Duglass Marejs
Hoover Institute (ASV) žurnālista Pītera Robinsona (Peter Robinson) saruna ar grāmatas “Eiropas savādā nāve” (“The Strange Death of Europe”) autoru, “The Spectator” asociēto redaktoru Duglasu Mareju (Douglas Murray).
Turpinājums no: Sabiedrība ir pieradusi dzīvot melos. Eiropas savādā nāve. 1. daļa
Kolektīvā vainas apziņa
Pīters Robinsons: Ir vēl kāds citāts no jūsu grāmatas, ko gribu nolasīt. “Reizē ar lielo pieplūdumu Eiropa ir zaudējusi ticību saviem uzskatiem, tradīcijām un likumībai. Eiropa ir nospiesta uz ceļiem vainas apziņā par pagātni. Eiropu pārņēmis eksistenciāls nogurums un sajūta, ka Eiropa, iespējams, ir izdzīvojusi savu laiku un jāsākas kam jaunam.” Lūdzu, nedaudz paskaidrojiet. Ja par Vāciju viss ir skaidrs – tā jūtas vainīga par karu, bet par ko Lielbritānijai jājūt vaina?
Izskan apgalvojumi, ka Lielbritānija, kolonizējot citas valstis, devusi tām iespēju kļūt par humānām un bagātām valstīm. Ir grūti saprast, kādēļ Lielbritānijai būtu jājūtas vainīgai vai jāpiedzīvo eksistenciāls nogurums.
Duglass Marejs: Ir vairākas lietas. Viena no tām ir kāds fenomens. Ja jūs vai es vispārinātu, sakot, ka visa Āzija ir atbildīga par kāda indivīda vai grupas neprātīgā rīcību, cilvēki teiktu, ka esam traki. Un tas patiešām būtu neprātīgs apgalvojums. Jo nenosaucam svarīgāko, visu vispārinām. Bet attiecībā uz Eiropu šāda politika darbojas. Piemēram, var pateikt – mēs Eiropā īstenojām holokaustu. Ja Londonā vēl kaut kā no šī argumenta var atkratīties, tad ir kāds cits, no kura cieš visa Eiropa. Tas ir jūsu pieminētais postkoloniālisms.
No postkoloniālisma vainas apziņas vienlīdz spēcīgi cieš gan Lielbritānija, kura nenoliedzami valdījusi pār lielu daļu pasaules, gan Zviedrija, kurai ar koloniālismu nav nekāda sakara. Ir parādījusies kāda dīvaina lieta, kuru mēģinu izskaidrot grāmatā, – mēs kolektīvi uzņemamies vainu par mūsu vēstures sliktākajiem brīžiem. No otras puses, mēs uz citiem skatāmies, ņemot vērā tikai viņu labos darbus un izliekoties nemanām briesmu darbus. Piemēram, kopš 11. septembra esam dzirdējuši briesmu lietas par islāma neoplatoniķiem. Līdz tam neviens par viņiem nerunāja. Taču tieši neoplatonisma islāmisti pārstāv mūsdienu Islāma pasauli, kamēr Eiropu – Aušvice.
Mūsu lielākā problēma ir nezināšana un nespēja uztvert lietu būtību. Nezināšanā balstīta informācija izplatās ātri, to uzsūc sabiedrības masas, jo tās izplata akadēmiski izglītoti ļaudis, mediji, politiķi un citi “cienījami cilvēki”. Šo kolektīvās vainas apziņu izmanto politiķi, jo tā neko nemaksā, bet dod varu. Atliek tikai sagrozīt pagātnes faktus, lai uzspodrinātu savu oreolu vai atjaunotu reputāciju.
Jā, ir svarīgi runāt par migrāciju, lielajiem migrantu pūļiem, bet vēl svarīgāk, manuprāt, ir pievērsties patiesībai. Diemžēl par to neviens nevēlas runāt. [..]
