drosmīgiem, nesamierināties ar netaisnību un pat, ja neviens cits nenāk talkā, cīnīties. Aicinājām mūsu lasītājus ik dienu plkst. 12.00 raidīt izplatījumā domu: “Latviešu tautas okupanti, brauciet prom! Pašmāju gļēvuļi un nodevēji, paejiet malā!” Šāds aicinājums izskanēja, jo zinām, ka doma cementē izplatījumu un, veidojoties kritiskai masai, attiecīgā brīdī sāk izpausties darbībā. Ir prieks ikreiz, kad atklājas, ka arī citi ir uztvēruši domu, kas reiz izteikta mūsu laikrakstā. Domas spēks ir liels un līdz šim vēl nenovērtēts. Domāt drosmīgas un taisnīgas domas, īstenot tās dzīvē var ikviens – tā būtu atbilde tiem, kuri jautā, ko darīt.
Skaudri apzināties, ka vairums izvēlas dzīvot melos un novēršas no patiesības, lai tikai varētu turpināt bezrūpīgo mietpilsoņa dzīvi – lai nebūtu jāiesaistās cīņā, lai nebūtu jānostājas vienam pret melīgo pūli. Par to esam ne vienu reizi vien runājuši un rakstījuši laikrakstā “DDD”. Šoreiz piedāvājam ieskatu sarunā ar grāmatas “Eiropas savādā nāve” autoru Duglasu Mareju (Douglas Murray), kurš arī atzīst: “Sabiedrība ir pieradusi dzīvot melos.”
EIROPAS SAVĀDĀ NĀVE
Hūvera Institūta (ASV) žurnālista Pītera Robinsona (Peter Robinson) saruna ar grāmatas “Eiropas savādā nāve” (“The Strange Death of Europe”) autoru, žurnāla “The Spectator” asociēto redaktoru Duglasu Mareju.
Pīters Robinsons: Mūsu saruna notiek 2019. gada oktobrī – divus gadus pēc jūsu grāmatas “Eiropas savādā nāve” iznākšanas. Lūk, citāts no grāmatas: “Eiropa izdara pašnāvību. Vismaz tās līderi ir nolēmuši izdarīt pašnāvību. Tas, vai Eiropas iedzīvotāji arī to izvēlēsies, protams, ir cits jautājums.” Kādi ir jūsu novērojumi – ar ko cilvēki ir gatavi samierināties?
Duglass Marejs
Duglass Marejs: Ir ļoti interesanti. Divu gadu laikā grāmata ir izdota gandrīz visās Eiropas valstu valodās. Katru nedēļu viesojos kādā Eiropas valstī, tādēļ man ir diezgan skaidrs priekšstats par to, kas notiek. Manuprāt, vērts pievērst uzmanību vairākiem jautājumiem.
Migrācijas virziens nav mainījies, bet tie, kas bijuši pie varas, man par pārsteigumu, centušies to palēnināt. Grāmatas centrā ir 2015. gada migrācijas krīze, kas, manuprāt, bija jau gadu desmitiem notiekošā procesa paātrinājums. 2015. gadā Eiropas līderi, paralēli citiem pasākumiem, noslēdza vienošanos ar Turcijas prezidentu Erdoganu, kurš tagad, tēlaini izsakoties, ir pielicis pistoles stobru pie Eiropas galvas. Viņš zina, ka var izšaut jebkurā brīdī. Mēs, eiropieši, maksājam viņam milzu summas, lai viņš neļautu laivām ar migrantiem no Turcijas krastiem doties uz Grieķijas salām.
Turcijas prezidents to nedara aiz labsirdības. Tomēr tas darbojas, jo cilvēku plūsma uz Eiropu kopš 2015. gada ir samazinājusies. Laivas gan ierodas no Ziemeļāfrikas krastiem, bet iebraukušo apjomi nav salīdzināmi ar 2015. gadā piedzīvotajiem. Šis ir viens no apstākļiem, kas mani pārsteidz.
P.R.: Tātad jūs neuztrauc tas, par ko runā Amerikā: Eiropas savārgums vai ekonomiskās izaugsmes palēnināšanās. Lūk, vēl kāds citāts no jūsu grāmatas: “Šodienas Eiropa nevēlas sevi atražot, cīnīties par sevi vai pat aizstāvēt savus uzskatus argumentu cīņās. Kad lielākās daļas Eiropā dzīvojošo cilvēku dzīves būs beigušās, Eiropa vairs nebūs Eiropa un tās iedzīvotāji būs zaudējuši vienīgo vietu pasaulē, kuru līdz šim sauca par savām mājām.” Divus gadus pēc šī apgalvojuma izteikšanas jūs joprojām tā uzskatāt?
