Luīze Zīverte
Luīzes Zīvertes komentārs par Starptautiskā Rēriha centra Latvijas nodaļas izplatītajiem apmelojumiem
DDD: 2001. gadā Starptautiskā Rēriha centra Latvijas nodaļā apvienojušies lielkrievu šovinisti un latviešu līdzskrējēji Mariannas Ozoliņas, Daiņa Ozola un Olgas Starovoitovas personā krievu presē publicēja atklātu vēstuli “Kādēļ Garda Rērihus nemīl”, kurā apgalvoja, ka Aivars Garda ienīstot krievu tautu un esot aizņēmies naudu no Starptautiskā Rērihu centra Maskavā, kurš agrāk tika saukts par Padomju Rērihu fondu. Tas skan smieklīgi, jo, kā mums, jaunajiem apgāda “Vieda” darbiniekiem, stāstīja agrākie darbinieki, tad tieši “Viedas” kolektīvs visā laikā, kad Aivars Garda bija Rērihu fonda direktors, ziedoja no katras grāmatas tirāžas krievu valodā 10 procentus fondam. Tā kā tad tirāžas bija milzīgas, pat 100 000 eksemplāru lielas, tad no katras tirāžas 10 000 grāmatas tika ziedotas fondam. Tās pārdeva Rērihu fonda grāmatnīcā. Līdz Aivara Gardas ievēlēšanai par fonda direktoru, tas bija uz bankrota robežas fonda muzeja direktores Ludmilas Šapošņikovas absurdās vadīšanas dēļ. Bez “Viedas” ziedojumiem un Aivara Gardas darbības Rērihu fonds būtu nomiris dabiskā nāvē jau 1992. gada sākumā, kad Krievijas premjers Jegors Gaidars atcēla noteiktās cenas un tās pacēlās vairākkārt, bet fonda darbinieku aldziņas līdz “Viedas” ziedojumu saņemšanai bija smieklīgi niecīgas. Pateicoties Aivaram Gardam, tās ar 1992. gada janvāri tika paceltas vairākkārt. Un visi fonda darbinieki, ieskaitot pašu Ludmilu Šapošņikovu, skatījās uz Aivaru Gardu kā uz glābēju. Vēlāk tas viss tika aizmirsts, bet “samodura” (jeb latviski – cietpaure) Šapošņikova sāka skatīties uz Aivaru Gardu kā uz konkurentu. Kaut arī viņš, piekrītot strādāt par fonda direktoru, teica, ka strādās tikai vienu gadu. Tad dosies atpakaļ uz Latviju. Līdzīgi arī notika.
Luīze Zīverte: Kā nav kauna tādus melus izplatīt, kā to dara pieminētie “rērihieši”! Aivars Garda nekad nav vērsies pret krieviem kā pret tautu, viņā nav naida. Viņš aizstāv savu tautu, un viņā ir liela mīlestība. Taisnīgums un mīlestība prasa veikt dekolonizāciju, citādi latviešu tauta neizdzīvos. Nedrīkst taču visu laiku klusēt! Es zinu, cik ļoti cieši Aivars Garda mīl un ciena Rērihus. Ar Svjatoslavu Rērihu viņš ir ticies divas reizes, viņiem bija ilga privāta saruna, un Svjatoslavs Rērihs pats ir iesvētījis Aivaru Gardu.
Par Starptautiskā Rēriha centra izplatītajām baumām es biju ļoti sašutusi jau 1993. gadā. Tāpēc pati, Aivaram nesakot, piezvanīju tā viceprezidentei Ludmilai Šapošņikovai Maskavā, lai noskaidrotu, kādēļ tiek izplatītas tenkas, kas aptraipa Rēriha sekotājus. Sacīju, ka esmu Latvijas žurnāliste un kinostudijas darbiniece. Teicu: “Aivars Garda taču ir ļoti cienījams cilvēks, kurš faktiski mums, bijušajiem padomju cilvēkiem, atklāja Rērihu. Tieši viņa izdevniecība “Vieda” bija pirmā, kas deviņdesmito gadu sākumā un vidū izdeva Rēriha darbus vispirms krievu, vēlāk latviešu valodā, un Dzīvo Ētiku latviešu valodā. Sākumā nelielas brošūras krievu valodā, vēlāk jau pamatīgākas grāmatas par tēmām krievu valodā, kas tā vai citādi saistītas ar Agni Jogu. Viņš šīs vērtīgās grāmatas ir izdevis arī latviešu valodā. Un tagad pēkšņi tiek izplatītas tenkas, ka Aivars Garda kaut kā ne tā esot aizgājis no Starptautiskā Rēriha centra, aizbraukdams no Maskavas, piemānījis, daži pat melš, ka esot nozadzis grāmatas… Ziniet, ja Gardas kungs nebūtu tik pazīstams ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās, es jūs, Šapošņikovas kundze, netraucētu! Tādēļ, lūdzu, paskaidrojiet, kā ir patiesībā? Vai jūs apstiprināt šīs baumas?” Šapošņikova sāka taisnoties: “Nu, nē, saprotiet, tur bija cits stāsts… Viņš Rērihu fondā pārdeva savas grāmatas…” Es viņai sacīju: “Ziniet, “cits stāsts” mani neinteresē. Turklāt tās bija nevis Aivara Gardas grāmatas, bet fondam ziedotās, tātad fonda īpašums. Atbildiet tikai uz šo jautājumu: jā vai nē? Vai Aivars Garda ir kaut ko nozadzis?” Un Šapošņikova atbildēja: “Nē.” Un es noliku klausuli. Tātad viss, ko viņa runāja par Aivaru Gardu, bija apzināti un ļoti nekrietni meli. Par to es arī pārliecinājos.
DDD: Diemžēl pašai Šapošņikovai izvērtās “cits stāsts” ar baņķieri, kurš tika pieķerts finanšu mahinācijās, kas patiešām diskreditēja Starptautisko Rēriha centru… Viņa banka “Masterbank” ar Krievijas mēroga skandālu tika slēgta, bet pats baņķieris paspēja aizbēgt uz ārzemēm un izbēgt no tiesas. Morāli atbildīgie, mūsuprāt, par to ir arī Dainis Ozols un Marianna Ozoliņa, jo tajā laikā visādi atbalstīja Šapošņikovas un baņķiera sadarbību.
L.Z.: Tieši tā.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.3(449) [2020. gada 7.–20. februāris]