Dzīvojam nozieguma vietā
Pīters Robinsons: Vai cilvēces vēsturē var atrast kādas paralēles laikam, kurā dzīvojam? Roma? Civilizācijas pašcieņas sabrukums? Tolaik varbūt varēja neielaist barbarus pilsētā, bet romieši tomēr atvēra pilsētas vārtus – joprojām nav skaidrs, kādēļ. Šobrīd notiek kas līdzīgs. Redzams, kādēļ Eiropa Pirmo pasaules karu uzskatīja par katastrofu, Otrais pasaules karš bija mēģinājums labot situāciju. Un visus šos gadus pēc Otrā pasaules kara vācieši ir centušies veidot it kā labāku sabiedrību. Īstenota ekonomiskā atjaunošanās visās dzīves sfērās, bet tā vietā, lai justu lepnumu par paveikto, redzams izsīkums. Kādēļ?
Duglass Marejs: Tādēļ, ka joprojām gandrīz viss ir nozieguma vieta. Jūs pieminējāt Pirmo pasaules karu, robežas. Nesen biju Tuvajos Austrumos – tur gandrīz visām valstīm ir robežas, jo tās tiek uzskatītas par priekšnosacījumu mieram. Ja nav robežu, sākas problēmas. Eiropa uzskata, ka robežas ir kara cēlonis. To varētu uzskatīt tikai par ģeogrāfisku problēmu. Taču paskatīsimies dziļāk. Mums ir bijuši reliģiskie kari un kari starp nacionālām valstīm. Daži to aizmirst, taču tas apliecina, ka reliģija arī ir vieta noziegumam. 20. gs. Eiropa piedzīvoja divas šausmas – fašismu un komunismu. Mēs joprojām esam aizdomu pilni ne tikai pret politiķiem un politiskajām idejām, bet arī filozofiju un ideju īstenošanos. Iznāk, ka dzīvojam apstākļos, kur pilnīgi viss var radīt noziegumu. Tādēļ ikreiz, kad kāds piemin nepieciešamību izveidot robežas, Angela Merkele un pārējie pie varas esošie sabīstas, jo, viņuprāt, stingras robežas novestu pie kara. Vismaz tā bija agrāk.
Pieminēju idejas. Tas izklausīsies šausmīgi, bet eiropeiskās idejas diemžēl ir kļuvušas par filozofisku spēli, kuru var vērot, bet nedrīkst spēlēt. Jebkādas idejas vai to apspriešana tiek uzskatīta par noziegumu. Pat vārds “kultūra” rada satricinājumu. Tādēļ nav brīnums, ka šādos apstākļos cilvēki jūt nogurumu.
P.R.: Vai iespējams, ka Eiropas Savienības izveidošana bija mēģinājums aizbēgt no vēstures atkārtošanās?
D.M.: Noteikti.
P.R.: Centieni izbēgt no pagātnes, zaudējot savu identitāti, iznīcinot vēsturisko piederību, aizskalojot vēsturisko vainas apziņu jaunajā identitātē?
D.M.: Pilnīgi precīzi. Nesen viesojos Berlīnē. Kāds no diskusijas dalībniekiem vērsa manu uzmanību uz to, ka arī šobrīd vācieši grib vadīt procesus. Šobrīd viņi ved visus pa mazohisma un iznīcības ceļu. Bet vāciešu instinkts dominēt pat jaunajos apstākļos ir joprojām dzīvs. Un Eiropas Savienība dod šādas iespējas
Nesen runāju ar bijušo Polijas ārlietu ministru, kurš teica – mums ir jāturpina iesāktais. ES ir jāattīstās, ir jābūt kādam iemeslam, jāturpina kustība uz priekšu.
Kā šīs projekta skeptiķis gribu uzdot jautājumu: bet ja nu kustība uz priekšu beigsies ar sabiedrības bojāeju? Ko tad? Tas, protams, ir neprātīgs, ksenofobiska brita skatījums, vai ne? [..]
Gļēvums nokāvis kultūru
Pīters Robinsons: Kas iznīcinājis kultūras imūnsistēmu, padarot sabiedrību traku? Vai varbūt es pārspīlēju?
