Aivars Garda
“Ja teikt patiesību ir bīstami, tad tieši tādēļ nedrīkst klusēt.”
Romēns Rolāns
Turpinājums no: Latvija uz jauna gadusimteņa sliekšņa. 1. daļa
Kā atšķirt savu ienaidnieku no drauga?
Bieži dzirdamas runas, ka, lūk, Atmodas laikā viss bija skaidrs: te – draugs, bet tur – ienaidnieks. Tagad vairs neesot ienaidnieku – visi esot draugi. Vai tiešām tā ir? Latviešu tautas ienaidnieks ir tas cittautietis, kurš nepieņem latviešu tautas gribu Latvijas teritorijā, bet uzskata Latviju par Krievijas impērijas sastāvdaļu, kurš nav iemācījies latviešu valodu vai arī ir iemācījies, bet principā nerunā latviski, kurš pieprasa valstij finansēt izglītību svešvalodās utt. Tādi cittautieši ir pierādījuši, ka nemīl un neciena šīs zemes saimnieku – latviešu tautu, tādēļ arī nav cienīgi atrasties uz Latvijas zemes. Jo Augstākais Saprāts katras tautas dvēselei ir ierādījis teritoriju sevis kopšanai. Latvijas teritorijā Kosmiski jeb Dievišķi likumīgas ir tikai tās domas, jūtas un darbība, kas stiprina, attīsta un uzlabo latviešu tautas dvēseli. “Nevienam es Rīgas nedodu, tik tiem, kas cēla tās stiprumu” – tā teica Spīdola Raiņa “Ugunī un naktī”. Rīga un Spīdola lugā simbolizē tautas dvēseli.
Nedrīkst ļauties demagoģiskiem ienaidnieku apgalvojumiem, ka viņi, maksājot nodokļus Latvijas valstij, stiprina to. Atbildēsim: lai viņi brauc ar visām savām bankām, firmām un nodokļiem uz Krieviju vai arī turp, kur sirds vēlas. Ļaujiet mums dzīvot savu dzīvi, mēs paši tiksim galā ar saviem nodokļiem!
Vai cittautietis var būt latviešu patriots?
Jā, ja viņš nav latviešu tautas ienaidnieks un vairo latviešu dvēseles spēkus, tad viņš ir latviešu tautas patriots. Jebkura latviešu patriota cildenas domas, jūtas, darbi Latvijas teritorijā enerģētiski ir nesalīdzināmi spēcīgāki par mūsu ienaidnieku naidu un nicināšanu. Tāpēc nebīsimies no ienaidnieka. Atcerieties, ienaidnieks pats baidās no spēcīga pretinieka. Būsim paši cildeni, varonīgi, bezbailīgi. Būt cildeniem un varonīgiem nozīmē parādīt nevis līdzšinējo mīkstmiesību, par ko pamatoti esam pelnījuši nicināšanu, bet gan likumīgu stingrību un bardzību bez naida un atriebības piejaukuma. Taču ienaidnieku negatīvās domas atstāj sliktu iespaidu uz Latvijas zemi un tautu, tādēļ Kosmiski likumīga ir mūsu prasība, lai viņi brauc mājās.
Pieņemts uzskatīt, ka cilvēka dzimtene ir tur, kur viņš piedzimis. Šo argumentu izmanto tie mūsu ienaidnieki, kuri dzimuši Latvijā. Pēc viņu domām, te ir viņu dzimtene, un tāpēc projām viņi nebrauks. Latvija ir dzimtene jebkuram cittautietim, kas ir latviešu patriots. Tiem, kuri ir sveši un naidīgi latviešu tautas dvēselei, dzimtene ir tās tautas zeme, pie kuras tie pieder etniski: krieviem – Krievija, baltkrieviem – Baltkrievija utt. Viņiem nav tiesību dzīvot Latvijas teritorijā. Ģimene ir tautas pamats, tauta savukārt ir lielāka ģimene. Vai mēs savā ģimenē pieņemam mums svešus un naidīgus elementus? Vai mums nav pienākums no tādiem savu ģimeni aizstāvēt? Tāpat mums jāaizstāv lielā ģimene – tauta.
Ir dzirdams arī šāds arguments: šie kolonisti nav vainīgi, ka atbraukuši uz šejieni. Tāpēc nevar prasīt, lai viņi brauc prom. Tas no mūsu puses būšot neglīti. Mēs zinām, ka jau vairākus gadu desmitus ķīnieši okupējuši Tibetu. Vai ķīnieši nav vainīgi, ka nemitīgi ieceļo Tibetā pret tibetiešu tautas gribu? Pēc neoficiāliem datiem, ķīniešu skaits Tibetā jau tagad pārsniedz 60 procentus. Vai tad ķīnieši nezina, nesaprot, ka viņi Tibetā nav gaidīti un ir nevēlami? Nebūsim naivi, protams, zina. Vai mūsu civilokupanti nezināja, ka it īpaši lielās pilsētās tie ieņēma labākos dzīvokļus, latviešus atstādami dzīvot pagrabstāvu dzīvokļos, kur viņi dzīvo līdz pat šai dienai. Zināja gan. Un, pat ja nezinātu, nezināšana neatbrīvo no atbildības. Tagad taču viņi to zina. Ko darītu Tibetas dalailama, ja tagad Ķīna pēkšņi atzītu Tibetas neatkarību? Vai tiešām viņš būtu tikpat naivs kā mūsu valsts vadītāji un mēģinātu integrēt lielo ķīniešu tautu? Vai pirmais pienākums nebūtu pieprasīt Tibetas deokupāciju? Mūsu vadītāji teic, ka Eiropa neatzīstot Latvijas deokupāciju. Pirmkārt, Eiropai šeit ir otrā vai trešā loma. Pirmā loma ir latviešu tautas gribai. Otrkārt, mūsu valsts vadītāji nekad pa īstam to arī nav pieprasījuši. Varbūt kāds mūsējais iztapīgi kādreiz apjautājies kādam Eiropas valsts vadītājam: “Ko jūs teiktu, ja mēs pieprasītu Latvijas deokupāciju?” Saņēmis noraidošu mājienu, ar to arī samierinājies. Kaut gan viņš tautas maizē dzīvo tieši tāpēc, lai izpildītu latviešu tautas dvēseles augstāko gribu, nevis būtu pielīdējs svešām varām.