D.M.: Pilnīgi noteikti! Jā, manuprāt, vairuma cilvēku dzīves laikā Eiropa būs kļuvusi par pilnīgi citu vietu. Tā jau tagad ir pārvērtusies. Dažus no nežēlīgākajiem piemēriem izklāstu savā grāmatā “Eiropas savādā nāve”. Dažreiz, kad lietas notiek samērā lēni, cilvēki pie notiekošā pierod un pieņem kā normu. Kā piemēru minu tautas skaitīšanu Lielbritānijā. Pēdējā skaitīšana parāda, ka 23 no 33 Londonas rajoniem cilvēki, kuri sevi identificē kā baltos britus, ir mazākumā. Var patikt vai nepatikt, bet tas pierāda, ka cilvēka dzīves laikā spēj notikt lielas un neatgriezeniskas pārmaiņas.
P.R.: Mūsu klausītājs Džons Klīzs (John Cleese, britu komiķis, aktieris, trupas “Monty Python” dalībnieks – red.piez.) komentārā rakstīja, ka Londona vairs nav angļu pilsēta.
D.M.: Tā arī ir. To apliecina fakti. Šis, ko pateica Džons Klīzs, ir tas, ar ko lepojas britu politiķi – ieskaitot pašreizējo un bijušos Londonas mērus. Viņi skandina: Londona ir starptautiska pilsēta. Viņi par to ļoti priecājas. Bet, ja kāds, piemēram, Džons Klīzs vai es, pasaka: “Labi, bet tas nozīmē, ka Londona vairs nav angļu pilsēta,” – tad šādu cilvēku apvaino ķecerībā. Interesanti, vai ne? Pirms četrdesmit gadiem Džonu Klīzu apvainoja ķecerībā par filmu “Braiena dzīve” (satīriska filma par reliģiskiem jautājumiem – red.piez.). Tagad viņu ķecerībā atkal apvaino garīdznieki, tikai šoreiz tie ir galēji kreisi sociālā taisnīguma kustības pārstāvji. Tieši tādi paši “garīdznieki” – tikai viņi atšķirībā no saviem priekšgājējiem vairs nevalkā sutanu. Bet šis ir tas pats fenomens. Esmu par to runājis gadiem. Cilvēki izdara dažādas lietas – gan labas, gan sliktas, bet kāpēc par to nedrīkst runāt?
Pie vainas slinki un gļēvi politķi
Pīters Robinsons: Atgriezīsimies pie jūsu apgalvojuma, ka masu imigrācija novedīs pie Eiropas nāves. Kas, jūsuprāt, notika 2015. gadā?
Duglass Marejs: Pēc Otrā pasaules kara vairums Rietumeiropas valstu nolēma, ka ir nepieciešami migranti kā darbaspēks, lai atjaunotos. Sākotnēji bija iecerēts, ka atbraucēji nepaliks, bet dosies atpakaļ, kad darbs būs paveikts. Nav pārsteigums, bet viņi palika – vismaz lielākā daļa. Cilvēki tika ievesti pat tad, kad darba viņiem vairs nebija.
P.R.: Un ar kādu domu tas tika darīts?
D.M.: Neesmu pārliecināts, ka vispār kāds daudz domāja. Tā bija vēstures jucekļa teorija – slinku un gļēvu politiķu pēctecība, kuriem vieglāk bija visu atstāt, kā ir, lai pēcteči tiek ar visu galā. Vēsture mainījās līdz ar darbiem. Grāmatā to pārskatu – no viesstrādnieku perioda nokļuvām multikulturālismā, ļaujot svešajiem dzīvot savā valstī un darīt gandrīz visu, kas patīk, kļūstot par daļu no mums, jo arī paši darām tikai to, kas pašiem patīk. Es nevainoju migrantus par sajaukšanos, jo mēs paši sajaucāmies. 2015. gadā šis process sasniedza savu augstāko punktu, kļūstot par pilnīgi neregulējamu procesu. Daļa ieradās, bēgot no pilsoņu kara Sīrijā. Bet ne tikai. Ieradās cilvēki no Subsahāras Āfrikas, Ziemeļāfrikas, Tuvajiem un Tālajiem Austrumiem. Es apmeklēju nometnes Dienvideiropā, kur ieradās bēgļi. Esmu bijis arī daudzās no tām valstīm, no kurām viņi bēga. Tie bija dažādu Apvienoto Nāciju valstu iedzīvotāji. Valdības pārstāvju un sabiedrības acīs tie visi skaitījās Sīrijas bēgļi, bet tā nebija! Pat oficiālie Eiropas Savienības dati liecina, ka 2015. gadā 60 procentiem no iebraucējiem nebija nekādu tiesību atrasties Eiropā.
P.R.: Tātad, kad Angela Merkele laipni uzaicināja miljoniem bēgļu, patiesībā vajadzēja lietot terminu “migranti”.
D.M.: Jā, migranti.
P.R.: Sauksim viņus par migrantiem. Kad Merkele aicināja uz Vāciju miljoniem migrantu, tas izklausīsies nežēlīgi, bet, no amerikāņu skatupunkta raugoties, šķita, ka vācieši joprojām rīkojas vainas apziņas ietekmē. Vainas apziņas, kas ir kopš Otrā pasaules kara laika.