Duglass Marejs: Manuprāt, šobrīd kultūrā ir vērojams drosmes trūkums. Trūkst pat elementāras drosmes pateikt, kas patiesībā notiek. Un tam ir satriecošs iespaids uz sabiedrību, jo cilvēki izsver, kas ir izdevīgāk: pieslieties masām, pūļa domāšanai vai pateikt patiesību un zaudēt visu. Tā ir šodienas izvēle. [..] Pat inteliģence, akadēmiski izglītoti ļaudis, izvēlas klusēšanu un neiesaistīšanos, lai nebūtu atklāti jāparāda sava izvēle. Tas ir ne tādēļ, ka vairums izglītoto ir gļēvuļi – nē, tādi ir vairums visos sabiedrības slāņos. Cilvēki vienkārši baidās. [..]
P.R.: Savā grāmatā “Eiropas dīvainā nāve” rakstāt: “Kopš Vestfālenes līguma 1648. gadā līdz pat 20. gadsimta beigām nacionāla valsts tika uzskatīta ne tikai par labāko konstitucionālās kārtības un liberālo tiesību, bet arī par galveno miera garantētāju. Tomēr šī noteiktība ir beigusies. Centrāleiropas pārstāvji, piemēram, Vācijas kanclers Kols jau 1996. gadā uzstāja, ka “nacionāla valsts nevar atrisināt 21. gadsimta lielās problēmas”.” Ja tas ir tā, kādēļ breksits (Brexit)? Un ko liecina pēdējās Eiropas Parlamenta vēlēšanas?
D.M.: Breksits ir britu vairākuma mēģinājums atjaunot ticību nacionālai valstij. Es balsoju par breksitu, gluži tāpat kā lielākā manu tautiešu daļa. Un es to darīju, manuprāt, tādu pašu motīvu dēļ kā vairums britu. Proti, mēs esam zaudējuši izpratni par to, kā tiekam pārvaldīti. Simtiem gadu mēs to zinājām, un tas garantēja mieru Lielbritānijā. Cilvēki ievēlēja parlamentu, tas ņēma vērā cilvēku vēlmes, bet, ja lika vilties, tad viņus izdzenāja. Eiropas Savienībā tā vairs nenotiek – vismaz mums ir tāda sajūta. Vairums britu vairs nejūt piederību, jo nesaprotam, kā tiekam vadīti, mēs nezinām, kā tikt vaļā no cilvēkiem, kuri mums liek vilties. Mēs nezinām, kas ir tie cilvēki, kuri tiek ielikti amatos. Un, galu galā, mēs nezinām, kuri viņus tajos amatos ieliek. Tādēļ arī bija balsojums par breksitu.
P.R.: Vai breksits ir cerīga zīme, ka vismaz briti pasīvi nesamierinās ar Eiropas nāvi?
D.M.: Ne tikai tas. Liela nozīme balsojumā par breksitu bija imigrācijai. Zaudēt kontroli pār robežām nozīmē zaudēt kontroli pār valsti. Protams, nacionālā autonomija negarantē, ka netiks pieņemti jocīgi lēmumi. Piemēram, Blēra valdība pieļāva, ka sešos mēnešos Lielbritānijā ieradās 50 tūkstoši migrantu. Leiboristu valdības politikas dēļ iebraucēju skaits palielinājās. Pat konservatīvo valdība nespēja ierobežot imigrāciju. Bet vēlreiz apliecinu, ka balsojums par breksitu bija skaļš apliecinājums, ka gribam zināt, kā un kas mūs pārvalda.
P.R.: [..] Ja gandrīz nemaz nav iespējams labot nodarīto, vai maz ir vērts cīnīties pret netaisnību? Vai ir vērts cīnīties par Eiropas kultūras saglabāšanos?
D.M.: [..] Izmaiņas nevar notikt pēc valdības diktāta. Tās nevar notikt, ja ASV prezidents vai Britu premjers izdod kādu rīkojumu. Pārmaiņām ir jānāk no cilvēkiem. Pārmaiņas nesīs vienkāršie cilvēki un tie, kuriem viņi vēlēsies līdzināties. [..]
Avots: https://www.hoover.org/research/death-europe-douglas-murray
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.2(448) [2020. gada 10.–23. janvāris]