No “DDD” arhīva: JOPROJĀM AKTUĀLI
TAUTAS FRONTE NEIZPILDĪJA TAUTAS UZDEVUMU
Ilze LIEPA
Pirmpublikācija: “DDD” Nr.1(49), 2004. gada 8.–22. janvāris
Šais dienās atkal aktualizējas Tautas frontes vārds. Jau paredzu, ka gluži kā pirms pāris mēnešiem avīzēs, televīzijā un radio to atkal pieminēs un slavēs, gremdēsies atmiņās. Uz reklāmas stabiem un interneta portālos parādīsies plakāti, kur drūmi vīri sēž ap ugunskuriem un aicina atcerēties, atcerēties, atcerēties… Taču ko atcerēties?! Vai to, kā tika savaņģota, apdzēsta un zaudēta latviešu tautas cerība un ticība patiesai Latvijas brīvībai?
Laikā, kad valsts vara liek ziedus pie Brīvības pieminekļa un birdina krokodila asaras, internetā simtiem cilvēku izsaka savas domas par Tautas fronti un laiku, kad Latvija tapa “brīva”:
“Cilvēki noticēja. Un tas nav normāli, ka viņus piesmēja. Tā nebija revolūcija, bet gan cinisma evolūcija.”
“Barikādes pirms 15 gadiem tika uzceltas – pareizi, arī tauta cēlās aizstāvēt savu brīvību un neatkarību – pareizi, bet tie cilvēki, kurus sargāja tauta un šīs barikādes, izrādījās nepareizie. Šodien šie cilvēki, sasprauduši sev priekšā pašu piešķirtos Latvijas brīvvalsts Trīszvaigžņu ordeņus, cenšas gremdēties aizkustinošās atmiņās par to jauko laiku, kad tauta viņiem noticēja. Kad ļaudis bija gatavi ar kailām rokām stāvēt par dzīvo vairogu un iet bojā tikai tāpēc, lai izdzīvotu VIŅI. Jo tauta, pilna uzticības, viņu ziņā bija nodevusi savu nākotni.
Šodien viņi nejūtas neērti. Viņi slavē tautas pašaizliedzību un varonību, lai, paši pakāpjoties uz šīs slavas, to izbaudītu kā savu. Tikai tautas vairākums viņu svētkos vairs negrib ņemt dalību. Nez kādēļ?”
Barikādes Rīgā 1991. gadā.
Šādi un līdzīgi komentāri ir nospiedošā vairākumā. Tiem visiem kopīga ir sakāpināta vilšanās sajūta, bezspēcība. Un kā nu ne!? Garīgās atmodas vietā varas elite iesmērēja kuņģa atmodu. Izkārtnes un lozungi ir jauni, desu un siera šķirņu izvēle ir plaša – brīnišķīga butaforija! Taču kāds ir saturs, būtība?
Pirms 15 gadiem bija visiem redzams un saprotams ārējais ienaidnieks – PSRS – un šī apziņa atviegloja cilvēkiem dzīvi, jo bija skaidrs, kas ir balts un kas ir melns. Šodien mūsu ienaidnieks slēpjas pašu apzinās – tā ir gļēvulība, samierināšanās, pakļaušanās bez cīņas. Ar visdziļāko cieņu attiecos pret tiem, kas no sirds un ar pilnu atdevi iestājās par Latvijas brīvību tai grūtos brīžos, nežēloja sevi un nemeklēja pašlabumu, bet arī šodien tas viss ir vajadzīgs. Cik ilgi vēl mēs dzīvosim krāšņos atcerēšanās svētkos, bet nemācīsimies no iegūtās pieredzes, kas latviešiem, patiesi, ir bagāta un smaga? Latvija joprojām ir okupēta, un tās pilsētas pārapdzīvo kolonisti jau trešajā paaudzē! Vai tajā 1988. gadā un 1990. gada mītiņā Daugavmalā kāds būtu iedrošinājies runāt par pilsonības “0” variantu? Nē, jo ar veselu ādu viņš neizkultos. Bet tagad par to brīvi runā valsts televīzijā!
Esmu patriote, un man nav patīkami to teikt, bet mūsu tauta ir kā kusla varde, kas lēnām vārās piena katlā un neliekas ne zinis, ka pēdējā stundiņa nav tālu. Tikmēr Ieva Akuratere dzied “Palīdzi, Dievs, latviešu tautai”, kas šodien vairs nav pacēluma pilni vārdi, jo mēs paši sev negribam palīdzēt. Skumji… tikpat skumji, kā stāvot Lestenē un klausoties Andreja Eglīša un Lūcijas Garūtas kantāti “Dievs, tava zeme deg!”, jo tā patiešām deg neizdarības un nolaidības liesmās. Šais pasākumos es redzu tūkstošiem sirmu galvu – tās jau pārcieta kara un okupācijas šausmas, parādīja drosmi. Bet kur šī drosme ir tagad?
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.1(447) [2020. gada 10.–23. janvāris]