D.M.: Tā arī ir. Pilnīgi precīzs formulējums. Man par to nav nekādu šaubu. Manuprāt, daudzējādā ziņā te ir darbs psihiatriem. Apskatiet, piemēram, Minhenes dzelzceļa stacijas pasažieru plūsmas datus. 2015. gadā katrās 48 stundās ieradās 10 tūkstoši cilvēku. Viņi ieradās pāri Balkāniem caur Centrāleiropu, un Minhenes dzelzceļa stacijā bija neprātīgo pūļi, kas deva viņiem balonus un rotaļu lācīšus. Kas tas bija? Tas ir skaidrāks par skaidu. Tie bija pacilātie vācieši, kuri priecājās, redzot cilvēkus ierodamies viņu valstī, nevis to pametot.
Nevis bēgļi, bet migranti!
Pīters Robinsons: Taisnība. Bet, pat ja vācieši tā rīkojās kara izraisītāja vainas apziņa dēļ, galvenais arguments ir, ka ieceļotāji bija nelaimīgi cilvēki, kas bēg no pilsoņu kara, lai gan jūs sakāt, ka 60 procenti no viņiem tādi nemaz nebija.
Duglass Marejs: Vairāk nekā 60 procenti. Neiedziļinoties procesos, lietās, kas saistītas ar migrāciju, īpaši ar migrāciju Eiropā, cilvēkiem grūti izprast būtību. Piemēram, viņi saka: “Jā, pie mums būs cilvēki, kas patiesi bēg no pilsoņu kara Sīrijā.” Taču šādam izteikumam var likt pretī argumentu: “Jūs varat parūpēties par 100 sīriešiem kaimiņvalstī, jums nav viņi jāielaiž Eiropā – tas nav efektīvi, neatkarīgi no tā, vai tas ir vai nav humāni. Taču pieņemsim, ka šie cilvēki patiešām bēg no kara Sīrijā, bet tādēļ ir cilvēki, palīdzības organizācijas, kas var par viņiem pienācīgi parūpēties.” Tieši tā man reiz tieši sejā pateica afgāņu bēglis. Viņš teica: “Sīrieši karo tikai piecus gadus. Mēs karojam jau piecpadsmit. Kādēļ viņiem ir prioritāte?” Ļoti labs jautājums. Sekojot loģikai, nonākam pie secinājuma, ka visas palīdzības aģentūras, nevalstiskās organizācijas un citi iesaistītie gadiem ilgi centušies nojaukt atšķirības starp kara bēgļiem un cilvēkiem, kuri jutušies ekonomiski nedroši.
Iemesls, kādēļ esmu par to daudz domājis, ir izpratne, kur mūs šie argumenti aizved. Gallupa institūts (ASV sabiedriskās domas izpētes institūts – red.piez.) 2018. gadā veica pētījumu Subsahāras Āfrikā. Trešdaļa tās iedzīvotāju vēlējās pamest valsti. Viņi nedomā pārcelties uz Saūda Arābiju. Viņi neplāno ielauzties Jemenā. Viņi vēlas pārcelties uz Eiropu. Manuprāt, visa pamatā ir katastrofālais pieņēmums, ka ikviena valsts pasaulē ir domāta tās valsts iedzīvotājiem, izņemot Eiropu. Eiropa ir vieta ikvienam.
P.R.: Savā grāmatā esat publicējis tabulas un diagrammas. Tās, manuprāt, ir šokējošas. Piemēram, 2015. gadā britu musulmaņi vairāk ir karojuši ISIS, nevis britu bruņotajos spēkos. 2016. gadā vispopulārākais zēna vārds Anglijā un Velsā bija Muhameds. Aprēķini liecina, ka šī gadsimta vidū vairums austriešu vecumā līdz 15 gadiem būs musulmaņi. Vai tā ir patiesība?
D.M.: Jā, jā, jā. Es smaidu, bet tikai tādēļ, lai neraudātu. Esmu raudājis, domājot par notiekošo. Satriecošākais, ka par šīm lietām vairumam nav pat nojausmas. Ja arī kāds to saprot, tad nerunā. Ja arī pasaka, tad viņam pārmet: “Ko tu runā, fanātiķi?! Un kas tur slikts, ka tā ir?” Vai arī tiek meklēti citi skaidrojumi. Piemēram, tiek teikts: “Nē, nē, lieta tā, ka Harijus mēs tajā gadā uzskaitījām citādāk…” – utt., u.tjp. Visi mēģinājumi izteikties cilvēkiem, kuri ir pamanījuši valdošo melīgumu, ir dārgi maksājuši. Tādēļ ir pieņemts nerunāt par to, kas notiek mūsu acu priekšā. Sabiedrība ir pieradusi dzīvot melos.
P.R.: Šķiet, Orvels ir teicis, ka nepieciešams liels spēks, lai ieraudzītu to, kas ir degungalā.
Turpmāk vēl…
Avots: https://www.hoover.org/research/death-europe-douglas-murray
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.1(447) [2020. gada 10.–23. janvāris]