņiem atbildat gudri un precīzi. Man ir tāda sajūta, ka jūs visi esat beiguši kaut kādu speciālu Literatūras akadēmiju. Arvien vairāk un vairāk sajūsminos par jums. Katrā “DDD” numurā ir ielikta liela uzdrīkstēšanās, liela patiesība. Un jūs to nepagurdami darāt jau gandrīz divdesmit gadus.
Šīs diskusijas man atgādina kādu gadījumu. Poliklīnikā pie ārsta durvīm sēdēju es un vēl divas sievietes – latviete un krieviete. Krieviete kaut ko jautāja latvietei, un latviete lauzījās krievu valodā, lai atbildētu. Es sēdēju un klausījos, tad neizturēju un abām vaicāju, kāpēc viņas runā krieviski Latvijā? Gan krievieti kaunināju par krievu valodas lietošanu sarunā ar latvieti, gan latvieti kaunināju par atbildēšanu krieviski. Krieviete uzpūtās, latviete sarāvās. Kad krieviete iegāja ārsta kabinetā, latviete sacīja, ka viņa šo sarunu atcerēsies visu mūžu. Gan jau arī krieviete to atcerēsies. Tāpat jūsu rosinātās diskusijas un avīzē publicētie raksti paliek atmiņā un liek domāt.
DDD: Feisbuka diskusijās nereti parādās tāda Galija – īsta lielkrievu šoviniste.
L.Z.: Jā, zinu. Viņa esot rērihiete, viņai pat ir savs pulciņš. Pārkrievojusies tatāriete. Tā kā arī es lasu Dzīvās Ētikas Mācību, es ar viņu sarunāju tikšanos. Mans secinājums – diezgan primitīva, šovinistiski noskaņota sieviete, kas grib izlikties par ļoti gudru.
DDD: Tatāriete būdama, krievus ceļ pāri visam?
L.Z.: Tieši tā. Sacīju viņai: “Latvija ir Latvija, Krievija ir Krievija, Tatārija ir Tatārija. Katram sava vieta. Ja atbrauci ciemos, uzvedies cienīgi, nepiedrazo ne fiziski, ne morāli. Paciemojies – un brauc atpakaļ uz savu zemi.” Bet, nē, viņa atbrauc uz Latviju un latviešus sāk komandēt! Galija klausījās, klausījās un ar izbrīnu pārjautāja, vai esmu krieviete. Atbildēju: “Jā, esmu īsta krieviete, dzimusi Orenburgā, kur pa vidu tek Urālas upe, no vienas puses ir Eiropa, no otras – Āzija.” Viņa sāka taisnoties, ka neesot neko sliktu latviešiem teikusi, vienīgi to, ka visi šeit ir vienādi. Nevajag! Tikai ne to, ka visi šeit ir vienādi! Esmu karu redzējusi un par to, kas šeit notika pēc kara, es ļoti labi zinu. Es norāju viņu pamatīgi un nolasīju Galijai lielu, labu lekciju par taisnīgumu, godīgumu, cieņu, un viņa apklusa. Dzīvās Ētikas Mācība ir manas dzīves pamatā, tāpēc zinu, ko runāju. Krievi nedrīkst tā uzvesties Latvijā, kā to tagad dara. Nedrīkst iebrukt un komandēt latviešus. Man ir liels kauns par savu tautu. Kauns! Bet latvieši nedrīkst būt piekāpīgi krievu priekšā.
Starp citu, par krieviem runājot, es gribu īpaši izcelt sibīriešus. Sibīrieši ir pavisam cita tauta – tur dzīvo atklāti, godīgi cilvēki ar saasinātu taisnīguma izjūtu. Sibīrija gan cara laikā, gan arī padomju laikā vienmēr ir bijusi vieta, uz kurieni izsūtīja inteliģenci. Kas ir inteliģence? Tā ir prāta un dvēseles savienība. Lūk, sibīriešiem tāpat kā latviešiem piemīt inteliģence.
DDD: Ko jūs latviešiem novēlat?
L.Z.: Novēlu, lai latvieši patiešām būtu latvieši! Atcerieties, ka esat tikai pusotrs miljons – liela cilvēces vērtība. Un vēl visiem latviešiem novēlu apzināties, ka laikraksta “DDD” iznākšana ir svētība Latvijai.
DDD: Paldies!
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.3(449) [2020. gada 7.–20. februāris]