Krievi saka: mums esot jābūt pateicīgiem Padomju Savienībai, ka tā ir atbrīvojusi Latviju no fašisma. Jā, par to mēs esam pateicīgi. Bet tas jau nenozīmē, ka krieviem vajadzēja Latviju pēc tam okupēt. Ko mēs teiktu par vīrieti, kurš, izglābis sievieti no izvarotāja, pēc tam pats izvaro šo sievieti? Tāpat Krievija izrīkojās ar Latviju un nelietīgi turpina to darīt vēl šobaltdien.
Jebkura valsts, ja tai ir brīva izvēle, ielaiž uz pastāvīgu dzīvi savā teritorijā tikai tos sveštautiešus, kuri tai ir vajadzīgi. Pamēģiniet tā vienkārši sākt pastāvīgu dzīvi kādā valstī. Arī latviešu tautai ir tiesības uz to. Bijušās PSRS Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta zinātniskais līdzstrādnieks profesors Viktors Jancunskis saka: “Ja desmit gados cilvēks nevar iemācīties tās zemes valodu, kurā viņš dzīvo, tad ir tikai divas iespējas – vai nu cilvēks ir stulbs, vai šovinists.” (Visvaldis Lācis “Vai vēlreiz zem krievu zābaka?” NDV LA, Rīga, 1998, 142. lpp.). Arī populārais Krievijas televīzijas žurnālists V. Pozners uz jautājumu, kas ir kolonists, atbildēja, ka kolonists nekad nerunā tās tautas valodā, kuru ir kolonizējis. Latviešu tautas dvēselei nav vajadzīgi ne pirmie, ne otrie, ne trešie. Mēs esam atbildīgi par savas tautas patriotiem.
Mūsu valsts vadītāji rupji kļūdās, civilokupantiem skaidri un gaiši nepasakot, ka viņi mums nav vajadzīgi. Latviešu tauta savā dziļākajā būtībā ir lepna, brīvību alkstoša tauta un nekad nepiekritīs tā saucamajai integrācijai, kas patiesībā ir absurds. Tie, kuri apgalvo, ka latvieši var integrēt tik lielu kolonistu daudzumu, kāds tagad dzīvo Latvijā, melo.
Vai Latvijai vajadzētu iestāties Eiropas Savienībā?
Nekādā gadījumā! Grūti īsa raksta ietvaros to paskaidrot. Eiropa ir vecā, aizejošā pasaule. Jaunā Pasaule attīstīsies Austrumos. Rietumos nav garīguma, tur tikai ir vairāk maizes un izpriecu. To apliecina “Slepenā Doktrīna” un “Dzīvās Ētikas Mācība”. Šīs grāmatas ir pieejamas, tādēļ neviens nedrīkst aizbildināties ar nezināšanu.
Eiropai nav nākotnes. Tai arī nav īstas tagadnes. Viss labākais, kas saistīts ar Kultūru Eiropas valstīs, jau ir bijis, palikusi tikai garīgi trula civilizācija. Uz to var attiecināt Jēzus vārdus: “Lai mirušie paši aprok savus mirušos”, nevis uzskatīt par godu iestāties Eiropas Savienībā. Tā mums piedāvā amorālas vērtības, solot pretī lielu naudu par baltu velti: tikai jāiestājas Eiropas Savienībā, tad latviešu zemnieki saņems miljardus. Atcerēsimies, ka par velti ir tikai siers peļu slazdā. Ar ko pelīte samaksā par šo sieru, nepaspējot pat pagaršot to, visiem labi zināms. Eirooptimisti atgādina to pelīti, kas pieiet pie slazda un redz tajā lielu un garšīgu siera gabalu. Tā grib to paņemt, bet atskan aizrādījums: “Tu vēl neesi izpildījusi visus mājas darbus”, tādējādi liekot pelītei nopelnīt savu nāvi. Pele atgriežas alā un stāsta citām pelēm, cik liels un garšīgs siers ir slazdā, bet iekļūt tajā visas varēs tikai tad, kad būs zaudējušas pēdējās sava goda paliekas. Pelītes naivi cer, ka, zaudējot godu, saglabās dzīvību. Mums mēģina iestāstīt, ka tad, ja neiesim uz ES, mūs iekaros Krievija. Nebaidīsimies, paliksim tur, kur esam! Vienīgi no latviešiem pašiem ir atkarīgs, vai Latviju kāda cita valsts iekaros vai ne.
Turpinājums: Latvija uz jauna gadusimteņa sliekšņa. 3. daļa
(Šis raksts pirmo reizi tika publicēts pirms 20 gadiem – 1999. gada 20. decembrī – “Universitātes Avīzē”. Drīz pēc tam Aivaram Gardam tika liegts turpināt lekcijas Latvijas Kultūras akadēmijā, lai viņš “nesamaitātu jaunatni”.)